Revolveris droši vien bija tikai drošības pēc, tomēr šie nervozie tipi bieži rīkojas neparedzēti. Šaujamais bija kabatas formāta, 0,50 kalibrs, kārtīgs, bet nāvīgs. Mehānisms darbojās lieliski, patronas jauniņas, tikai šaut ar to vairs nevarēs — es rūpīgi noslīpēju dzelksni.
Tā kā maz ticēju cilvēces pateicībai, atrastā fotokamera mani vairs nepārsteidza. Volfam izrādījās par maz, ka es biju viņa labdaris un finansētājs, viņš bija nolēmis sagatavot materiālus šantāžai. Tur bija filmiņa, bez šaubām, pilna ar manas ārienes kadriem PIRMS un PĒC. Es paliku visu kaseti zem rentgena un noturēju tur pietiekami ilgi.
Bet strādāja gan Volfs lieliski, ar viņu varēja sadzīvot, kamēr nesākās gaudošana sakarā ar dzeramā un meiteņu trūkumu. Viņš izlieca un sašaurināja manas gūžas, izmainot augumu un gaitu. Rokas, seja, galvaskauss, ausis — viss bija izmainīts jaunas personības radīšanai. Prasmīga attiecīgo hormonu izmantošana izraisīja pigmentācijas maiņu, tumšāka kļuva dabiskā ādas un matu krāsa, izmainījās pat paša apmatojuma struktūra. Pēdējais, ko Volfs izdarīja augstākajā iedvesmas brīdi, bija delikāta manu balssaišu operācija, un mana balss ieguva zemāku tembru.
Kad viss beidzās, Glumais Džims di Grīzs bija miris, bet piedzimis Hanss Šmits. Vārds gan ne īpaši skanīgs, taču to es izdomāju vienīgi kontaktēšanās laikam ar Volfu, līdz brīdim, kad ķeršos pie sava galvenā pasākuma.
— Lieliski, lieliski, — es aptaustīju seju, skatoties spogulī.
Ak, dievs, beidzot varēšu iedzert, — jau sēžot uz saviem sapakotajiem čemodāniem, man aiz muguras nočukstēja Volfs. Dažās pēdējās dienās viņš mēģināja spert medicīnisko spirtu, līdz es tajā neiepilināju savas mīļākās vemjamās zāles. Un tagad viņš jutās ļoti satraukts, ka nepieciešams izgrūst ārā visu iekšā dabūto. — Atdodiet man atlikušo naudas daļu un ar jūsu atļauju es aizbraukšu.
— Pacietību, dakter, — es teicu un iedevu viņam banknošu paciņu. Viņš norāva iepakojumu un, ņirbinot pirkstus, sāka to pārskaitīt. —
Netērējiet laiku, — laipni teicu, tomēr viņš turpināja skaitīšanu. — Es uz katras banknotes ar īpašu sastāvu uzrakstīju vārdu «ZAGTA», kas fluorescēs, kad bankā to paliks zem ultravioletajiem stariem.
Viņš pēkšņi apstājās un nobālēja, man vajadzēja atgādināt par tā slimo sirdi, kas no stiprā pārdzīvojuma varēja neizturēt.
— Ko nozīmē «zagta»? — viņš pēc brīža vaicāja.
— To arī nozīmē. Visa nauda, ko es jums samaksāju, ir zagta.
Viņa seja kļuva vēl bālāka, biju pārliecināts, ka ar tādu asinsriti viņš
nenodzīvos pat līdz piecdesmit. — Jūs tikai neuztraucieties, es šķīros no tās bez mazākās nožēlas.
— Bet… KĀPĒC? — viņš beidzot jautāja.
— Jautājums vietā, dok. Es tādu pat summu, protams, nesabojātās banknotēs aizsūtīšu jūsu draudzenei Zinai. Jūtu, ka esat viņai daudz parādā par visu, ko tā jūsu labā darījusi.
Viņš apveltīja mani ar mežonīgu skatienu, bet es sāku mest no kraujas visu aparatūru un ķirurģiskos instrumentus. Centos viņa tuvumā nepagriezties ar muguru, pārējie drošības pasākumi tika veikti agrāk. Garām ejot, viņa sejā ieraudzīju slēptu smīnu un sapratu, ka pienācis laiks atklāt visu līdz galam.
— Aeromobilis būs šeit pēc pāris minūtēm, aizlidosim mēs kopā. Ar nožēlu man jāinformē, ka pēc ierašanās Freiburbadā jums nebūs laika sameklēt Zinu, piekaut un atņemt viņai naudu. — Viņa sejas izteiksme skaidri liecināja, ka tieši tas bijis ieplānots. Turpināju, cerot, ka viņš būs man pateicīgs par tik sīku un atklātu šī kriminālā notikuma izklāstīšanu. — Esmu visu izplānojis pa minūtēm, šodien no kosmo- ostas ar vienas minūtes intervālu aizlido divi kuģi. Esmu pasūtījios biļeti uz vienu no tiem, bet otrs, lūk, ir jūsējais. Es par to samaksāju jau agrāk, necerot, dabiski, uz jūsu pateicību. — Viņš paņēma biļeti ar neviltotu vecmeitas interesi, kura pacēlusi nosprāgušu čūsku. — Steidzieties pasteigties, piedodiet par pliekanajām atskaņām, bet jums tas ir ārkārtīgi svarīgi. Dažas minūtes pēc jūsu aizlidošanas, policijā tiks nogādāts sainis ar jūsu izdarītās operācijas aprakstu.
Kamēr gaidījām aeromobīli, dārgais dakteris Volfs visu pārdomāja, un, spriežot pēc viņa skābās sejas izteiksmes, neatrada iespēju aizšmaukt. Visu lidojuma laiku viņš sabozies sēdēja savā krēslā un neteica ne vārda. Pēc atbraukšanas viņš bez lādēšanās un skandāla pārsēdās savā kuģī, turpretī es vienkārši devos uz savējā pusi, bet pēc kāda brīža, pagriezos atpakaļ. Es negrasījos pamest Freiburbadu vai ziņot policijai par nelegālo operāciju. Šie meli bija nepieciešami, lai aizdabūtu projām dakteri-alkoholiķi viņa vientuļajā ceļojumā pēc aknu cirozes. Man nebija ne mazākā iemesla braukt projām, gluži otrādi, man bija nopietns iemesls palikt.
Anželīna vēl aizvien bija uz šīs planētas, un es negribēju pieļaut nekādus traucējumus viņas meklēšanā.
Iespējams, tas izklausās pašpārliecināti, bet jutu, ka šajā laikā esmu labi iepazinis Anželīnu. Mūsu mazās nekrietnās smadzenītes daudzos gadījumos griezās sinhroni, un es biju absolūti pārliecināts, ka ar lielu iespējamības procentu varu paredzēt viņas rīcību. Pirmkārt, viņa ir sajūsmā par manu asiņaino noslepkavošanu. Viņa gūst tādu pat prieku no līķiem, kādu citas meitenes no jaunām kleitām. Viņa ir pārliecināta, ka esmu miris, un tafc man ļoti atvieglos izsekošanu.
Es, protams, nešaubījos, ka viņa spers dabiskus piesardzības soļus attiecībā uz policiju un citiem Korpusa aģentiem. Tomēr tie nezināja, ka viņa ir Freiburgā un manu nāvi nebija ne mazāko iemeslu saistīt ar viņas atrašanos šeit. Respektīvi, viņa neaizbēgs, bet paliks te ar izmainītu ārieni un kaut kādā jaunā kvalitātē. Par to, ka viņa gribēs te palikt, man neradās ne mazāko šaubu. Freiburga — tā ir planēta, kas, liekas, speciāli radīta nelikumīgām operācijām. Neko tādu es savos ilgajos klejojumos pa Galaktiku vēl nebiju sastapis. Rupjš vecā un jaunā sajaukums. Vecajā, feodālajā Freiburgā svešinieks tūlīt pat pievērstu sev īpašu uzmanību. Modernajās Līgas planētās kompjūteri, mehānismi, roboti un modra policija arī atstāja maz vietas nelikumīgām operācijām. Un tikai tur, kur šīs divas dažādās kultūras sajaucas, rodas lieliskas iespējas nelikumībām.