Kamēr mehāniķis nebija paguvis atgriezties, es ieslēdzos kuģī, uzstādīju vadības blokā kursa lentu un lūdzu atļauju izlidot. Pagāja vesela mūžība, līdz beidzot iedegās zaļā uguntiņa.
Un, lūk, es esmu lidojumā. Līdzko starta paātrinātāji beidza ieskrējienu, es ar mūķīzeri rokās uzbruku vadības pultij. Tajā noteikti vajadzēja būt tālvadības blokam, tādam, kas visos Korpusa kuģos dod iespēju vadīt tos no attāluma. To atklāju vienā no maniem pirmajiem treniņlidojumiem līdzīgā kuģī, jo viena no manām pozitīvajām īpašībām vienmēr ir bijusi ziņkārība. Es atvienoju ieejas uz izejas klemmes un devos uz mašīntelpu.
Iespējams jau, ka biju pārāk aizdomīgs. Man bija pārāk slikti priekšstati par cilvēci. Un par Inskinu, kuram visā bija savi uzskati. Vairāk uzticīgi cilvēki, nekā es droši vien būtu ignorējuši radiovadāmo pašlikvidācijas spridzekli, kas iemontēts dzinējā. To varēja izmantot gadījumos, ja kuģis tiek sagrābts. Es gan nedomāju, ka viņi to izmantos pret mani, ja nu vienīgi ārkārtējā gadijumā. Tomēr, neskatoties uz to, es nolēmu šo daiktu padarīt nekaitīgu.
Spridzeklis sastāvēja no īpaša, dzinēja korpusā iemontēta bloka. Vāku nocēlu viegli un ieraudzīju uz bloka dziļumā ieskrūvētā spridzekļa sešstūraino galviņu stiepjošos vadu mudžekli. Satvēru to ar pirkstiem, spiedu, līdz satumsa acīs. un mēģināju pagriezt. Ar pēdējiem plīstošas miesas un mežģošos locītavu spēkiem es to izkustināju, bet pēc tam arī izņēmu. Tas karājās vadu galā gluži kā no zoba izrauts nervs.
Un pēkšņi tas ar skaļu blīkšķi uzsprāga, radot biezu, melnu dūmu mākoni.
Ar pārdabisku mieru caur melno dūmu mākoni vēros uz caurumu blokā. Kuģim ar visu tā saturu vajadzēja pārvērsties pelnos.
— Inskin, — es teicu, bet kakls izžuva un balss aizlūza.
— Inskin, — es vēlreiz atkārtoju — es saņēmu tavu «sveicieniņu». Tu domāji, ka mani atstādini. Nē, es pats aizeju no Speciālā Korpusa!
9. nodala
Sajutu atvieglojumu. Atkal biju viens un atbildēju tikai par sevi. Kuģis jau pietiekami ilgi bija virzījies pa kursu no pilnīgi nejauši izraudzītas lentas. Pārtvert mani praktiski nebija iespējams, un es varēju sagatavot jauna kursa lentu.
Kursu kurp? Es vēl nezināju. Vajadzēja padomāt, lai gan nešaubījos par to, kas jādara. Meklēt Anželīnu! Šī doma sākumā likās muļķīga: uzņemties tā Korpusa darbu, kurš bija atteicies no manis. Tas bija viņu darbs. Tomēr pēc tam es sapratu, ka lietas būtība neslēpjas Korpusā. Anželīna priekš manis bija kā čempiona medaļa. Glumajā Džimā di Grīzā ir kas tāds, ko jūs nesaprotiet — vienkārša patmīlība.
Patmīlība — vienīgā lieta, kas vīrietī uztur gara spirgtumu un noskaņo darbam. Atņemiet to, un jums nepaliks nekas. Es pat īsti nezināju, ko darīšu ar viņu, kad atradīšu. Iespējams, nodošu policijai, tā kā viņai līdzīgus, manu bijušo profesiju apkaunojošus cilvēkus, jāizolē no mums pašiem. Bet zivtiņu dalīt tomēr labāk pēc tās noķeršanas.
Bija vajadzīgs, un pirmām kārtām, jāsagatavo viss tam nepieciešamais. Vispirms man likās, ka uz kuģa nav cigāru, tas bija drausmīgs brīdis. Tomēr pēc tam servisa bloks pēc neilgas skrapstēšanas no kāda tāla un tumša stūra izstūma kastīti. Cigāri jau, protams, nebija no lepnākajiem, tomēr labāki, nekā nekas. Taču brendijs gan Nilsenam vienmēr ir bijis tas labākais, te nu man nebija nekādu iebildumu. Izskalojis kaklu un aizsmēķējis, es liku savam smadzeņu podam ķerties pie projekta izstrādes.
Vispirms man vajadzēja iedomāties sevi bēgšanas brīdī Anželīnas vietā. Vislabāk jau, protams, būtu tur faktiski atrasties, bet tas bija nereāli. Vismaz viens Flotes kuģis jau nu tur noteikti dežūrē. Lai gan šādu problēmu risināšanai ir uzbūvēts kompjūters, un es ievadīju tajā notikuma vietas koordinātes. Nebija arī vajadzības šķirstīt rokasgrāmatas, šie skaitļi dega manās smadzenēs ugunīgiem cipariem. Kompjū- teram bija milzīga atmiņa un spēja ātri apstrādāt ievērojamu informācijas daudzumu. Tas svētlaimē hokrekšķējās, kad es pieprasīju visu notikuma vietai tuvumā esošo zvaigžņu koordinātes. Desmit sekunžu laikā tas jau bija caurskatījis visus savus katalogus un ziņoja par darba pabeigšanu ar melodiskām zvaniņa skaņām. Paņēmu pirmā zvaigžņu duča sarakstu un atzīmēju, ka attālumi līdz tām ir ļoti lieli.
Tagad man jādomā tieši tāpat kā Anželīnai. Man jākļūst par slepkavu, kuru medī, kuram dzen pēdas un kuram aiz muguras ir divdesmit svaigu līķu. Visos virzienos ienaidnieki.
Viņai vajadzēja turēt rokās tādu pat nolaupītā kreisera kompjūtera izdotu sarakstu. Kurp tagad? Milzīgs sasprindzinājums. Kaut kur noslēpties. Kaut kā, bet tikai prom no šejienes. Acu uzmetiens sarakstam
— un atbilde liekas acīm redzama. Divas tuvākās zvaigznes atrodas tajā pašā debess kvadrātā piecpadsmit grādus viena no otras, apmēram vienādā attālumā no kreisera. Ļoti svarīgi bija tas, ka trešā zvaigzne atradās citā sektorā un uz pusi tālāk.
Un tā, uz priekšu, uz pirmajām divām zvaigznēm. Tas bija uz ātru roku pieņemts lēmums, tomēr pilnīgi saprātīgs. Uz priekšu pie saulēm, pasaulēm un trasēm, kur var atrast citus kuģus.
Kreiseris jāpamet, pirms parādās kāda planēta, un, jo ātrāk, jo labāk, tā kā ikviens kuģis Galaktikā var to atpazīt. Jāsatiek cits kuģis
— kuģis IKSS — jāieņem tas, jāpamet kreiseris un …ko tālāk?
Te nu manas smadzenes sāka buksēt, un man nācās tās uzstiprināt ar grādiem un svaigu cigāru. Sēdot ar pusaizvērtām acīm, es centos iedomāties lidojumu. Ir sagrābts jauns kuģis, un jālido uz planētu. Kosmosā Anželīna atrodas pastāvīgās briesmās, viņai draud personības izmainīšana. Kad es atradu šīs divas zvaigznes planetārajā katalogā, izvēle bija acīm redzama. Vietai bija barbarisks nosaukums — Freiburga.