— Kādu kara kuģi? — viņš izdvesa.
— Augstākās klases kara kuģi, kurš tiek būvēts Cittanuvo dokos. Atbilstoši šiem rasējumiem. — Es uzmetu tos viņam uz galda un norādīju augšējos stūrus. — Bet te arī jūsu pašrocīgie paraksti.
Ferraro vēl aizvien nebija atguvies. Viņš paķēra papīrus un sāka tos pētīt, es viņu nesteidzināju. Beidzot viņš tos atgrūda un papurināja galvu.
— Neko nezinu ne par kādu kara kuģi. Šie ir jaunā pasažieru lainera rasējumi. Tas ir viss, kas man zināms. Un tur patiesi stāv mans paraksts.
Savu nākošo jautājumu es izteicu ļoti rūpīgi, lai tā jēga katrā ziņā tiktu saprasta.
— Un tā, jūs noliedzat, ka kaut ko zināt par augstākās klases linkora būvi saskaņā ar šiem rasējumiem?
— Šie ir parasti pasažieru — kravas lainera rasējumi. Vairāk es nezinu.
Viņam bija apvainota bērna sejas izteiksme. Es atgāžos krēslā, atslābinājos un izvilku cigāru.
— Paklausieties šo to par robotu, kurš jūs tur, — es iesāku. Viņš neizpratnē paskatījās uz mani, acīmredzot satraukumā nebija ievērojis, ka mūsu sarunas laikā robots viņu visu laiku turējis ap vidukli.
— Tas nav parasts robots, viņa pirkstu galos iemontēti ļoti interesanti aparātiņi: termopāri, galvanometri un tamlīdzīgi. Kamēr mēs sarunājāmies, viņš reģistrēja jūsu ķermeņa temperatūru, asinsspiedienu, sviedru daudzumu un vēl daudz ko citu. Citiem vārdiem sakot, jūsu priekšā ir visai efektīvs un operatīvs melu detektors. Tūlīt jūs dzirdēsiet, kā esat melojis.
Ferraro atsprāga no robota rokām tā, it kā tās būtu indīgas čūskas. Es izpūtu skaistu dūmu gredzenu.
— Saki, — teicu es robotam, — vai šis cilvēks mūsu sarunas laikā meloja.
— Daudz, — robots atbildēja. — Tieši 74 % no viņa teiktā ir meli.
— Ļoti labi, — es pamāju, gatavojoties aizcirst pēdējās durvis manā slazdā.
— Tātad viņš zināja visu par linkoru?
— Subjekts nezināja par linkoru, — robots iebilda. — Visi viņa paziņojumi sakarā ar kuģi, kā arī tā konstrukciju bija negatīvi.
Tagad bija pienākusi mana kārta izbolīt acis. Bet Ferraro kļūtu daudz vieglāk, ja vien viņš zinātu, ka mani nemaz neinteresē visas viņa izdarības! Tas, protams, bija man sitiens zem jostasvietas, tomēr nedrīkst zaudēt galvu. Es piespiedu sevi domās atgriezties pie izejas punkta un apdomāt situāciju.
Ja prezidents Ferraro nezināja par linkoru, tad iznāk, ka viņš kalpo tikai aizsegam. Bet kas tad ir īstais vainīgais? Kāda militāristu kliķe, kura grib gāzt prezidentu un sagrābt varu? Es vāji orientējos planētas iekšējās lietās un nolēmu ņemt Ferraro sev par palīgu.
To izdarīt vairs nebija grūti, nevajadzēja pat piedraudēt publicēt viņa galdā atrastos dokumentus. Izmantojot šos papīrus, es varēju piespiest viņu dejot pēc manas stabules. Taču tas nebija nepieciešams. Tikko biju parādījis viņam abus rasējumus un norādījis uz to līdzību, viņš visu saprata. Neapšaubāmi, viņam bija vieglāk nekā man atrast to, kas izmantoja viņu kā ieroci savās rokās. Par dokumentiem mēs pēc klusas vienošanās aizmirsām.
Nolēmām, ka nākamais solis būs Cerentolas doki. Prezidents jau sāka apdomāt, kā izmantot situāciju pret saviem politiskajiem ienaidniekiem. Es liku viņam saprast, ka Līga vēlas apturēt linkora celtniecību. Un tikai pēc tam lai spēlē politiku pret saviem oponentiem.
Vienojušies par to, mēs izsaucām automobīli, apsardzes vadu un devāmies uz dokiem, ceļš uz kurieni aizņēma četras stundas. Pa ceļam mēs pārspriedām savas uzvedības līniju.
Doka priekšnieku sauca Rokka. Kad mēs atbraucām, viņš laimīgi gulēja. Tomēr ne ilgi. Uniformu un pistoļu parāde ātri viņu atmodināja. Man likās, ka viņš ir tāds pats zaglēns un melis kā Ferraro. Nevainīgs cilvēks nevarēja tik stipri izbīties.
Izmantodams situāciju, es pieliku viņu pie sava staigājošā melu detektora un sāku uzdot jautājumus.
Vēl nepabeidzis mūsu «sarunu», es jau sāku aptvert situāciju. Tā bija se.kojoša: kuģu būves doka priekšnieks ne mazākajā mērā nenojauta tā patieso dabu.
Kāds cits, mazāk pārliecināts par sevi, vai bez tik lielas dzīves pieredzes, šai brīdī jau varētu sākt šaubīties. Es — ne. Kuģis vēl aizvien sešās vietās sakrita ar linkoru, bet es neticēju nejaušām sakritībām. Kādu ceļu izvēlēties? Ja ir iespējami divi ceļi — izvēlies vienkāršāko!
Tikai neapstāties pie muļķīgām izredzēm un nejaušībām.
No jauna uzmetis acis pirmajam rasējumam, es atkal pievērsu uzmanību piebūvei. Lai laineri pārvērstu kara kuģī, pirmām kārtām vajadzēja novākt to.
— Rokka! — es draudīgi ierēcos. — Paskaties uz šiem rasējumiem, uz šo izvirzījumu, lūk, te. Vai tas vēl aizvien piestiprināts pie kuģa?
Viņš papurināja galvu un atbildēja:
— Nē, rasējumus izmainīja. Mēs uzstādījām jaunu pretmeteorītu iekārtu planetāro asteroīdu slāņu caurbraukšanai.
Es atvēru savu somu un izvilku rasējumu.
— Vai jūsu iekārta gadījumā neatgādina šo te? — es pastiepu viņam rasējumu.
Viņš domīgi berzēja pazodi, pētot shēmu.
— Laikam jā, — viņš nedroši atbildēja. — Es nevaru pateikt precīzi, jo visas šīs detaļas uz mani neattiecas. Es atbildu par darbu kopumā. Taču šī detaļa ir ļoti līdzīga tai, kura tikko tika uzstādīta. Liels daikts. Cik mēs iztērējām…
Tas, bez šaubām, bija linkors! Te pēkšņi viens vārds no Rokkas sacītā ķēra mani kā zibens.
— Uzstādīta! — es iekliedzos. — Jūs teicāt — uzstādīta?!
Rokka pat atvirzījās no mana kliedziena.
— Jā, — viņš nedroši atbildēja. — Es pat atceros, cik lielas bija grūtības…
— Un vēl kas? — es viņu pārtraucu. Auksti sviedri tecēja man pār muguru.
— Dzinēji, vadiba, tas arī ir uzstādīts?