Kurš? Nu, protams, mana dārgā Anželīna. Kārdinātāja, pavedinātāja un slepkava centās izrēķināties ar mani. Es visu atcerējos, platais revolvera stobrs ar melnu caurumu, kurā, likās, varēja izvietoties vesels zvaigžņu kuģis. Mirdzoša liesma, manī triecošās lodes un ciešanas, kad manai dārgajai ložu necauršaujamajai bruņuvestei nācās aizturēt visu šāvienu spēku. Man radās cerība, ka viņai ar to pietiks, bet nē, stobrs pacēlās pret manu seju.
Es atcerējos savu pēdējo žestu, kad, aizsedzis ar rokām seju, metos sānis, izmisīgi cenšoties izglābties.
Brīnumaini, ka mans mēģinājums izdevās. Visticamākais, ka lode trāpīja pa rokas kaulu un tad rikošetē neizgāja vis cauri manam galvaskausam, bet to tikai nedaudz aizķēra. Tomēr bija daudz asiņu un nekustīgais ķermenis uz grīdas maldināja Anželīnu. Briesmīgais šāvienu troksnis mazajā istabiņā, mans acīm redzamais līķis kaut ko sakustināja viņas sievietes dabā, vismaz drusciņ. Viņa ātri aizgāja no istabas, pirms vēl kāds bija atnācis. Ja viņa būtu aizkavējusies kaut vai uz sekundi, lai pārliecinātos…
— Gulieties, — ārsts teica. — Ja jūs negulēsiet, es jums iešpricēšu ko tādu, kas jūs atslēgs uz nedēļu.
Tikai pēc tam, kad viņš bija to pateicis, es ievēroju, ka sēdu un ķiķinu kā ārprātīgais. Kustoties krūtis caururba sāpes, un es ļāvu sevi noguldīt.
Tagad manas smadzenes nodarbināja domas par to, kā lai izkļūst no šejienes. Ignorējot sāpes, es apskatīju pieņemamo telpu un domājot, kā lai izmanto to, ka liktenis dāvājis man dzīvību un Anželīna uzskata mani par mirušu.
Pieņemamajā istabā bija maz tāda, ar ko man izdotos iedzīvoties, es nospēru tikai pildspalvu, vēl arī oficiālās veidlapas no man virs galvas esošā plaukta. Kaut gan katra kustība radīja sāpes, labā roka darbojās diezgan labi. Robots pastūma zem manām nestuvēm ratiņus un sāka ripināt uz palātu. Kad izbraucām, dakteris iebāza kaut kādus papīrus man virs galvas esošajā turētājā un atsveicinoties pamāja. Es dāvināju viņam atbildes smaidu un turpināju ceļu.
Tikko viņš bija pazudis no acīm, es izrāvu papīrus un apskatīju tos. Ja es pagūšu to ātri izmantot, tad te bija man labas iespējas. Tas bija slēdziens četros eksemplāros. Kamēr šīs veidlapas nebija nokļuvušas mašīnā, es neeksistēju, es atrados statistiskā aizmirstībā, no kuras man bija jāizkļūst palātā. Mirušais — lūk, mans glābiņš. Es nosviedu spilvenu un robots apstājās. Viņš nepievērsa uzmanību tam, ka es rakstu un, paceldams spilvenu, apstājās vēl divas reizes tādejādi dodams man laiku pabeigt viltojumu.
Tas dakteris Mkvbklzs — tieši tā bija iespējams izlasīt viņa parakstu — atstāja man daudz vietas starp parakstu un ziņojuma pēdējo rindiņu. Es turpināju slēdzienu, cenzdamies maksimāli atdarināt viņa rokrakstu.
MILZUMS IEKŠĒJO BOJĀJUMU, ŠOKS… es uzrakstīju, MIRIS CEĻĀ. Tas skanēja pietiekami oficiāli. Es ātri piemetināju — REANIMĀCIJAS MĒĢINĀJUMI REZULTĀTUS NEDEVA. Brīdi es šaubījos par pirmā vārda pareizrakstību, bet tā kā dakteris Mkvbklzs vārdu «Milzums» raksta ar garo «ū», tad vēl viena kļūda neko nemainīs. Pēdējā frāze ļāva cerēt, ka mani nedurstīs un necentīsies atdzīvināt ar elektrisko strāvu, jo es galu galā esmu līķis. Pirms izbraukt no koridora, es noliku veidlapas vietā, apgūlos un izlikos par mirušu.
— Šeit D.O.A., Svend, — kāds teica, savācot man virs galvas esošos papīrus. Es izdzirdēju kā robots aizripināja tālāk, vienaldzīgs pret to, ka pacients, kas raustīja un mētāja pa zemi spilvenu, pēkšņi nomiris. Šis ziņkārības trūkums robotos man vienmēr ir paticis. Es iedomājos nāvi cerībā, ka attiecīga izteiksme atspoguļosies arī manā sejā. Kāds parāva mani aiz kājas, novelkot zābaku un zeķi. Roka satvēra manu pēdu.
— Kāda traģēdija, — teica patīkama balss, — varbūt noliksim uz galda un pamēģināsim reanimēt, viņš ir vēl pavisam silts!?
— Ne-ē, — atskanēja no blakus istabas. — Viņi ir jau to mēģinājuši. Ieliec viņu boksos.
Drausmīgas sāpes caururba manu kāju, un es gandrīz iekliedzos. Tikai ar milzīgu garīgu piespiešanos es liku sev gulēt mierīgi, kamēr tas muļķis savilka stiepli ap kājas īkšķi. Stieples galā karājās plāksnīte, un es no visas sirds novēlēju, lai šī plāksnīte, ar tādu pat stiepli savilkta, karātos viņam uz auss. Sāpes no pirksta atbalsojās visā ķermenī, sāka smelgt krūtis, galva un roka, un man bija vajadzīga milzīga piepūle, lai paliktu līķa izskatā.
Kaut kur aizmugurē atvērās smagas durvis un manu ādu skāra auksta gaisa vilnis. Es atļāvos ātru skatienu no piepaceltajiem plakstiņiem. Biju gatavs pēkšņi augšāmcelties, ja līķi šai iestādē tiek glabāti individuālos ledusskapjos. Nebūt nesapņoju par tādu milzīgu laimi, kā nomirt aiz slēgtām durvīm saldēšanas kamerā. Taču Lēdija Fortūna vēl aizvien bija kopā ar mani, mans mocītājs iestūma mani kopā ar visiem ratiņiem lielā istabā. Tur gar sienām izvietotos plauktos jau gulēja aizgājēji.
Bez īpašas godbijības mani uzmeta uz apsarmojušiem dēļiem. Soļi attālinājās, smagi noklaudzēja durvis, gaisma nodzisa.
Mans izmisums bija grūti aprakstāms. Pagājusi tikai viena diena, bet es jau viss esmu zilumos, kontuzēts un sakropļots. Nemaz nerunājot par vientulību saldēšanas kamerā, kas uz mani atstāja ārkārtīgi nomācošu iespaidu. Neskatoties uz sāpēm krūtīs un to idiotisko plāksnīti pie pirksta, es norāpos no plaukta un devos meklēt durvis. Man kļuva te karsti, te auksti, līdz es beidzot uzgrūdos sienai. Sataustījis slēdzi, ieslēdzu gaismu, un tai pat mirklī mana pašsajūta strauji uzlabojās.