Viņam bija gara, sapinkājusies, uz visām pusēm izspūrusi bārda un mazas, tumšas, zem neiedomājami novalkātas cepures, kādu es vēl nekad nebiju redzējis, paslēptas ačeles. Mans sākotnējais izbīlis bija gandrīz pārgājis. Ja šis dīvainis nebija izmeklētājs, tad gluži nejaušā satikšanās varēja būt man ļoti nozīmīga un pat vēlama.
Kad šis mežonis uz brīdi apstājās, lai ievilktu elpu, es nolēmu pieņemt viņa uzaicinājumu un, satvēris laivas bortu, pievilku to tuvāk. Pārmetis pār plecu somu un turot kabatā roku ar pistoli, es ielēcu iekšā. Piesardzībai, kā izrādījās, nebija nekādu iemeslu.
Zugs, kā viņu sauca, (to ar lielām grūtībām izdevās noskaidrot viņa bezgalīgā monologa laikā), izlika aiz borta laivas pakaļgalā piestiprināto motoru, un iedarbināja. Tas bija ļoti parasts un efektīvs atomu siltumpārveidotājs. Tam nebija nekādu kustošu detaļu, ūdens tika gluži vienkārši iesūkts iekšā, uztvaicēts un izmests tvaiku veidā ārā jau pa citu atveri.
Kustības laikā praktiski nebija nekāda trokšņa, laiva slīdēja kā apburta.
Attiecībā uz Zugu viss izrādījās normāli, un, kaut gan es vēl nebiju par visiem simts procentiem ticis vaļā no aizdomām un turpināju turēt roku uz pistoles, satikšanās ar viņu, pēc visa spriežot, tomēr bija liela veiksme. Es sāku saprast, no kurienes rodas šī neapturamā vārdu straume. Viņš bija mednieks, kas veda uz veikalu kažokādas un bija izcietis daudzus vientulības un klusēšanas mēnešus, šo vārdu izvirdumu, kuru es nemaz necentos apturēt, tā kā viņš faktiski atbildēja uz daudziem maniem neuzdotajiem jautājumiem, bija izraisījusi cilvēka seja.
Daudz rūpju man radīja apģērbs. Galu galā es nolēmu palikt ceļojuma tērpā, kas bija ieturēts neitrālos toņos. Tādi kostīmi ar nelielām variācijām ir izplatīti visā Galaktikā, tā kā arī Zugs tam īpašu uzmanību nepievērsa. Dzīvē viņš droši vien nebija pļāpa, bet apģērbties gan noteikti mīlēja. Viņa jaka visticamāk bija taisīta no vietējām ādām — purpurs ar melnu, skaista, pat raugoties uz tai pielipušajiem netīrumiem un atkritumiem. Bikses no apstrādātas vadmalas, bet zābaki, gluži tāpat kā mani, no «mūžīgās» plastikas.
Zuga tehnika pastiprināja apģērba radīto iespaidu. Vecā un jaunā sajaukums. Pasaulē, kas līdzīgi Freiburgai tikai nesen iekļāvusies Līgā, ir grūti sagaidīt ko citu. Elektriskais ierocis, atbalstīts pret arbaleta tērauda bultu saini, radīja tipisku skatu. Neapšaubāmi, viņš vienādi veikli rīkojās gan ar vienu, gan otru. Es atlaidos mīkstajos baķos un nepārtraukta vārdu ūdenskrituma straumē sāku izbaudīt ceļojumu un austošo rītu.
Ap dienas vidu mēs tikām Freiburbadā. Zugs mani praktiski neiesaistīja sarunā, uzskatīdams par labāku runāt pats, tādēļ arī viņu pilnībā apmierināja daži mani nenoteiktie izteikumi.
Milzīgā labpatikā viņš uzcienājās ar koncentrātiem no manas somas un pretī pastiepa blašķi ar kaut kādu šķidrumu, kas bija pagatavots viņa kalnu miteklī. Tā garša bija neizsakāmi drausmīga, mutē palika sērskābē, izmērcētu metāla skaidiņu garša. Tomēr pēc dažiem malkiem viss nostājās savās vietās, un mēs, pavisam jautrini, piebraucām pēc zivīm smirdošā piepilsētas piestātnē. Pietauvojoties gandrīz noslīcinājām lielu laivu, kas mums likās šausmīgi jocīgi — un tas dod priekšstatu par mūsu stāvokli. Es aizgāju uz pilsētas parku un nosēdēju tur, līdz manas smadzenes nebija attīrījušās.
Vecais un jaunais te atradās blakus, ēkas no plastikas bija līdzās ar ķieģeļu un apmetuma būvēm. Nedalāmi savienoti bija tērauds, stikls, koks un akmens. Tāpat arī ļaudis, apģērbti dīvainā tipu un stilu sajaukumā. Es vairāk interesējos par viņiem, nekā viņi par mani. Kāds robots pievērsa man uzmanību. Viņš tik ilgi vicināja manā priekšā iespiestus virsrakstus un izkliedza tos man ausī, līdz paklausīju un paņēmu avīzi, lai viņš beidzot atsietos.
Līgas valūta šeit apgrozījās kopā ar vietējo naudu, un robots neprotestēja, kad ieslidināju viņa krūšu šķirbā monētu. Atlikumu, noteikti pēc mani izputinoša kursa, viņš izdeva freiburgiešu guldeņos.
Visi jaunumi bija absolūti triviāli, bet, lūk, sludinājumi un reklāma mani ieinteresēja. Es izskatīju lielo viesnīcu sarakstu, salīdzinot to komfortu un cenas.
Tas lika man nošausmināties. Cik ātri gan mēs zaudējam vecos ieradumus! Tikai mēnesis godīgas dzīves, un es jau spriežu kā kārtīgs cilvēks.
— Tu esi noziedznieks! — es izspiedu caur zobiem un uzspļāvu uzrakstam «NESPĻAUDĪTIES». — Tu nicini likumu un mierīgi iztiec bez tā. Tu esi likums pats par sevi un pats godīgākais cilvēks Galaktikā!
Tu nepārkāp nekādus noteikumus tik ilgi, kamēr tie tevi neskar un pārkāp tos katru reizi, kad redzi pēc tā vajadzību.
Tas viss bija taisnība, un es nicināju sevi par to, ka tik ātri spēju aizmirst. Šis nelielais godīguma periods Korpusā ietekmēja mani kā sērga, sagraujot visas manas labākās antisociālās tendences.
— Domā, kā nozagt! — es iekliedzos tik skaļi, ka nobiedēju pa celiņu pastaigājošos meiteni. Nojautis, ka viņa mani dzirdēja, uzmetu viņai ļaunu skatienu, pēc kura tā uzskatīja par labāku noslēpties. Arī es piecēlos un devos pretējā virzienā, meklējot iespēju kaut ko paveikt. Pirms sāku meklēt Anželīnu, nolēmu atjaunot savu veco dzīvesveidu.
Šāda iespēja radās viegli, pēc desmit minūtēm plāns bija gatavs. Visi nepieciešamie rīki bija man līdzi. To, kas man varēja noderēt darbā, saliku kabatās un aiz jostas, bet somu nodevu glabāšanas kamerā.
Freiburgas Galvenajā Bankā viss bija kā radīts aplaupīšanai. Trīs izejas, četri apsardzes vīri, ļaužu pūlis. Četri dzīvi sargi! Neviena banka nemaksās viņiem algu, ja tai ir elektroniskā aizsardzība. Es gandrīz dziedāju no prieka, stāvot rindā pie viena no dzīviem klerkiem. Pilnībā automatizētas bankas aplaupīt ir viegli, bet tam nepieciešama speciāla tehnika. Lūk, tāds cilvēku un mašīnu sajaukums bija vislabākais.