Kuģis bija pilnībā tīrs, viss, kas man bija nepieciešams darbam, atradās manā bagāžā. Šis tas bija nāvējošs un sprāgstošs un, atklāšanas gadījumā, es iekultos lielās nepatikšanās. Patvēries viesnīcā, es gribēju pārmainīt drēbes un ārieni. Robots tikmēr pārbaudīja istabas, meklējot tajās bagus.
Šie Korpusa roboti ir lieliska lietiņa. Tie izskatās un darbojas tieši tāpat kā vienkāršie M-3. Taču tikai ārēji. Smadzenes tiem ir teicamas, ne sliktākas kā vislabāko firmu robotiem. Bez tam, vēl robota stūrainais ķermenis bija burtiski piebāzts ar visdažādākajām ierīcēm un rīkiem.
Viņš lēnām pārvietojās pa istabu, pārnesa manu bagāžu un izlika mantas, tai pat laikā neaizmirstot rūpīgi izpētīt katru virsmas laukumiņu. Pabeidzis viņš apstājās un skaidri paziņoja:
— Visas istabas pārbaudītas. Atklāts tikai viens optiskais bags šajā sienā.
— Vai tad var norādīt ar pirkstu uz to? — es teicu robotam.
— Tas taču var izraisīt novērotājā aizdomas.
— Nē, nevar, — ar mehānisku pārliecības intonāciju balsī atteica robots. — Es to nedaudz aizķēru un tas vairs nedarbojas.
Ar šādām garantijām es droši nometu greznās drānas un uzvilku Līgas Lielās Flotes admirāļa melno formu. Es biju to dabūjis ar visiem izgreznojumiem, zelta uzplečiem un pilnu dokumentu komplektu. Nedomāju, ka tā mani stipri greznoja, tomēr uz Cittanuvo spēja radīt vajadzīgo iespaidu. Tāpat kā uz daudzām citām planētām, arī te labi zināja uniformu nozīmi. Izsūtāmie zēni, sētnieki, klerki — visi bija ietērpti sev raksturīgā formā. Mans melnais mundieris izskatījās ļoti iespaidīgi un tam noteikti pievērsīs uzmanību.
Pirms pametu viesnīcu, es uzvilku garu apmetni, kurš pilnībā nosedza mundieri, bet ar zeltā mirdzošo galvassegu un dokumentu pilno somu radās problēmas.
Pagaidām vēl nezināju visas pseidorobota M-3 iespējas. Varbūt viņš palīdzēs?
— Ei, tu, sīkais un plecīgais, — es pasaucu, — vai tev ir kādas kastītes vai nodalījumi? Ja ir, parādi.
Nospriedu, ka robots ir uzsprādzis. Viņā bija vairāk kastīšu nekā kases aparātā: lielas, maziņas, platas, šauras, tās izlēca no robota uz visām pusēm. Vienā bija pistole, divas citas piebāztas ar granātām, pārējās — tukšas. Es ieliku cepuri vienā, ceļasomu otrā un noknak- šķināju pirkstus. Kastītes slīdēja iekšā, un viņa metāliskais ķermenis kļuva tik pat līdzens kā agrāk.:
Es uzliku «modernu cepuri, aizsprādzēju apmetni un biju gatavs. Palikušās mantas bija mīnētas: pistoles, gāze, saindētas adatas un tamlīdzīgas lietas. Sliktākajā gadījumā tas viss uzlidos gaisā.
M-3 nobrauca lejā ar liftu, bet es nokāpu pa rezerves kāpnēm. Satikāmies mēs uz ielas.
Tā kā diena vēl bija tikai pusē, es nepaņēmu helikopteru, bet noīrēju automobīli. Mēs nesteidzoties braukājām pa šo valsti un līdz ar tumsiņu bijām pie prezidenta Ferraro mājas.
Kā jau pienākas bagātas planētas galvam, māja bija lieliska. Mani slepenie sagatavošanās darbi izrādījās vienkārši smieklīgi, lai neteiktu vairāk.
Kopā ar savu trīssimtkilogramīgo robotu izgāju cauri apsardzei un signalizācijai bez jebkādām problēmām, mani pat neaizturēja. Prezidents Ferraro, vecpuisis, patreiz pusdienoja. Tas ļāva man bez uztraukumiem apsekot viņa kabinetu.
Tur nebija pilnīgi nekā. Nekā, kas būtu saistīts ar karu un kara kuģiem. Bet, ja es būtu šantāžists, tad gan cita lieta. Te varēja atrast arī šo to vēl ļaunāku par politisko korupciju.
Kad Ferraro pēc pusdienām atgriezās kabinetā, tur bija tumšs. Es dzirdēju, kā viņš noburkšķēja kaut ko par kalpotājiem un sāka taustīties pēc slēdža.Vēl pirms viņš bija to sataustījis, robots aizvēra durvis un ieslēdza gaismu.
Es sēdēju pie galda, manā priekšā atradās visi viņa personiskie papīri, ko pieturēju ar pistoli, bet seju centos savilkt baismīgi nežēlīgu. Kamēr viņš vēl nebija attapies no šoka, es nokomandēju:
— Nāciet šurp un sēdieties, ātri!
Tajā pat brīdī robots pagrūda viņu tā, ka nebija nekādas izvēles — vienīgi paklausīt.
Acis prezidentam izspiedās uz āru, rīklē iekņudzējās, kad viņš bija ieraudzījis savus papīrus uz galda. Nedodot iespēju attapties, es pa- grūdu viņam zem deguna savu grāmatiņu.
— Es esmu Līgas Lielās Flotes admirālis Tars. Lūk, te ir manas pilnvaras. Varat arī pārbaudīt.
Dokumenti nebija atšķirami no īstajiem, tādēļ es neuztraucos. Ferraro sāka nesteidzīgi studēt grāmatiņu, pēc tam ar ultravioleto gaismu pārbaudīja zīmogus. Tas viņam deva laiku attapties un pāriet pretuzbrukumā.
— Ko nozīmē šī jūsu rīcība? Jūs ielauzāties manā kabinetā, izdarot zādzību ar uzlaušanu…
— Jūsu stāvoklis ir drausmīgs, — es teicu aizkapa balsī.
Pēc maniem vārdiem pār Ferraro seju pārslīdēja ēna. Tikmēr turpināju:
— Es arestēju jūs par sazvērestību, izspiešanu, zādzību un vēl daudz ko citu, kas galīgi kļūs skaidrs pēc šo dokumentu izpētes. Ņemiet ciet viņu!
Mana pēdējā pavēle attiecās uz robotu, kurš lieliski spēlēja savu lomu. Viņš panācās uz priekšu un satvēra prezidentu ap jostasvietu.
— Es varu paskaidrot — viņš sāka lūgties.
— Es varu visu paskaidrot. Nevajag apvainot mani visā. Es nezinu, kas jums tur ir par papīriem, tādēļ neapgalvošu, ka tie visi ir viltoti. Bet jūs taču zināt, ka man ir daudz ienaidnieku. Ja vien Līga zinātu, cik grūti ir vadīt šo atpalikušo planētu…
— Nu labi, pietiek, — es viņu pārtraucu ar rokas mājienu. — Uz visiem jautājumiem atbildēsiet tiesas priekšā. Bet tagad atbildiet tikai uz vienu.
— Kādēļ jūs būvējat kara kuģi?
Šis cilvēks bija liels aktieris. Viņa acis plaši iepletās, žoklis atkārās, un viņš sabruka krēslā, it kā būtu dabūjis ar āmuru pa galvu, kad viņš atkal spēja runāt, vārdi jau bija lieki. Visā viņa izskatā atspoguļojās apvainota nevainība.