Piepeši visiem par pārsteigumu augšistabas durvis atvērās pašas no sevis, un, kad viņi izbrīnījušies palūkojās uz augšu, tad redzēja, ka lejā kāpa svešinieka satuntuļojies stāvs. Viņa pārmērīgi lielie stikla redzokļi bija tukšāki un tumšāki kā jebkad. Tā blenzdams, viņš stīvi un lēni nonāca lejā, tuvojās pa gaiteni un ar nekustīgu skatienu apstājās.
— Paraugieties! — viņš iesaucās. Visu acis pagriezās, kurp rādīja cimdotais pirksts, un ieraudzīja pie pašām pagraba durvīm zāļu pudeli. Tad viņš iegāja viesistabā, pēkšņi un nikni aizcirzdams durvis viņiem deguna priekšā.
Kamēr durvju cirtiena troksnis nebija pilnīgi apklusis, netika izrunāts ne vārds. Viņi uzlūkoja viens otru.
— Ja nu reiz mērs nav pilns! — misters Vedžerss iesāka, bet nepabeidza.
— Es ieietu un pajautātu, — viņš sacīja misteram Holam. — Es prasītu paskaidrojumu.
Pagaja labs brīdis, līdz majastēvu piedabūja uz šo soli. Beidzot viņš pieklauvēja, atvēra durvis un pa-< guva tikai pateikt:
— Atvainojiet..,
— Ejiet pie velna! — svešinieks briesmīgā balsī iekliedzās. — Un aiztaisiet durvis!
Tā izbeidzās šī īsā saruna.
VII
SVEŠINIEKU ATMASKO
Svešinieks iegāja viesnīcas «Pie četrjūga» mazajā viesistabā ap pussešiem no rīta un palika tur gandrīz līdz pusdienai. Aizlaidnes bija novilktas lejā, durvis aiztaisītas, un neviens pēc tam, kad Hols tika izdzīts, neuzdrošinājās viņam tuvoties.
Visu šo laiku viņam vajadzēja gavēt. Viņš trīs reizes zvanīja, trešo reizi nikni un ilgi, bet neviens nenāca. — Lai pagaida vien, ja sūta visus pie velna! — misis Hola teica. Drīz vien izplatījās neskaidras baumas par zādzību mācītājmājā, un ļaudīm sāka mosties aizdomas. Hols kopā ar Vedžersu aizgāja uzmeklēt tiesnesi misteru Šaklfordu un apspriesties ar to. Neviens neiedrošinājās uzkāpt augšstāvā. Nav zināms, ko darīja svešinieks. Reizēm viņš sparīgi soļoja šurp un turp, pāris reizes izlamājās, plēsa papīru un sirdīgi sita pudeles.
Izbiedēto un ziņkārīgo pulciņš pieauga. Atnāca misis Hakstera, un apjukumu ar juceklīgu taujašanu vēl pavairoja daži jautri jaunekļi, kas bija lepni uzcirtušies melnos veikalā pirktos svārkos ar baltām pikē kaklasaitēm, jo bija otrie vasarassvētki. Jaunais Arčijs Haksters pievērsa vispārēju uzmanību ar to, ka pārgāja pāri pagalmam un mēģināja ielūkoties gar aizlaidnēm. Viņš nekā nesaskatīja, bet izlikās kaut ko redzam, un viņam tūliņ pievienojas pārējie Aipingas jaunieši.
Bija brīnišķīgi jauki vasarassvētki, un gar ciema ceļu bija saceltas vairākas teltis, kā arī mērķī šaušanas būda. Pie kalves mauriņā stāvēja trīs dzeltenbrū- nas kulbas, un daži svešāda izskata vīrieši un sievietes kārtoja uz kokosriekstiem metamos apļus. Vīriešiem bija zilas vilnas vestes, sievietēm balti priekšauti un gluži modernas cepures ar kuplām spalvām. Vudžerss no «Sarkanās stirnas» un kurpnieks Džegerss, kas pārdeva arī lietotus divriteņus, stiepa pāri ceļam karodziņu vītni ar nacionālajiem un karaļa karogiem, kas bija uzglabāti no karalienes Viktorijas jubilejas.
Bet" iekšā, viesistabas tumsā, kur iespiedās tikai viens tievs saulstaru kūlītis, biklais svešinieks, ie- slēpies neērtajos, karstajos apsējos un — jādomā — izsalcis, urbās caur tumšajām brillēm papīros, šķindināja netīrās pudelītes un reizēm nikni lādējās paff puikām, kas trokšņoja aiz loga. Kaktā pie kamīna bija nomestas vairāku saplēstu pudeļu drumslas, un gaisu pildīja asa hlora smaka. Tik daudz zinām pēc tā, kas tika runāts un ko vēlāk redzēja istabā.
Ap dienas vidu viņš piepeši atvēra viesistabas durvis un stingri uzlūkoja tos trīs vai četrus cilvēkus, kas atradās bufetes telpā.
— Misis Hola! — viņš sauca.
Kāds kūtri aizgāja un ataicināja misis Holu.
Misis Hola parādījās pēc brīža, mazliet aizelsusies, bet tāpēc jo niknāka. Hols vēl nebija atgriezies. Viņa bija sagatavojusies šai scēnai un nesa uz mazas paplātes nesamaksāto rēķinu.
— Vai jūs vēlaties rēķinu, ser? — viņa jautāja.
— Kāpēc nepasniedzāt man brokastis? Kāpēc ne- gatavojāt man ēdienu un nenācāt, kad zvanīju? Vai domājat, ka dzīvoju bez ēšanas?
— Kāpēc man nav samaksāts rēķins? — misis Hola atcirta. — To es gribētu zināt.
— Vēl aizvakar es jums sacīju, ka gaidu naudas sūtījumu …
— Bet aizvakar es jūs brīdināju, ka negaidīšu nekāda sūtījuma. Jums nav ko kurnēt, ka drusku jāpagaida brokastis, ja man jāgaida piecas dienas, vai ne?
Svešinieks izgrūda īsu, bet spēcīgu lāstu.
— Nu, nu! — atskanēja bufetes telpā.
Un es priecātos, ser, ja jūs paturētu pie sevis savus lāstus, — misis Hola piebilda.
Svešinieks vairāk kā jebkad izskatījās pēc saniknota ūdenslīdēja. Visi, kas atradās bufetes telpā, juta, ka misis Hola viņu pārspējusi. Viesa turpmākie vārdi to tikai apstiprināja.
— Paklausieties, labā sieviete, — viņš iesāka.
— Es neesmu jums nekāda «labā sieviete», — misis Hola atcirta.
— Es jums teicu, ka sūtījums man nav pienācis.
— Labs sūtījums! — misis Hola sacīja.
— Tomēr varu sacīt, ka manā kabata . ..
— Aizvakar jūs man stāstījāt, ka jums ir vairs tikai sudraba divdesmit šiliņu gabals.
— Es vēl drusku atradu.
— Oho! — atskanēja bufetes telpā.
— Brīnums, kur jūs to atradāt, — teica misis Hola.
Tas, kā likās, ļoti apvainoja svešinieku. Viņš piecirta kāju.
— Ko jūs iedomājaties? — viņš iesaucās.
— Es tikai brīnos, kur jūs to atradāt, — misis Hola atkārtoja. — Un pirms pieņemu maksājumu, atnesu brokastis vai daru ko citu, jums būtu man šis tas jāpaskaidro, ko es nesaprotu, ko neviens nesaprot, bet katrs Joti gribētu saprast. Gribu zināt, ko jūs augša izdarījāt manam krēslam, un gribu zināt, kā jūs varējāt gadīties savā istabā, ja tā bija tukša? Tie, kas te apmetas, staigā pa durvīm, — šajā mājā valda tāds likums, ko jūs neievērojāt. Un tāpēc gribu zināt, kā jus tikāt iekšā. Un gribu zināt..,
Svešinieks piepeši savilka dūres un pacēla cimdotās rokas, piecirta kāju un tik ārkārtīgās dusmās pateica: — Pietiek! — ka viņa uz vietas apklusa.
— Jūs nesaprotat, kas es esmu un kāds es esmu, — viņš sacīja. — Es jums parādīšu. Pie velna! Es jums parādīšu.
Viņš aizklāja seju ar plaukstu, un, kad viņš to atņēma, sejas vidū atklājās melns tukšums. — Ņemiet! — viņš paspēra soli un sniedza kaut ko misis Holai.koviņa mehāniski saņēma, raudzīdamās viesa pārvērstajā sejā. Tad, pamanot, ko saņēmusi, viņa skaļi iekliedzās, nometa to un streipuļodama atkāpās. Deguns — tas bija svešinieka sārtais un spīdīgais deguns, kas aizripoja pa grīdu, noskanēdams kā papes vāks.
Tad viņš noņēma brilles, un visi bufetes telpā sastinga. Viņš noņēma cepuri un nesavaldīgām kustībām sāka raut nost vaiga bardu un apsējus. Tas negāja tik ātri. Skatītājus pārņēma briesmīgas nojautas. — Ak dievs! kāds iesaucās. Tad apsēji nokrita.
Nevarēja būt nekā ļaunāka. Misis Hola, kas stāvēja šausmu pārņemta un vaļēju muti, iekliedzās un metās uz ārdurvīm. Visi sakustējās. Viņi bija sagatavojušies skatīt rētas, sakropļojumu, acīm redzamas šausmas, bet — nebija nekā. Saites un liekie mati ielidoja no gaiteņa bufetes telpā. Kādam zemnieku puisim bija jāp.alecas, lai izvairītos no tiem. Klupdami krizdami visi traucās pa kāpnēm lejā, jo cilvēks, kas stāvēja un izkliedza nesakarīgus paskaidrojumus, līdz svārku apkaklei bija īsts, kustīgs stāvs, bet tālāk — nekas, it nekas vairs nebija redzams.