Es iegāju, izrāvu pistoli un notēmēju viņam pakausī. Anželīna stāvēja viņam blakus un skatījās ekrānā.
— Spēlīte ir beigusies, — es teicu. — Stāviet mierīgi un nekustieties!
— Ko tas nozīmē? — viņš ļauni painteresējās, skatoties ekrānā sev priekšā, meitene saprata ātrāk. Viņa pagriezās un izsaucās:
— Viņš ir šeit!
Viņi blenza manī, apjukuši un izbiedēti.
— Jūs esat arestēts, vadoni, — es viņam teicu, — un jūsu meitene arī.
Anželīna aizvēra acis un noslīdēja uz grīdas. Patiesi vai izliekoties, es nezinu. Manas pistoles priekšā Pepe satvēra viņu un nolika pie sienas stāvošajā amortizācijas krēslā.
— Kas …kas tagad būs? — viņš prasīja drebošā balsī. Apakšžoklis viņam raustījās, acis pildīja asaras. Tas uz mani neatstāja nekādu iespaidu, nebiju aizmirsis, cik cilvēku viņš bija pazudinājis. Viņš aizvilkās līdz krēslam un gandrīz iekrita tajā.
— Ko viņi izdarīs ar mani? — pajautāja Anželīna. Viņa jau bija atvērusi acis.
— Es nezinu, ko viņi izdarīs ar jums, — es teicu atsvešinātā balsī. — To izlems tiesa.
— Viņi izdarīs ar mani visas tās lietas, — viņa sāka raudāt. Anželīna bija jauna, melnmataina un skaista, asaras nemaz nebojāja viņas izskatu.
Pepe ar plaukstām aizsedza seju, pleci viņam raustījās. Es pabakstīju ar pistoli uz viņa pusi.
— Pepe, izbeidziet. Grūti noticēt, ka jūs nožēlojat izdarīto. Šurp dodas vairāki Flotes kuģi, pirms minūtes atskanēja automātisks trauksmes signāls. Es domāju, viņi priecāsies, ieraugot cilvēku, kurš…
— Lūdzu, neatdodiet mani viņiem! — viņa bija jau kājās, piespie- žoties ar muguru sienai. — Viņi iebāzīs mani cietumā, izmainīs smadzenes. — Viņa klupdama virzījās gar sienu. Es atskatījos uz Pepi, negribēdams izlaist viņu uz ilgāku laiku no redzesloka.
— Neko nevaru darīt, — es viņai teicu. Pagriežot galvu atpakaļ, ieraudzīju, kā atveras mazas durtiņas un Anželīna pazūd.
— Neiedomājieties bēgt! — es uzsaucu nopakaļ.
— Nekas neizdosies!
Pepe izdvesa savādu skaņu, un es pagriezos pret viņu. Tagad viņš sēdēļa taisni, seja bija sausa. Viņš nevis raudāja, bet smējās.
— Lūk, tā. Viņa arī jūs apveda ap stūri, mister Superdetektīv, nelaimīgā mazā Anželīna ar maigajām actiņām. — Viņš atkal saliecās, raustoties smieklos.
— Ko tas nozīmē? — es ierūcos.
— Vēl aizvien nesapratāt? Viņa žēli raudāja… un aptina jūs ap pirkstu. Viss linkora celtniecības un aizdzīšanas plāns piederēja VIŅAI. Viņa ievilka tajā mani, pilnībā pakļaujot savai gribai. Es dzīvoju kopā ar viņu, vienlaicīgi būdams laimīgs un ienīstot sevi. Esmu priecīgs, ka viss ir tā noticis. Es viņai, mazākais, devu iespēju. Lai gan man likās — mēs uzsprāgsim — kad viņa aizmuka.
Es stāvēju viņa priekšā gluži kā paralizēts.
— Jūs melojat, — asi teicu, lai gan pats tam vairs neticēju.
— Nē taču. Tā ir taisnība. Jūsu zēni — psihiatri izjauks manas smadzenes pa gabaliņiem un pārliecināsies, ka es nemeloju. Pilnīgi nemaz.
— Mēs pārmeklēsim kuģi, viņa nevar slēpties mūžīgi.
— Viņa nemaz neslēpsies, — Pepe atbildēja. — Vienā no nodalījumiem mēs noslēpām ātrgaitas kuteri. Iespējams, ka patreiz tas atiet.
Mēs sajūtām caur grīdu attālinātu dreboņu un grūdiena radīto vibrāciju.
— Flote viņu noķers, — es teicu ar pārliecību, kuru pats nejutu.
— Var jau būt, — viņš teica, pēkšņi beidzot smieties un kļūstot nopietns. — Var jau būt. Tomēr es viņai devu iespēju. Ar mani ir cauri, bet viņa zin, ka es mīlēju viņu līdz beigām. — Viņš nošņirkstināja zobus kā no pēkšņām sāpēm. — Taču viņai tas ir pilnīgi vienalga.
Mēs abi apklusām un vairāk nekustējāmies, līdz pienāca Flotes kuģi, un to botes saskārās ar linkoru.
ES BIJU IEŅĒMIS LINKORU UN IZBEIDZIS ŠO MURGU! Es nevarēju vainot sevi, ja meitene izspruks. Ja viņa izmuks Flotes kuģiem, tā būs viņu kļūda, bet nevis mana.
Es svinēju uzvaru.
Tomēr mana laime nebija pilnīga. Mani māca priekšnojautas, ka ar Anželīnu vēl kādreiz tiksimies.
8. nodala
Dzīve būtu bijusi daudz patīkamāka, ja manas ļaunās priekšnojautas nekad nepiepildītos. Nevar vainot Floti, ja viņi palaidīs Anželīnu — viņi nav ne pirmie, ne pēdējie, kas nenovērtēja to, kas slēpjas aiz šīm brīnišķīgajām acīm. Un arī es sevi nevainoju. Pēc manas pirmās kļūdas, kad atļāvu viņai aiziet, svarīgi ir nepieļaut otru. Es vēl nebiju līdz galam noticējis tam, ko Pepe par viņu stāstīja. Tas viss varēja izrādīties arī par veiklu izdomājumu, lai novērstu manu uzmanību no viņa sargāšanas.
Esmu ļoti neuzticīgs cilvēks. Manas pistoles stobrs bija nomērķēts viņam tieši starp acīm, pirksts vieglītēm turēja mēlīti. Tā tas turpinājās tik ilgi, kamēr kabīnē ienāca kosmonautu vienība.
Kad viņi savāca Pepi, es pievērsos Anžefīnas notveršanai. Ieslēdzu vispārējās traukses signālu, pievienojot speciālu brīdinājumu, lai tiktu ievērota vislielākā piesardzība. Vēl pirms visi kuģi saņēma manu signālu, lokatora attēlā parādījās viņas kuteris.
Skaļi noskanēja mana atvieglotā nopūta. Ja viņa patiesi ir visas šīs operācijas smadzenes, es gan negribētu viņu pazaudēt. Viņa kopā ar Pepi un linkoru būtu lieliska dāvana Inskinam. Starp citu, izredžu viņai nebija — kuģi traucās turp no visām pusēm. Viņiem tā ir pierasta lieta, un tagad viss ir tikai laika jautājums.
Nodevis visas lietas un linkoru Flotei, es atgriezos savā greznajā jahtā, piepildīju milzīgu kausu ar skotu viskiju — tāda nebija nevienam divsimt gaismas gadu rādiusā, un aizsmēķēju garu cigāru. Ērti un ar komfortu iekārtojies pie ekrāna, sāku vērot pakaļdzīšanos.