Tur ap divām saulēm bija vēl pusducis planētu, bet tās atkrita pašas no sevis. Vai nu tik maz apdzīvotas, ka katrs jaunatnācējs vai nepazīstamais tūlīt bija ieraugāms, vai arī tik labi organizētas, ka nebija iespējams ilgi palikt neievērotam. Freiburgai šie trūkumi nepiemita. Tā Līgā atradās mazāk par divsimts gadiem un dzīve tajā ritēja laimīga haosa apstākļos. Vecā un jaunā sajaukums, pirmskontakta un pēc- kontakta civilizācija. Brīnišķīga vietiņa, lai viņa pazustu, brītiņu tur uzkavētos un atkal parādītos jaunā izskatā.
Nonācis pie šāda secinājuma, es sajutu divkāršu gandarījumu. Tas nebija vienkārši prāta vingrinājums izdzīvošanai, jo arī es taču atrados tādā pat stāvoklī kā Anželīna: incidents ar spridzekli skaidri parādīja, kā Korpuss attiecas pret saviem dezertieriem. Freiburga — vieta, kas lieliski paslēps arī mani. Es laimīgi nopūtos un atslābinājos.
Kad atjēdzos, bija laiks iziet no hipertelpas un nospraust jaunu kursu. Tomēr bija kāda lieta, pie kuras jāķeras vispirms. Vēl Korpusā būdams, biju uzzinājis daudz sīku faktu.Viens no tiem, parasti interesi izraisīja vienīgi hiperpārejas tehnikas mācības laikā, t.i. — dīvains iz- starojuma izplatīšanās veids hipertelpā. īpaši radioviļņu. Ja jūs ko raidāt vienā frekvencē, tad saņemat atpakaļ varenus atbildes signālus visās frekvencēs, it kā radioviļņi tiktu saspiesti un atgriezti atpakaļ.
Parasti šis eksotiskais efekts nevienu neinteresē, taču ļauj novērot jūsu kuģi. Es nospriedu, ka Speciālā Korpusa gluži saprātīga piesardzība būtu novērot savus kuģus. Tādejādi ļoti prasmīgi noslēptais sīciņais raidītājs būs viņiem kā bāka.
To man arī vajadzēja atrast, pirms parādos kādas planētas tuvumā.
No iekšējā mikrofona reizi pa reizei atskanēja troksnis un rēkoņa, un es nolādēju raidītāja un pastiprinātāja izstrādātāju, taču, pirms meklēt raidītāju, man vajadzēja pārliecināties, vai tas vispār eksistē un vai tam ir pietiekami spēcīgs signāls lieliem attālumiem. Daži eksperimenti ar ekrāniem parādīja, ka mistiskie signāli nav nekas vairāk kā paša kuģa radītais izstarojums. Pēc ekranizēšanas ēterā iestājās klusums. Es atviegloti nopūtos un izgāju no hiperpārejas.
Ceļojums tuvojās beigām. Es izrakņāju visu kuģa īpašumu un galu galā atradu arī šo to tālākai izmantošanai. Rūpīgi izmeklēju visdažādākos bagus. Bet Glumā Džima izskata atjaunošana sagādāja man lielu apmierinājumu. Paplašinātāji nāsīs, spilventiņi zem vaigiem, krāsotājs galvā — un vecais kaujas zirgs atkal gatavs darbam.
Es paskatījos spogulī … izlamājos… un sāku novākt visu šo maskarādi tikpat rūpīgi, kā biju to uzlicis. Mans galvenais likums gan bija neatslābināties darba laikā. Šabloniska rīcība vienmēr noved pie nepatikšanām! Inskins lieliski zināja manu veco izskatu, un manas ārienes apraksts droši vien jau visur izsūtīts.
Tagad daudz rūpīgāk uzliku grimu un radīju kaut ko gluži jaunu. Radīju pavisam vienkārši — izmainot seju un matus. Sarežģītāks darbs arī turpmāk prasītu daudz vairāk laika kārtīgas ārienes uzturēšanai, bet Freiburga bija liela jautājuma zīme, un es tur nemaz negribēju domāt par šīm lietām. Es gribēju mierīgi staigāt, visu pārmeklēt un noskaidrot, vai tur nav Anželīnas pēdu.
Pēc kuģa laika atlika vēl divas dienas, un tās es aizvadīju, meistarojot visdažādākā veida ierīces, kas varētu noderēt: minigranātas, apslēptas pistoles. Tikko atskanēja reisa beigas vēstošs signāls, savācu visas atlikušās grabažas un iznīcināju.
Vienīgā pilsēta ar pieklājīgu kosmoostu uz Freiburgas bija Freibur- bada — milzīga ezera, lielas tīra ūdens krātuves krastā. Vērojot, saules zaķīšu mirguļošanu pa ūdens virsmu, sajutu pēkšņu vēlēšanos izpeldēties. Šo vēlēšanos acīmredzot radīja nepieciešamība noslēpt kuģi. Noslēpt ezera dziļākās daļas dibenā, kur tas vienmēr būs pa rokai, ja ievajadzēsies.
Lai nenokļūtu radara ekrānos, es piezemējos aiz robotu kalnu grēdas. Tumsā lidojot virs ezera, es ieraudzīju kosmoostas navigācijas radaru, bet mans kuģis bija pārāk tālu no krasta. Vētrainais laiks ierobežoja redzamību un ievērojami mazināja manu vēlmi izpeldēties. Tuvāk pie krasta es dziļi zem ūdens atklāju kanālu un, savācis visu nepieciešamo somā, piezemējos virs tā. Muļķīgi, protams, tā apkrau- ties, tomēr man roka necēlās atstāt visas šīs brīnišķīgās Korpusa lietiņas ezera dibenā.
Salicis visu ūdensnecaurlaidīgā sainī, uzvilku skafandru un pārgāju uz slūžu kameru. Kad sāku peldēt uz nesaskatāmā krasta pusi, pār mani gāzās lietus un melna tumsa. Es drīzāk iztēlojos, nekā dzirdēju sev aiz muguras ūdens burbuļošanu, kuģim aizejot dibenā.
Peldēt skafandrā ir tikpat neērti kā nodarboties ar mīlestību kosmosā, bezsvara telpā. Es aizkūlos līdz krastam stāvoklī, kas bija traģiski tuvs pilnīgam nespēkam. Izkļuvis no skafandra, ar lielu prieku vēroju, kā tas triju termīta gabaliņu ugunī pārvēršas izdedžos. Ar vēl lielāku prieku es ar kājas spērienu aizsūtīju šos izdedžus ezerā. Nepārtrauktais lietus aizskaloja visas ugunskura pēdas. Tādā lietū termīta gaismu droši vien no lielāka attāluma nav iespējams ievērot. Palīdis zem ūdensnecaurlaidīgas plēves, slapjš un nožēlojams, es gaidīju rītausmu.
Naktī es ik pa brīdim pamodos bez īpaša iemesla, bet pilnīgi pamosties spēju vienīgi tad, kad jau bija gaišs. Es nejutos īsti labi, un, kad izdzirdēju balsi, sapratu, kas mani visu nakti modināja.
— Ejat uz Freiburbadu? Protams, kur tad vēl var iet. Es arī turp taisos. Lieniet iekšā laivā. Laiva veca, bet laba gan. Pavizināsimies…
Balss bubināja un bubināja, bet es tajā neklausījos. Es lādēju sevi, ka negaidot un negribot nokļuvu šīs «ilgspēlējošās balss» īpašnieka redzeslokā. Viņš peldēja gar krastu mazā laiviņā: tā bija dziļi iegrimusi ūdenī, pārpildīta dažādiem baķiem un saiņiem, bet tam visam pāri rēgojās galva. Kamēr viņa žokļi turpināja kustēties, man bija visas iespējas viņu uzmanīgi nopētīt.