Tas izrādījās brīnišķīgs kuģis, dokos bija parūpējušies pat par sīkumiem. No priekšas līdz pat pakaļējā gala reaktoriem tas bija pārklāts ar metālu, kuram ir ļoti augsts albedo, tas ir, ar tīru zeltu. Ir jau arī citi metāli ar augstu albedo, tomēr neviens no tiem neatstāj tādu iespaidu. Arī visa garnitūra mirdzēja krāšņumā. Viss šis darbs rasējumos nebija paredzēts, Flote bija spiesta pielāgot jahtu manām vajadzībām.
Viss bija kārtībā. Vai nu Pepe pārķers mani, vai nu es sasniegšu miljardiera planētu — paradīzi. Ja tas notiks, priekš manis labāk būs turpat arī palikt.
Tagad, kad atrados kosmosā, atdzima vecās šaubas, agrākais plāns, kurš likās tik skaidrs un loģisks, nu sāka izskatīties idiotisks.
— Paliec pie sava, jūrniek, — teicu pats sev admirāļa tonī.
— Nekas nav izmainījies, tas vēl aizvien ir pats labākais un vienīgais plāns, kas šajos apstākļos iespējams.
Bet vai tas tā bija? Vai es varēju būt pārliecināts, ka Pepe, lidojot savā kuģī un barojoties ar Flotes devām, ieinteresēsies par komfortu un greznību? Vai arī, ja greznība viņu neaizrauj, gribēs iegūt planētas īpašnieka mantu? Es piekrāvu telpas ar visu, ko vien cilvēks var vēlēties, un atstāju par to informāciju katrā iespējamā vietā. Ēsma bija izmesta, bet vai viņš uzķersies?
Es nevarēju to pateikt un biju ārkārtīgi nervozs. Centos koncentrēt uzmanību uz ko citu, tomēr nekas neizdevās.
Turpmākās četras dienas pagāja mierīgi.
7. nodala
Kad atskanēja trauksmes signāls, es sajutu milzīgu atvieglojumu. Es varēju tikt nogalināts un pārvērsts pelnos, tomēr ne tas bija galvenais.
Pepe norija ēsmu. Vienīgais kuģis Galaktikā, kurš no tāda attāluma varēja ekrānā izskatīties tik liels, bija viņa. Linkora dzinēju milzīgā enerģija atļāva tam radīt tādu bremzējošo lauku, ka mana jahta burtiski pacēlās uz pakaļkājām. Vienlaicīgi iedegās signāls: «Uzmanību, radiopārraide». Es pagaidīju, cik vien atļāva pacietība, pēc tam ieslēdzu uztvērēju. Ielauzās kāda balss:
— .. ka jūs atrodaties kara kuģa mērķeklī! Nemēģiniet veikt kādas viltības vai kādā citā veidā…
— Kas jūs esat un ko jums vajag, velns parāvis! — es bļāvu mikrofonā. Skanners bija ieslēgts, tā kā mani viņi redzēja, turpretim mans ekrāns palika tumšs, attēlu viņi neatsūtīja. Viņi varēja redzēt manu grezno tērpu un fonā bagātīgo kajīti. Manas rokas viņi, protams, redzēt nevarēja.
— Nav svarīgi, kas esam! — nodārdināja radio. — Ja gribat dzīvot, izpildiet visus norādījumus. Atejiet no vadības pults, kamēr mēs ne- pietauvosimies, bet pēc tam darīsiet visu, ko es teikšu.
Atskanēja divi klusināti klakšķi, tā magnēti satvēra korpusu. Kuģis nostiprinājās. Es, cerībā, ka mani redz, bailēs izbolīju acis un sāku skatīties apkārt, meklējot glābiņu. Jahta izvietojās pie linkora kosmo- slūžām. Es piespiedu pogu un aizsūtīju robotu metinātāju, kur biju ieplānojis.
— Bet tagad atļaujiet man jums kaut ko parādīt, — es auroju mikrofonā, nometot izbiedēta miljardiera masku. — Pirmkārt, es atkārtoju jūsu vārdus: izpildiet visus norādījumus, ja gribat dzīvot. Un es parādīšu jums, kāpēc…
Es pagriezu pārslēdzēju, kas rādija turpmākā darba programmu. Korpuss, protams, bija magnetizēts un cieši turēja bumbas. Saskaņā ar doto programmu skanners kabīnē ieslēdzās dotajā režīmā, gaidošā, bet ģeneratoru nodaļā — darba. Es pārbaudīju pārnēsājamo ekrānu — monitoru un sāku vilkt mugurā skafandru. To bija nepieciešams izdarīt ātri, vienlaicīgi uzturot sarunu. Viņiem ir jābūt pārliecinātiem, ka es vēl aizvien sēžu vadības kabīnē.
— Kā redzat, tas ir kuģa ģenerators.
— Deviņdesmit astoņi procenti jaudas tagad darbojas elektromagnētos. Mūs izšķirt praktiski nav iespējams. Un es jums neieteiktu to darīt.
Skafandrs bija uzvilkts, bet es turpināju runāt, izmantojot galvenajam raidītājam caur ķiveri pievienoto mikrofonu. Attēls monitorā izmainījās.
— Tagad jūs redzat ūdeņraža bumbu, kura turas uz drošinātāja, pateicoties vienīgi tam, ka magnētiskais lauks tai ir piespiedis jūsu linkora korpusu. Tā neapšaubāmi uzsprāgs, ja jūs centīsieties atdalīties.
Es paķēru monitora ekrānu un metos pie slūžu kameras.
— Bet tā, lūk, ir cita bumba, — es paziņoju, ar vienu aci skatoties ekrānā, bet ar otru uz ieejas durvīm, kas lēni vērās.
— Tās korpusā ir skaitļotāji. Ja jūs mēģināsiet sagraut mana kuģa daļu vai atvērt galveno ieejas lūku, tā detonēs.
Es jau biju kosmosā, tuvodamies milzīgajam linkoram.
— Ko jūs gribat? — bija pirmie Pepes izteiktie vārdi pēc manas demonstrācijas.
— Gribu ar jums aprunāties un noslēgt mūs abus interesējošu vienošanos. Bet, lai jūs pareizi spriestu par manām iespējām, parādīšu pārējās bumbas.
Un es parādīju viņiem pārējās bumbas, tas nebija grūti. Jahtas skanneri darbojās pēc agrāk sastādītas programmas. Es ātri nodemonstrēju visu pārējo bruņojumu, kas varēja novest pie mūsu kopīgās bojāejas, bet pats pa to laiku jau ielīdu linkorā pa robota iztaisīto caurumu. Šī vieta bija rūpīgi izmeklēta pēc rasējumiem, te nebija biezu bruņu un sargu-skaitļotāju.
— Jā, jā …es sapratu… jūs esat lidojoša bumba. Izbeidziet savu reportāžu un sakiet, ko jūs gatavojaties darīt.
Šoreiz es viņam neatbildēju. Atslēdzis mikrofonu un elsdams kā nodzīts dznējsuns, es joņoju pa linkora ejām. Ja var ticēt rasējumiem, tad kaut kur šeit vajadzētu būt durvīm uz vadības kabīni. Pepe, protams, ir tur.