Durvis atvērās, un es atviegloti uzelpoju. Neviena. Viņus acīmredzot aizdzina tikai pie ieejām, un nebija palicis neviena, ko aizsūtīt uz jumta.
Ārā atskanēja sirēnas — kādas brīnišķīgas skaņas! Tādu troksni bija spējīgi radīt mazākais puse visas valsts policijas spēku. Es, kā īsts aktieris, biju pārpilns lepnuma.
Arī dēlis gulēja turpat, kur biju to atstājis. Nedaudz izdilis, bet vēl aizvien pietiekami stiprs. Dažas sekundes, lai to paceltu un pārbīdītu pie nākošās ēkas.
Jā, šis ir pats bīstamākais manas ķēdes posms, ātrums te nav vajadzīgs. Uzmanīgi uzkāpju uz dēļa malas, somu piespiežu pie krūtīm: cenšoties noturēt smaguma centru virs dēļa. Viens solis uz priekšu. Līdz zemei tūkstoš jardu lidojums. Skatoties lejup, var arī nokrist.
Viss, tagad jāsarauj. Labi, ja viņi no apakšas nav ieraudzījuši dēli. Desmit ātri soļi un manā priekšā durvis, kas ved uz kāpnēm. Tās, protams, atvērās viegli, ne velti es tik rūpīgi biju ieeļļojis eņģes. Iegājis iekšā, es aiztaisīju tās, drošības labad aizslēdzot, un dziļi ieelpoju. Tas vēl nebija viss, tomēr pati sliktākā daļa, kurā biju pakļauts maksimālam riskam, jau aiz muguras. Vēl divas minūtes, un viņi nekad neatradīs Džeimsu Bolivāru di Grīzu ar iesauku «Glumais Džims».
Netīrās un slikti apgaismotās kāpnes, kuras veda uz jumtu, neviens neizmantoja. Pirms nedēļas es biju to rūpīgi pārbaudījis. Arī bagi — ierīces priekš slepenās novērošanas un noklausīšanās — uz tām nebija. Putekļu kārta bija neskarta, ja neskaita manu personīgo pēdu nospiedumus. Es loloju cerības, ka bagi te nav arī patreiz. Šāda veida lietās attaisnotam riskam vienmēr ir vieta.
Paliec sveiks, Džeims di Grīz, svars 98 kilogrami, vecums aptuveni 45, apaļīgs vēderiņš, vispār tipisks biznesmenis, kura attēls kopā ar pirkstu nospiedumiem labi pazīstams policistiem uz tūkstošiem planētu. Pirmām kārtām nost ar pirkstu nospiedumiem. Kad uzvelc tos, viņi ir gluži kā otra āda. Pāris piles šķīdinātāja — un tie izgaist gluži kā caurspīdīgu cimdu pāris.
Tagad kārta apģērbam, bet pēc tam jostai, kura rūpīgi piestiprināta ap jostasvietu un satur 20 kilogramus svina un termīta maisījuma. Sauja balinātāja no pudeles — un mani mati atkal atgūst savu dabisko brūno nokrāsu. Ielikti arī nelieli spilventiņi aiz vaigiem un paplašinātāji nāsīs. Pēc tam zilas krāsas kontaktlēcas. Es stāvēju, kā no mātes miesām nācis, un jutos gluži 'no jauna piedzimis.
Tas nebija tālu no patiesības, es biju kļuvis jauns cilvēks, par 20 kilogramiem vieglāks, desmit gadus jaunāks un ar pilnīgi citu ārieni. Lielajā ceļasomā atradās pilns komplekts apģērba un tumšas brilles, kuras var izmantot kontaktlēcu vietā. Visa nauda bija akurāti sakārtota kastītē.
Kad es iztaisnojos, goda vārds, jutu, ka esmu nometis desmit gadus. Visa lieta svarā. Es neievēroju jostu, kamēr nebiju to noņēmis, bet tagad gandrīz vai palēcos pie katra soļa.
Termītam ir jāiznīcina visi pierādījumi. Es saliku visu kaudzē un aizdedzināju. Pudeles, drēbes, kurpes un viss pārējais sadega apžilbinošajās termīta liesmās. Policija var atrast šķipsniņu cementa, mik- roanalīze dos pāris molekulas, bet tas arī būs viss, ko viņi varēs te atrast. Degošā termīta liesmas vēl meta atblāzmu, kad es nobraucu trīs posmus zemāk uz 112. stāvu.
Pagaidām veiksme mani nepameta. Kad es atvēru durvis, šajā stāvā neviena nebija. Minūti vēlāk ātrgaitas lifts, paņēmis pa ceļam vēl dažus biznesmeņus, nogādāja mani vestibilā.
Ārā veda vienas vienīgas durvis, virs kurām bija uzstādīta portatīvā telekamera. Nemanīja arī nekādus mēģinājumus apturēt ēkā ienākošos un izejošos ļaudis, lielākā daļa no kuriem pat neievēroja telekameru un kruķu bariņus ap to. Es devos turp.
Uz mirkli es atrados šīs ledainās stikla acs redzeslokā. Nekas nenotika — tātad es biju tīrs. Šai kamerai noteikti bija sakari ar galveno policijas kompjūteru. Ja mana āriene kaut vai vispārīgi sakristu ar meklējamo, acumirklī šiem robotiem tiktu doti norādījumi, un es nepa- gūtu pat soli paspert. Mēs nevaram sacensties ātrumā ar kombināciju «kompjūters — robots», jo to reakcija mērāma mikrosekundēs, bet mēs varam viņu apmānīt, ko es arī nupat izdarīju.
Es iekāpu taksometrā desmit kvartālus tālāk. Nobraucis visai ievērojamu gabalu, paņēmu otro, bet tikai trešajā beidzot jutos drošībā un devos uz kosmodromu. Sirēnu skaņas aizmugurē kļuva aizvieri vājākas un vājākas, un tikai viena nejauša policijas mašīna aiztraucās man garām.
Viņi bija sacēluši milzīgu traci sakarā ar tik niecīgu zādzību, bet šajās supercivilizētajās pasaulēs jau tā ir vienmēr. Noziegums tagad ir tik reta parādība, ka policisti patiesi lien vai no ādas ārā, tikko kaut ko ir uzostījuši. Es taču nevarēju pārmest viņiem tik milzīgu tiekšanos atklāt pārkāpumu. Un es patiesi uzskatīju, ka viņiem jābūt man pateicīgiem par šo nelielo prieciņu, kas pārtrauca viņu dienesta trulo vienveidību.
2. nodala
«
Brauciens uz kosmoostu, kura, protams, atradās tālu no pilsētas, pagāja mierīgi. Beidzot es varēju droši ļauties savām domām. Bija laiks pat nedaudz pafilozofēt. Un nu beidzot es varēju baudīt arī labu cigāru. Savā agrākajā dzīvē es smēķēju vienīgi cigaretes un nekad nepārkāpu šo likumu, pat atrodoties vienatnē. Cigāri bija lieliski, kaut arī nogulējuši pusgadu īpašā kastītē, kura atradās somā ar apģērbu. Es dziļi ievilku dūmus, vērojot garām zibošās ainavas. Labi būt brīvam no darba, bet tikpat labi arī būt darbā.
Man, starp citu, būtu pagrūti atbildēt, kurš no periodiem mani apmierina vairāk un rada lielāku prieku — katram no tiem bija savas priekšrocības un jaukumi.