Bet pēc tam vienkārši saķēru viņa nekaunīgo roku un salauzu pret letes malu. Viņa kaucieni atbalsojās manā sirdī kā eņģeļu koris, es biju gatavs tos klausīties, vienalga cik ilgi. Taču nebija laika.
— Jūs redzējāt, kā viņš man nodevīgi uzbruka? — dodoties uz durvju pusi, teicu sastingušajiem apmeklētājiem. — Es eju zvanīt policijai, pieskatiet, lai viņš neaizbēg. Cietušais bija pazudis no acīm, droši vien nokrita un vaidēja aiz galda. Protams, viņš tāpat kā es gribēja steigties zvanīt policijai. Pirms apr leklētāji bija sapratuši, kas patiesībā noticis, es izgāju pa durvīm.
Lai nepievērstu uzmanību, bēgt nevarēju, labākais, ko varēju darīt, bija iet ātrā solī.
No sasprindzinājuma viss biju aukstos sviedros. Pirmais, ko istabā ieraudzīju, bija puderīte un aiz tis lupatiņā ietītā šprice. Rokas man netrīcēja, to es neļāvu. Tā bija stipra saņemšanās.
Sabrucis krēslā, paņēmu pudelīti un ieraudzīju, ka šķīduma tajā atlicis mazāk, par milimetru. Ellišķīgā sajaukuma iegūšanas process bija visai sarežģīts, tomēr formula sēdēja man smadzenēs kā kvēlojoša liesma, un nebija ne mazāko grūtību to atjaunot. Vienīgi, kur lai šajā nakts stundā sadabū visus komponentus? Bet tas taču nav grūti!
Vēstures likums saka, ka ieročus izgudroja ātrāk, nekā naudu. Manā ceļasomā atradās slavenais 0,75 kalibrs, ar kura palīdzību varēja dabūt visu, ko vēlas daudz ātrāk un vieglāk, nekā ar naudu.
Tā bija kļūda. Manī smeldza kāds satraucošs nemiers, tomēr es to ignorēju. Sasprindzinājums, bet pēc tam atslābums pēc dūriena izkliedēja miegainību un sasaistītību. Kaifa pacēlumā vajadzēja pasteigties, man bija ļoti maz laika, lai atrastu visu nepieciešamo, un es atgriezos viesnīcā. Visas manas domas tiecās uz mērķa sasniegšanu, es atslēdzu ceļasomu un ieraudzīju virs apģērba gulošo revolveri. Te smalka balstiņa atmiņā man kaut ko nesaprotamu nopīkstēja, bet tas mani tikai pasteidzināja. Satvēru revolveri un te nu mana atmiņa sāka mosties… pārāk vēlu.
Nolaidis revolveri, traucos pie durvīm, tomēr nepaguvu. Aizmugurē sprāga zem pistoles paliktā granāta ar miega gāzi. Jau grimstot miegā nekādi nevarēju saprast, kā varēju izdarīt tik briesmīgu muļķību.
14. nodala
Pirmā sajūta pēc pamošanās bija nožēla. Smadzeņu darbība ir pastāvīga izbrīna avots. Mana velnišķīgā dzēriena iedarbība sāka pāriet, ar atmiņu viss bija kārtībā, nelabums izzudis. Manas trakuma intermēdijas detaļas atklājās skaidri un precīzi. Lai arī man kļuva nelabi no visa, ko biju darījis un domājis, vienlaicīgi sajutu arī nožēlu, ka viss beidzies. Atraisītība pēc zāļu iedzeršanas pārtapa absolūtā brīvībā, kad citu cilvēku dzīvības šķiet mazāk nekā nenozīmīgas. Sajūta, neapšaubāmi, drausmīga, taču arī ārkārtīgi pievilcīga. Kaut manas smadzenes protestēja, jutu vēlēšanos visu atkal atkārtot.
Es jutos kā sadauzīts, pat neskatoties uz divpadsmit stundu ilgo miegu. Aizrāpošana līdz gultai atņēma man visu enerģiju. Skatiens apstājās pie tālredzīgi noslēptās spirta pudeles. Es izskaloju glāzi un, sūcot šķidrumu, centos savest kārtībā savu smadzeņu saimniecību, kas nemaz nenācās tik viegli. Daudz biju lasījis par mūsu zemapziņā gulošajiem turhšajiem instinktiem, bet, ka tie patiesi sāka uzpeldēt virspusē, es pieredzēju pirmo reizi.
Man beidzot bija jānoskaidro sava attieksme pret Anželīnu. Vajadzēja atzīt, ka noteikti nebiju pret viņu pilnīgi vienaldzīgs. Mīlestība? Sauciet to, kādā vārdā gribat, es neiebilstu, bet tā nebija kvēla jauneklīga kaisle. Viņas gājieni mani neapžilbināja, es lieliski sapratu, ka Anželīnas pretīgi amorālā dzīve ietekmē arī manu domāšanas veidu. Tomēr loģika un saprāts nevar pretoties emocijām, lenīstot viņas rīcību, nevarēju tikt vaļā no simpātijām pret šo man pašam tik līdzīgo personību. Nedeva mieru arī doma — kāds vienreizējs pāris mēs būtu! Tas, protams, nebija iespējams, bet gribēt jau neviens nevar aizliegt. Mīla un naids burtiski stāvēja plecu pie pleca. Es ieņēmu lielu malku.
Tagad viņu atrast vairs nebūs grūti. Šī pārliecība mani pat sakaitināja. Man nebija nekādas jaunas informācijas, tikai domu, fantāzijas un intuīcijas uzliesmojumi par to, kā griežas skrūvītes Anželīnas galvā. Nevarēja būt šaubu, ka viņa tiecās pēc varas, bet nez vai to izdotos panākt ar karaļa palīdzību. Drīzāk ar spēku, ar apvērsumu, iespējams, ar teroru, izmantojot zināma veida revolūciju un nekārtības. Tā Freiburgā notika agrākajos laikos, kad sadursmju cena bija augstākā vara. Varēja tikt kronēts jebkurš dižciltīgais, bet vecā karaļa vara ierobežota, tādēļ arī cīņa par monarha vietu bija ļoti nežēlīga. Protams, pēc tam, kad šeit bija strādājuši Līgas sociologi, šādas lietas izbeidzās.
Bet tagad atgriešanās pie vecā ir pilnīgi iespējama. Lai apmierinātu savas ambīcijas, Anželīna gribēja redzēt šo pasauli slīkstošu asinīs. Pagaidām viņa vēl neko nevarēja izdarīt, tomēr gatavoja kādu melnajam darbam. Vienu no šiem piemānītajiem Kņaziem, kuri realizēja dzīvē troņa politiku un bija apveltīti ar lielu ietekmi šajā pusfeodālajā valstī. Līdzīga pieeja jau tika izmantota, gribējās darīt to vēlreiz. Par to nebija šaubu.
Neskaidrs bija tikai viens sīkums. Kas viņš ir?
leniršana pašanalīzes dziļumos atstāja nepatīkamu piegaršu, ko nebija iespējams aizskalot ne ar kādu šķidruma daudzumu. Ja man kaut kas arī bija vajadzīgs, tad tikai manu nervu mezglu atdzīvināšana un sastingušo asiņu iekustināšana. Anželīnas uzticības personas izsekošana prasīja manu bateriju uzlādēšanu. Es paņēmu avīzi un sāku studēt Galma Jaunumus. Pēc divām dienām jānotiek Lielajai Ballei — ļoti izdevīgs aizsegs maniem meklējumiem.
Šīs divas dienas es pavadīju, noslīpējot iecerētās operācijas detaļas. Kā jau tas parasti notiek, jebkurš muļķis varēja sabojāt visu lietu. Tikai ar tādiem talantiem kā man bija iespējams nodrošināt simtprocentīgu personības apslēpšanu. Es izdomāju sev dzimteni — attālu Freiburgas provinci, nožēlojamu visādā ziņā, izņemot izrunas nianšu bagātību, kas kalpoja par pamatu daudziem jokiem un anekdotēm. Mesteldrossas iedzīvotāji savu iedzimto īpašību dēļ bija kauslīgi un attiecībās tieši. Mans augstmaņa stāvoklis deva iespēju maskēties ar grāfa Benta Dibstola vārdu. Vietējā dialektā mans uzvārds nozīmēja vai nu laupītāju, vai nodokļu iekasētāju, kas dod pilnīgu priekšstatu gan par nodokļu iekasētāja lomu, gan par ģimenes titula avotu. Armijas šuvējs piegrieza mundieri, un kamēr viņš to piemēroja manam augumam, es detalizēti iekalu savu viltoto biogrāfiju.