Šī planēta ir pietiekami mierīga, te mēs varam neskopoties ar uzslavām Līgas ekspertiem. Pirms antibiotiku un kompjūteru ieviešanas viņi pārliecinājās, ka likums un kārtība ir panākta. Tomēr, neskatoties uz to, kriminālās darbības iespējas paliek, ja vien zin, kur meklēt. Anželīna zināja, kur meklēt, es — arī.
Tomēr pēc vairāku nedēļu ilgiem neauglīgiem meklējumiem es nonācu acīm redzama fakta priekšā, ka mēs meklējam dažādas lietas. Nevarētu teikt, ka laiks pagāja bezjēdzīgi, tā kā es atradu neskaitāmas iespējas dažādiem ienesīgiem darbiem.
Droši vien visu mūžu būtu peldējies šai zagļu paradīzē, ja mani neuztrauktu Anžeiīnas meklēšana. Šie meklējumi mocīja mani pastāvīgi, gluži kā sāpošs zobs.
Metis pie malas intuīciju, es izmēģināju zinātniskas metodes. Noīrējis vislabāko kompjūteru, piebāzu to ar veselu bibliotēku un izvirzīju veselu problēmu kaudzi. Šīs enerģijas kilovatus rijošās lietas rezultātā kļuvu par Freiburgas ekonomikas speciālistu, tomēr AnžeHnas atrašanai nepietuvojos ne par soli. Man vairs nebija nekādu ideju par viņas darbības pēdu meklēšanu. Mašīna izsniedza veselu masu rekomendāciju ekonomikas vadīšanas uzlabošanai.
Pētījumi rādīja, ka šai nozarē Anžefīna nedarbojas. Likās acīm redzami, ka patiesais planētas vadības centrs tiešām ir karalis Villelms IX. Kompleksa Villa, viņa ģimenes un savstarpējo attiecību izpēte atklāja vienu skandāliņu, bet ne Anželīnu.
Šīs problēmas atrisinājums mani salauza, un es sāku slīcināt bēdas attīrīta spirta pudelē. Tai laikā es burtiski mirlai alkoholā, un laikam gan tieši manu nervu mezglu paralīze bija ideju avots. Tie, kuri apgalvo, ka iedzēruši domā labāk nekā skaidrā, ir ēzeļi. Bet te bija pavisam cita situācija. Jutu, ka niknums par viņas pazušanu atvēra mana augstākā intelekta trauku. Es ņurcīju spilvenu, atgriežot atmiņā viņas rīcību un galu galā iekliedzos: «Nenormālā, nenormālā, viņa ir vienkārši nenormāla!» — Kad atkritu gultā, viss griezās, griezās nebeidzamā karuselī, un es nomurmināju: «Nenormāla, nenoliedzami. Lai izskaitļotu viņas nākošo soli, man pašam jākļūst nenormālam». — Pēc tam manas acis aizvērās un es aizmigu. Bet pēdējie vārdi, nokrituši uz smadzeņu vielas, sāka grimt, un tiekot cauri alkohola piesātinātajam slānim, beidzot nokļuva līdz cietam pamatam.
Kad tie atdūrās pret dibenu, es pilnīgi pamodos un, drausmīgās patiesības satriekts, piecēlos gultā sēdus. Lai to izdarītu, būs vajadzīgs viss mans gribasspēks — un vēl drusku.
Ja es gribu viņu atrast, man jākļūst ārprātīgam.
13. nodala
Aukstajā rīta gaismā ideja nelikās pievilcīgāka, bet nebija kļuvusi arī acīm redzama. Es varēju izvēlēties: darīt to vai nedarīt. Nebija nekādu šaubu, ka nenormāfības pazīmes Anželīnā bija skaidri redzamas. Visā viņas rīcībā bija pretdabiska vienaldzība pret cilvēku dzīvībām. Viņa nogalināja vai nu vienaldzīgi vai ar prieku, bet vienmēr pilnīgā vienaldzībā pret cilvēkiem. Šaubos, vai viņa maz zināja, cik slepkavību izdarījusi savā dzīvē. Pēc viņas standartiem es esmu ierindas amatieris. Es nenogalināju un, vēl vairāk, vajadzība pēc tā manā darbībā parādījās reti.
Jā, jā, di Grīzs nekad nenogalināja! Man par to nebija jākaunas, gluži otrādi. Es cienīju cilvēka dzīvību, šo vienīgo nedalāmo vērtību visumā. Bet Anželīna cienīja tikai sevi, savas vēlmes un neko vairāk. Izsekojot viņas personības veidošanās ceļu, es projecētu Anželīnai raksturīgo domāšanas veidu.
Tas nebija tik grūti, kā liekas, vismaz tīri teorētiski. Man bija zināmas iemaņas darbā ar psihometriskām narkotikām, un es labi zināju to iespējas. Gadsimtiem ilgie pētījumi ļāvuši radīt vielas, kas pacientam stimulē jebkuru domāšanas veidu. Gribat uz nedēļu kļūt par paranoiķi? Lūdzu, iedzeriet kapsulu un jūs jutīsiet, ko tas nozīmē. Daži tā patiesi dara kaifa dēļ, tomēr tas man neder. Vajadzēja būt ārkārtīgi svarīgam iemeslam, lai piespiestu mani, cilvēku ar delikātu pelēko vielu, izšķirties par to. Piemēram, Anželīnas meklēšana.
Patiesi brīnišķīga šo psihometrisko preparātu īpašība bija to pārejošā iedarbība. Halucinācijas izzūd, tikko zāles ir uzsūkušās. Es cerēju uz to. Nevienā no izlasītajām grāmatām nebija pieminēta tā ellišķīgā vira, ko iemaisīt varēju tikai es viens. Tas bija titānisks darbs — meklēt grāmatā visas Anželīnas brīnišķīgās īpašības un atrast katrai no tām attiecīgu psiholoģisku modeli. Šī procesa analīzei man bija nepieciešama pat profesionāla palīdzība, nepieminot, protams, tās īstos mērķus. Beigu beigās manā priekšā atradās nedaudz duļķaina šķīduma pudelīte un magnetofons ar stimulējošu izteicienu ierakstiem, kas skanēs zāļu iedarbības procesā. Tagad atlika tikai, kā teiktu klasiķi, saņemt visu drosmi dūrē. Patiesībā tas vēl nebija viss, jo gribēju veikt arī kādus drošības pasākumus. Es noīrēju istabu lētā viesnīciņā un lūdzu mani netraucēt. Tā kā par šādu soli izšķīros pirmo reizi un nezināju, kā uz to reaģēs mana psihe, savā redzeslokā atstāju vairākas zīmītes.