Mana dzīve tik ļoti atšķiras no lielākās daļas mūsu sabiedrības cilvēku dzīves, ka, baidos, nespēšu viņiem to paskaidrot. Viņi eksistē bagātā, ļoti bagātā pasauļu savienībā, kurā jau praktiski ir aizmirsts, ko nozīmē vārds «noziegums».
Tomēr, neskatoties uz gadsimtiem ilgo ģenētisko kontroli, ir neliela grupa neapmierināto un vēl mazāks skaits to, kuri vispār nepieņem pastāvošo sociālo iekārtu. Daži no tiem tiek agri izķerti un ātri pārveidoti atbilstoši normām. Citi neatklāj savu vājību, bet, kad kļūst pieauguši, nedaudz pazog — nakts dzīvokļu zādzība, zādzības veikalos vai kaut kas tamlīdzīgs. Pēc tam viņi nozūd uz nedēļu vai mēnesi, atkarībā no savas apķērības. Tomēr, pateicoties pēdējiem tehnikas sasniegumiem, policija visai ātri viņus atrod un izķer.
Tie, jādomā, arī ir visi noziedznieki un noziegumi mūsu organizētajā un brīnišķīgajā pasaulē. Precīzāk — deviņdesmit deviņi procenti no tiem. Bet ir arī vēl pēdējais, pats galvenais procents, kura dēļ tiek uzturēts policijas departaments. Šis viens procents — Es un saujiņa cilvēku, kuri izkaisīti pa visu Galaktiku. Teorētiski mēs neeksistējam, bet, ja arī eksistējam, tad nevaram eksistēt un darboties.
Mēs — žurkas sabiedrības sastāvā — mēs dzīvojam ārpus tās likumiem un aizliegumiem. Jo mīkstāki ir sabiedrības likumi, jo vairāk žurku tajā, tāpat kā vecajās koka mājās žurku ir vairāk nekā dzelzsbetona — tajās, kas celtas nesen. Tagad visa sabiedrība — tā ir no dzelzsbetona un nerūsējošā tērauda, aizvien mazāk paliek spraudziņu, un žurkai jābūt patiesi veiklai, lai tās atrastu. Tādā apkārtējā vidē par normālu parādību kļūst nerūsējošā tērauda žurka.
Būt par nerūsējošā tērauda žurku ir gods, bet reizē tas ir arī dīvaini, it īpaši tad, ja klīsti pa Galaktiku. Eksperti — sociologi nespēj vienoties par mūsu eksistences iemesliem, bet daži no tiem pat nespēj tai noticēt. Visizplatītākajā teorijā valda uzskats, ka mēs esam pašu psiholoģisko traucējumu upuri, traucējumu, kas nav parādījušies bērnībā, kad varēja tikt viegli izlaboti, bet likuši sevi manīt krietni vēlāk. Man pašam par šo jautājumu ir savi uzskati, kas nesakrīt ar teoriju.
Pirms dažiem gadiem es sarakstīju nelielu grāmatu par šo tēmu, protams, ar pseidonīmu. Saskaņā ar manu teoriju šīm novirzēm ir gan psiholoģisks pamats, gan arī nav. Noteiktā intelektuālās attīstības stadijā indivīdam ir jāizdara izvēle: vai nu dzīve ārpus sabiedrības nosacījumiem, vai arī nobeigšanās no absolūtas garlaicības. Apkārtējai dzīvei nav ne nākotnes, ne brīvības, alternatīvā var būt vienīgi dzīve, pilnībā ignorējot likumus. Avantūristiem un Fortūnas džentlmeņiem nav pieņemama dzīvošana gan sabiedrības iekšienē, gan ārpus tās. Ir jāizdara izvēle: visu vai neko. Lai saglabātu normālu savu psihi, es izvēlējos visu.
Manu pārdomu negatīvā daļa tika pārtraukta sakarā ar ierašanos kosmoostā. Mūsu lietās bezrūpība un bezdarbība ir ļoti bīstama. Tās kopā ar žēlumu pret sevi pašu var pilnībā izvest no ierindas. Aktivitāte vienmēr ir man palīdzējusi, briesmu un pakaļdzīšanās sajūta vienmēr attīrījusi smadzenes. Laikā, kad norēķinājos par braucienu, apkrāpu vadītāju, noslēpjot vienu no noskaitītajiem kredītiem piedurknē. Viņš bija akls kā kuģa starpsiena, viņa uzticība mani pārsteidza. To es biju izdarījis vienīgi aiz garlaicības, tūlīt pat iedodot viņam divkāršu dzeramnaudu.
Aiz biļešu kases lodziņa sēdēja robots — kontrolieris, kuram ka-.meras lomu pildīja trešā acs pieres vidū. Kamēr es pirku biļeti, viņš klusiņām tikšķēja, reģistrējot manu personību un ceļa mērķi.
Parasta policijas piesardzība: es būtu stipri pārsteigts, ja tas tā nenotiktu. Mana lidojuma mērķis bija iekšējā sistēma. Šajā reizē es netaisījos veikt starpzvaigžņu lēcienu, kā parasti rīkojos pēc liela darba, tam vienkārši nebija nozīmes. Lielam darbam monopasaule kā neliela sistēma — par sīku, bet Minguo Betai bija apmēram divpadsmit planētas, kuru apstākļi līdzinājās tiem, kas uz Zemes. Tikai uz planētas Š patreiz bija karsti, bet visās citās — īsti piemēroti. Komerciālās konkurences sistēmas iekšienē nebija, bet policijas departaments darbojās pavāji. Par to viņi vēl samaksās. Mana biļete ar numuru HUS bija uz Moriju: lielu un pamatā lauksaimniecisku planētu.
Kosmoostā atradās vairāki sīki veikaliņi. Es tos rūpīgi apskatīju un nopirku jaunu ceļasomu ar pilnu apģērba komplektu un nepieciešamiem ceļa piederumiem.
Pēc tam es iegāju pie drēbnieka. Viņš man ātri uzmeistaroja pāris uzvalkus un formas svārkus ar ielocēm. Visu paņēmis, es iegāju uzlaikošanas kabīnē. Lai izbēgtu no nepatikšanām, es pakāru vienu no uzvalkiem virs sienā ievietotā optiskā baga un demonstratīvi skaļi sāku vilkt nost zābakus, bet pats pa to laiku ķēros pie tikko nopirktās biļetes viltošanas. Mana cigāru apgriežamā naža otrā pusē atradās perforators, ar kura palīdzību es izmainīju ceļamērķa apzīmējuma kodu. Tagad planētas HUŠ vietā es devos uz planētu H un uz šī kursa izmainīšanas rēķina zaudēju gandrīz 200 kredītus. Tā jau arī ir manas metodes būtība. Nekad nepalieliniet vērtību, pārāk lielas izredzes ar tādu biļeti iekrist. Bet, ja jūs vērtību samazināsiet, pat, ievērojot to, visi uzskatīs, ka mašīna kļūdījusies, nevienam neradīsies pat mazākās aizdomas, tā kā zaudēt naudu pēc viltošanas ir acīm redzama nejēdzība.
Lai neradītu aizdomas policijai, es tomēr noņēmu uzvalku no kameras un ķēros pie tā pielaikošanas. Kad viss bija gatavs, līdz kuģa izlidošanai man bija atlikusi vēl stunda. Es devos uz automātisko tīrītavu un pēc neilga laika dabūju atpakaļ savu apģērbu tīru un rūpīgi salocītu. Arī muitnieki, apskatot mani, neatrada neko ievērības cienīgu, vienīgi pilnu somu ar netīrām drēbēm.