— Izmainiet Līgas desmitzvaigžņaino guldeņos, — es teicu, nolikdams klerka priekšā uz galda spīdošu monētu.
— Jā, ser, — teica klerks, uzmezdams acis monētai un ieslidinot to blakus esošajā skaitāmajā mašīnā. Viņa pirksti jau sāka atskaitīt man attiecīgo guldeņu skaitu, vēl pirms bija parādījušies apmaiņas kursa skaitļi. Tas tika darīts mehāniski. Nauda nošķindēja trauciņā manā priekšā, un es sāku to lēnām pārskaitīt, patiesībā manas domas bija pievērstas monētai, kura grozījās un vēlās mašīnas iekšās. Kad biju pārliecināts, ka tā savu ceļojumu ir beigusi un piezemējusies pagrabā, es nospiedu raidītāja podziņu jostā.
Tam nevar atrast citu vārdu kā «brīnišķīgi». Tādas lietas paliek atmiņā un raisa jaukas atmiņas vēl daudzus gadus pēc paša notikuma. Bija vajadzīgas daudzas stundas, lai radītu šo monētu, taču to nebija žēl.. Es pārvīlēju monētu uz pusēm, izņēmu iekšpusi, iemontēju tur radiouztvērēju, degli un spridzekli, un pielēju ar svinu, līdz tā atguva sākotnējo svaru.
Bet tagad tā uzsprāga! Dobjo triecienu bankas dzīlēs pavadīja brīkšķi un dārdoņa. Velvi balstošā aizmugurējā siena saplaisāja un izverda naudas un dūmu straumi. Bet pēdējā mirstošās skaitāmās mašīnas nopūta atnesa negaidītu pārsteigumu. Kasieru naudas aparāti pamodās, sākot drudžaini darboties. Pār apstulbušo apmeklētāju galvām gāzās lielu un mazu monētu lietus, jāsaka gan, ka viņi visai ātri attapās no izbrīna un sāka piestūķēt kabatas. Taču šie prieki bija īsi. Tas pats radiosignāls uzspridzināja gāzes un dūmu bumbas, kuras es tālredzīgi biju salicis visos papīrgrozos. Uzbudinātā publika pat neievēroja, kā es iemetu vēl dažas bumbas pie kasieriem. Šī gāze — pēc manas receptes ražots efektīvs vemšanu un asarošanu izraisošo komponentu sajaukums. Tās iedarbība bija acumirklīga un varena (bankā, protams, nebija bērnu, es nevarēju kļūt tik nežēlīgs pret aizsargāties nespēpgiem jaunajiem radījumiem). Pēc dažām sekundēm klienti un kalpotāji sāka zaudēt redzi, man, protams, uzmanību nepievērsa neviens.
Kad gāze bija tikusi līdz manīm, es pieliecos un uzliku aizsargbrilles, bet iztaisnojies ieraudzīju, ka esmu palicis vienīgais kaut ko saskatīt spējīgais cilvēks bankā. Pats par sevi saprotams, ka elpoju caur ļoti tālredzīgi degunā ieliktajiem filtriem, tā ka varēju izjust visus normālas kuņģa darbības jaukumus. Mans kasieris pazuda no redzeslauka, un es ar graciozu lēcienu caur lodziņu ieniru pie viņa.
Tagad vajadzēja izvēlēties un savākt. Nauda mētājās visur. Ignorējot dažādu sīknaudu, es sameklēju vietu, kur bija nolijis zelta lietus, varētu pat teikt — ūdenskritums. Divu minūšu laikā piepildīju līdzpaņemto somu un biju gatavs pazust. Durvju tuvumā dūmi sāka izklīst, un dažas granātas atgrieza dūmu aizsegu.
Viss gāja, kā ieplānots, izņemot vienu ēzeli no apsardzes, šausmīgi apnicīgu. Viņam likās, ka kaut kas nav kārtībā, un šis sāka šaut pa labi un kreisi. Laime, ka nevienu neievainoja. Es atņēmu viņam pistoli un iegāzu ar to pa galvu.
Durvju tuvumā dūmi kļuva ļoti biezi, tas no ielas neļāva redzēt, kas notiek bankas iekšienē. Viņi, protams, zināja — notiek kas ļauns: divi policisti, izrāvuši pistoles, metās iekšā…, tūlīt pat kļūdami tik pat bezpalīdzīgi kā pārējie. Es organizēju palīdzību cietušajiem un sāku tos lēnām stumt un grūst uz durvju pusi. Kad bija izveidojusies liela grupa, mēs kopā izrāpojām uz ielas. Brilles es noņēmu un iebāzu kabatā, tādejādi tikai mazliet ielaizdams acīs gāzi. Piesteigušies laipni cilvēki palīdzēja man piecelties, es tencināju viņus un, notrausis ar roku asaras, aizvilkos projām. Lūk, cik tas viss bija viegli. Viegli, ja plāns ir iepriekš izstrādāts un tu neriskē veltīgi. Mans gars bija mundrs, bet asinis jautri riņķoja dzīslās. Dzīve atkal bija kļuvusi brīnišķīga un interesanta. Tagad arī Anželīnas pēdas atrast nebūs grūti. Nav tagad nekā tāda, ko es nevarētu izdarīt.
Atrados uz emocionāla pacēluma viļņa. Noīrējis netālu no kosmo- ostas istabu kosmonautu viesnīcā, es sakārtojos un devos izlūkot vietējās dzīves jaukumus.
Apkārtnē bija daudz «jautru» iestāžu, un es nolēmu apstaigāt tās. Paēdis vienā, es katrā nākošajā iztukšoju pa glāzītei. Ja Anželīna ir Freiburgā, tad viņa, visticamākais, apmeklēs šīs vietas. Te ir jābūt viņas pēdām, es to jutu ar visām iekšām, tāpat, kā viens noziedznieks sajūt otru.
— Vai kāds nepiedāvās meitenei ko iedzert? — es izdzirdēju prostitūtas vienaldzīgo balsi un bez īpašas intereses pagriezu galvu. Meitenes, bālās nakts būtnes, jau bija devušās savā nakts peļņā. Biju saņēmis pietiekami daudz piedāvājumu — pēc izskata līdzinājos atpūtā esošam kosmonautam, bet tie vienmēr ir lielisks ienākumu avots tādām vistiņām.
Šī izskatījās labāk par citām, vismaz bija labāk veidota. Es ar interesi, bet vēlāk ar sajūsmu sāku viņu vērot. Viņas kleita bija īsa un cieši pieguloša, ar augstiem šķēlumiem malās. Augstpapēžu kurpes ejot radīja gurnu riņķveida kustību, un tam bija satriecošs efekts. Viņa aizgāja līdz bāram un pagriezās, atdodot sevi vispārējai novērtēšanai. Blūzīte sastāvēja vienīgi no augšā un apakšā sastiprinātām šaurām spīdošām strēmelītēm. Ejot strēmelītes pašķīrās, atklājot gludu un ie- degušu ādu. Mani sagrāba rupja dzīvnieciska kaisle.
Manas acis galu galā apstājās pie viņas sejas — pēc gara ceļojuma, ja ņem vērā, ka es sāku no ceļgaliem — tie bija ļoti pievilcīgi. Kaut kas pazīstams…