Labākas durvis vairs nevarēja iedomāties — bez lodziņa un ar rokturi no iekšpuses. Tām bija pat iekšējais slēdzis, lai gan grūti iedomāties, kas varētu to izmantot. Es ķēros pie telpas izpētes. Pirmām kārtām es atritināju stieplīti un izberzēju pirkstu, atgriežot to pie dzīvības. Uz dzeltenās plāksnītes bija burti D.O.A. un ar roku uzrakstīts numurs, tieši tāds pats kā veidlapā, ko biju viltojis. Tā nu bija iespēja! …Es noņēmu līdzīgu plāksnīti no īpaši sakropļota līķa un nomainīju ar savu. Joka pēc samainīju plāksnītes arī visiem pārējiem gulētājiem. Tās karājās visiem uz kreisās kājas, un es skaļi lādēju šo pedantismu. Mana kreisā kāja bija pavisam sastingusi un man nācās novilkt labo zābaku līķim ar vislielākajām kājām. Tā kā kostīms un ložu necaur- šaujamā bruņuveste arī bija sabojāti, nācās aizņemties siltu krekliņu no kāda mana klusējošā drauga.
Nedomājiet, ka viss bija tik vienkārši, es burtiski grīļojos no vārguma. Pabeidzis, es izslēdzu gaismu un atvēru ledusskapja durvis. Man uzvēdīja kā no domnas. Te nebija redzama ne dvēsele, es pievēru līķu pagraba durvis un sāku meklēt citu istabu. Tā bija noliktava, kurā man vienīgā noderīgā lieta bija krēsls. Es apsēdos, atpūtos un atkal sāku skatīties apkārt. Blakus durvis bija aizslēgtas, bet nākošās atvērtas uz tumšu istabu, kurā kāds skaļi krāca. Tieši tas, kas man vajadzīgs.
Lai kas arī bija šis cilvēks, bet pagulēt viņš mīlēja. Es apstaigāju istabu un savācu visas drēbes, ko vien varēju atrast. Viņš nepamodās, un tas priekš viņa izrādījās ļoti labi, man galu galā taču bija galvaskausa trauma. Tiklīdz šie darbi bija veikti, atgriezās sāpes. Uzvilcis tur pat atrasto cepuri, es atvēru nelielas durtiņas, kas veda ārā no slimnīcas. Neviens man nepievērsa uzmanību, un es kājām devos prom pa lietainajām Freiburbadas ieliņām.
12. nodala*
Pilnīgi saprotamu iemeslu dēļ tā nakts un vēl vairākas dienas manā atmiņā nesaglabājās. Atgriezties atpakaļ savā istabā bija riskanti, tomēr šis risks bija pamatots. Anželīna gandrīz notekti neko nezināja par tās eksistenci, bet, ja arī zināja, tam nebija nozīmes. Esmu miris un viņu vairs neinteresēju. Mans pieņēmums attaisnojās, pēc atgriešanās neviens mani netraucēja. Lai radītu vientuļu dzīru iespaidu, es pavēlēju atnest ēdienu un pāris vīna pudeles. Ķermenis lēnām atjaunoja savas funkcijas, es tam palīdzēju ar antibiotikām un pretsāpju līdzekļiem.
Beidzot, lai arī vārgs, atkal sāku justies kā cilvēks. Rokas atguva jūtīgumu, sāka bālēt melnie un zilie pleķi uz krūtīm un arī galvassāpes bija gandrīz pārgājušas. Laiks sākt domāt par nākotni. Nedaudz iemalkojis no pudeles, piezvanīju, lai man atnes pēdējo triju dienu avīzes. Pneimocaurule iešņācās, nošķaudīja un izgāza tās uz galda. Uzmanīgi tās pārskatījis, sapratu, ka manis izstrādātais plāns būs ievērojamāki labāks, nekā biju gaidījis.
Nākošajā dienā pēc manas noslepkavošanas visas avīzes bija ievietojušas no slimnīcas dokumentiem ņemtus, slinku komentētāju, kuri pat nepacents apskatīt līķus, ziņojumus. Un tas bija viss. Un nekas par Lielo Slimnīcas Skandālu Ar Līķu Samainīšanu vai par Izmeklēšanu Sakarā Ar To, Ka Zārkā Neatrodas Tēvocis Frims. Ja jau nav nekas uzrakstīts par maniem jociņiem slimnīcā, tātad tie kļuvuši par slimnīcas noslēpumu, un par to runās vienīgi zem četrām acīm.
Anžerīnai, manai snaiperei — iemīļotajai, tagad vajadzētu domāt par mani kā par mironi, viņas nāvi nesošā pistoles gaiļa un to nospiedušā pirkstiņa upuri. Nekas nevarēja būt labāk. Pēc kāda laika es atkal sēdēšu viņai uz astes, bet strādāt kļūs vieglāk, jo viņa galu galā ir pārliecināta, ka vietējā krematorijā esmu pārvērties zilganos dūmi- ņos. Tagad ir pats īstākais laiks izstrādāt plānu, un pareizu plānu.
Nebija vairs jājautā, kurš kuru medī. Anžefīnas arestēšana sagādās man ne mazāku prieku, kā viņai, šaujot uz mani.
Vajadzēja atzīt, ka meiča visu laiku bija man priekšā. Viņa aizveda linkoru man no deguna priekšas, bet pēc tam aizšmauca, atrodoties pistoles stobra galā.
Un pavisam pārsteidzoši bija tas, ka viņa izlika man lamatas laikā, kad domāju, ka medīju viņu. Mans naivums kļuva sāpīgi skaidrs. Viņa nebūt nebija histērijā, kad ieplānoja pazušanu no linkora, Anželīna vienkārši nospēlēja šo lomu. Viņa izpētīja mani, katru redzamo manas sejas un ķermeņa daļiņu, katru manas balss intonāciju. Viņas atmiņā mans tēls iespiedās ļoti skaidri un pēc aizmukšanas viņa pastāvīgi pārdomāja manas turpmākās rīcības variantus. Sava lidojuma pēdējā punktā viņa apstājās un sāka gaidīt, zinot, ka nākšu, un viņa būs gatava ar mani tikties. Tāda bija realitāte. Nu bija pienākusi mana kārta izdalīt kārtis.
Apdomāju un apsvēru milzumu variantu un plānu. Lai varētu ko pasākt, man bija jāiziet pilns liziskās rekonstrukcijas kurss. Ja tiešām gribu noķert Anželīnu, tas bija nepieciešams. Tāpat tas nepieciešams, lai izvairītos no Korpusa garajām rokām. Mācību laikā netiku par to domājis, taču biju absolūti pārliecināts, ka vienīgā iespēja pamest Korpusu ir ar kājām pa priekšu. Lai gan fiziski vēl arvien biju ļoti vārgs, galviņa man strādāja pa vecam. Man pietrūka faktu, un es vietējā bibliotēkā dalībnaudas veidā izdarīju nelielu ziedojumu. Tur bija vietējo avīžu fotokopijas vairāku gadu garumā. Iepazinu indīgi dzeltenu žurnālu ar ļoti mīļu nosaukumu «JAUNĀKĀS ZIŅAS!!»». «JAUNĀKĀS ZIŅAS!!» — bija ļoti populārs žurnāls, tā vārdu krājums sastāvēja no apmēram divsimts vārdiem, un tajā ar baudu tika apskatīta cietsirdība visdažādākajās tās izpausmes formās. Lielākā daļa lapaspušu bija veltītas helikopteru avārijām, protams, kopā ar krāsainām fotogrāfijām. Pietiekami bieži bija aprakstīti arī huligānisma gadījumi, cietsirdīgi kautiņi un tamlīdzīgas lietas, ko galaktiskās civilizācijas stingrā roka Frei- burgā vēl nebija paguvusi apslāpēt. Šai pārpilnībā šur tur sastapu pa» tumša nozieguma" izklāstam, ko arī meklēju.