Ļaudis ciema otrā galā izdzirda kliedzienus un ķērcienus un, pavērdamies pa ceļu, ieraudzīja, ka «Pie četrjūga» apmeklētāji steigšus atstāj krodziņu. Viņi redzēja, ka misis Hola pakrīt un misters Tedijs Henfrijs palecas, lai nepakluptu pār viņu, un tad viņi dzirdēja Millijas izbaiļu spiedzienus. Kņadai sākoties, tā bija piepeši iznākusi no virtuves un uzskrējusi no muguras puses virsū bezgalvainajam svešiniekam. Pēkšņi viņa apklusa.
Tūliņ visi, kas atradās uz ceļa, — saldumu pārdevējs, kokosriekstu būdas īpašnieks ar palīgu, karuseļa vīrs, mazi puikas un meitenes, lauku švīti, glītas meičas, veči darba blūzēs un čigānietes ar baltiem priekšautiem — sāka skriet uz viesnīcas pusi. Apbrīnojami īsā laika sprīdī pie misis Holas iestādes saradās apmēram četrdesmit cilvēku liels pūlis, kas ātri auga, drūzmējās, klaigāja, prašņāja, vaimanāja un deva padomus. Visi runāja reizē, un radās tāds juceklis kā pie Bābeles torņa. Daži piecēla' un atbalstīja misis Holu, kas bija zaudējusi samaņu. Valdīja apjukums, un kāds mutīgs aculiecinieks klāstīja neticamas lietas.
— Bubulis.
— Ko tad šis darīja?
— Vai nebūs saduris to meitēnu?
- Man liekas, viņš skrēja tai virsū ar nazi.
— Bez galvas, es jums saku. Es nedomāju nesaprātīgu izrunāšanos, bet cilvēku patiešām bez galvas.
— Muļķības! Tas ir burvju triks.
— Viņš norāva apsējus …
Cenzdamies ieskatīties pa atvērtajām durvīm, pūlis izveidoja drūzmainu ķīli, kura smailē, tuvāk viesnīcai, atradās drošsirdīgākie.
— Viņš brīdi stāvēja, es dzirdēju, kā meitene iekliedzās, un viņš apgriezās. Redzēju, ka viņai brunči vien pazibēja un svešais dzinās pakaļ. Nepagāja ne mirklis, viņš atgriezās ar nazi un maizes klaipu rokā. Apstājās un it kā apskatījās visapkārt. Nupat Tad iegāja pa viņām durvīm. Es jums saku, viņam nemaz nebija galvas. Jūs tikai neko neredzējāt…
Aizmugurē atskanēja troksnis, un runātājs apklusa, lai dotu ceļu mazai procesijai, kas ļoti noteikti tuvojās majai. Ka pirmais sarkans un apņēmīgs nāca misters Hols, viņam sekoja ciema policists misters Bobijs Džeferss un tad apdomīgais misters Vedžerss. Viņiem tagad bija līdzi apcietināšanas pavēle.
Ļaudis klaigādami sniedza pretrunīgu informāciju par pēdējiem notikumiem.
— Ar vai bez galvas, — Džeferss sacīja, — man viņš jāapcietina,'un es viņu apcietināšu.
Misters Hols devās augšā pa kāpnēm, gāja tieši uz viesistabas durvīm un atrada tās vajā.
— Policist, — viņš sauca, — izpildiet savu pienākumu!
Džeferss iegāja iekšā, Hols aiz viņa un beidzot Vedžerss. Pustumsā viņi savā priekšā ieraudzīja ķermeni bez galvas, kas vienā cimdotā rokā turēja apgrauztu maizes garozu, bet otrā siera gabalu.
— Tur viņš ir! — Hols iesaucās.
— Pie velna! Ko tas nozīmē? — nāca dusmīgs sauciens no vietas virs stāva apkakles.
— Jūs, kungs, esat sasodīti ērmīgs radījums, — misters' Džeferss sacīja. — Bet ar galvu vai bez tas — apcietināšanas pavēlē teikts «persona», un pienākums paliek pienākums …
— Nost! stāvs atkāpdamies brīdināja.
Viņš aši nometa maizi un sieru, bet misters Hols tūliņ paķēra un laikā paglāba no galda nazi. Nomuka svešinieka kreisās rokas cimds un atsitās Džefersa sejā. Nākamajā brīdī Džeferss beidza skaidrot apcietināšanas pavēli, sakampa bezrokas locītavu un satvēra neredzamo kaklu. Viņš dabūja spēcīgu belzienu pa lieliem, iekliedzās, t bet neatlaida rokas. Hols pārstūma nazi pār galdu Vedžersam, kurš šai cīņā spēlēja, ta sakot, vārtsarga lomu. Džeferss ar svešinieku saķērušies streipuļoja uz Hola pusi. Hols paspēra soli un gāja talkā. Ceļā stāvēja krēsls. Tas ar -troksni aizlidoja sāņus, kad viņi kopā nogāzās zemē.
— Grāb kājas! — Džeferss sakostiem zobiem izgrūda.
Misters Hols gribēja izpildīt norādījumu, bet dabūja ribās stipru dunku, kas brīdi novērsa viņa uzmanību. Misters Vedžerss, redzēdams, ka bezgalvainais svešinieks ir izlocījies un jau gūst pārsvaru pār Džefersu, ar nazi rokā atkāpās uz durvīm, kur sadūrās ar misteru Haksteru un Siderbridžas važoni, kas nāca palīgā likumam un kārtībai. Tajā pašā brīdī no plaukta nogāzās vairākas pudeles un gaisā izplatījās kodīga smaka.
— Es padošos, — svešinieks sauca, lai gan bija uzveicis Džefersu. Nākamajā brīdī viņš jau elsodams piecēlās. Tas bija dīvains stāvs — bez galvas un plaukstām, jo viņš bija novilcis arī labās rokas cimdu.
— Nav vērts, — viņš, it kā elpu atņemdams, noteica.
Visdīvainākais bija dzirdēt balsi, kas nāca it kā no tukšuma, bet Saseksas lauku ļaudis laikam ir vislietišķākie cilvēki pasaulē. Arī Džeferss piecēlās un izvilka pāri rokas dzelžu. Tad viņš apjuka.
— Tad ta joks! — viņš prātoja, piepeši aptverdams, cik viss šis atgadījums ir nedabisks. — Sasodīts! Acīm redzot, nevarēšu tos izlietot.
Svešinieks novilka ar roku gar vesti un, kā uz burvja mājienu, pogas, pret kurām pagriezās viņa tukšā piedurkne, atsprāga vaļā. Tad viņš sacīja kaut ko par savu stilbu un noliecās. Likās, ka viņš taustās ap kurpēm un zeķēm.
— Ei! Tas taču nemaz nav cilvēks! — Haksters piepeši iesaucās. — Tās ir tikai tukšas drēbes. Palūk! Var ieskatīties pa apkakli un redzēt svārku oderi. Es varu iebāzt roku …
Viņš izstiepa roku. Šķita, ka tā gaisā pret kaut ko atdūrās. Spalgi iekliedzies, viņš atrāva to atpakaļ.
— Lūdzu, nebāziet man pirkstus acīs, — balss kaut kur gaisā ārkārtīgi sašutusi iesaucās. — Es esmu —2 ar galvu, rokām, kājām un visft pārējo patiešām šepat, tikai neredzams. Sasodīta nelaime, bet neko nevar darīt. Tāpēc taču katram Aipingas lempim nevajag bakstīt mani nost, vai ne?
Atpogātās drēbes, kas vaļīgi turējās uz neredzama balsta, tagad piecēlās ar sānos iespraustām piedurknēm.
Istabā bija ienākuši vēl daži vīri, un nu tā bija pilna.
— Vai neredzams? — Haksters. nepiegriezdams vērību svešinieka sašutumam, brīnījās. — Kas nu tā kaut ko ir dzirdējis?
— Tas varbūt ir savādi, bet nav nekāds noziegums. Kāpēc policists izturas pret mani tik rupji?
— Ā! Tas ir pavisam kas cits, — Džeferss atbildēja. — Jūs, bez šaubām, mazliet grūti saredzēt šai gaismā, bet man ir apcietināšanas pavēle, un tā ir pareiza. Neierados tāpēc, ka esat neredzams, bet zādzības dēļ. Zaglis ielauzies mājā un paņēmis naudu.
— Un tad?
— Pēdas noteikti rāda . ..
— Tīrās blēņas! — neredzamais cilvēks attrauca.
— Cerams, ser. Bet man dota pavēle —
— Labi, — svešinieks atbildēja. — Es iešu. Es iešu. Bet bez roku dzelžiem.
— Tā vienmēr parasts, — Džeferss uzstāja.
— Bez dzelžiem! — svešinieks palika pie sava,
— Atvainojiet, — Džeferss sacīja.
Stāvs ātri apsēdās un, iekāms skatītāji apķērās, kas notiek, kurpes, zeķes un bikses palidoja zem galda. Tad viņš atkal pielēca kājās un nometa svārkus.
— Pag, neļaujiet! — Džeferss, piepeši visu saprazdams, iesaucās. Viņš satvēra vesti, tā mēģināja izrauties, līdz krekls izslīdēja no vestes un atstāja to tukšu un ļenganu viņa rokās.