Neaizmiršu vēl kādu lietu — aizsūtīt traumētajam traktierniekam biezu naudas paciņu, jo viņam taču bija jāstrādā ar ieģipsētu roku. Viņš patiesi mani saniknoja, tomēr sods jau nu galīgi nebija proporcionāls pārkāpuma niecīgumam. Šī anonīmā dāvana attīrīja manu sirdsapziņu, un es jutos daudz labāk.
Pusnakts vizītē karaliskajā tipogrāfijā ieguvu man vajadzīgo ielūgumu uz svinībām. Mundieris bija man kā uzliets, zābaki izaicinoši spīdēja. Es ierados viens no pirmajiem, karaliskais galds kārdināja ar gardumiem, bet priekšā stāvošais darbs tikai uzkurināja apetīti. Freiburgā bija saglabājusies arhaiska tradīcija ballēs nēsāt piešus un zobenu. Šī smaguma apkrauts, dārdot kā tukšs kastrolis, es zemu paklanījos karalim. Viņa acis spīdēja un bija tik miglainas, ka pilnībā apstiprināja tenku patiesumu, ka karalis neuzsāk nevienu darbu, vispirms nepieskardamies pudelei. Viņš atklāti ienīda pūli un purnus, daudz labprātāk nodarbodamies ar savām vabolēm — viņš bija ama- tieris-entomologs, tiesa, bez mazākā talanta. Daudz patīkamāka savā divdesmitgadīgā skaistuma plaukumā bija karaliene. Baumas ziņoja, ka viņai līdz nāvei apnikušas vaboles un tā priekšroku dod homo sapienam. Lai pārbaudītu šo melšu patiesumu, skūpstot viņai roku, mazliet to saspiedu. Viņa paskatījās manī ar izbrīnu, kurā bija liela daļa intereses. Es devos pie galda.
Turpināja ierasties viesi. Viņu novērošana man netraucēja rīt ēdienus un baudīt vīnu. Galīgi pārēdies nolēmu ņemt pārtraukumu un iejuku pūlī. Visas sievietes bija manas ciešās uzmanības objekti, lielākoties tas viņām glaimoja, kā likās, manas jaunās, pievilcīgās sejas un satriecošā mundiera dēļ, ar ko es acīm redzami izcēlos starp vietējiem subjektiem. Es, protams, necerēju, ka tūdaļ atradīšu Anžerīnas pēdas, tomēr izredzes bija. Dažas sievietes viņu nedaudz atgādināja, tomēr pietika dažu vārdu no viņu mutes, lai taptu skaidrs, ka te rit patiesi zilas asinis, un tā nav mana mazā starpzvaigžņu slepkava. Uzdevumu nedaudz vienkāršoja tas, ka skaistuma izpratne Freiburgā ir saistīta ar miesas bagātību, bet Anželīna izskatījās pavisam citādi. Es devos atpakaļ pie bāra.
— Sekojiet man! Karaliskā pavēle! — man ausī iesēca aizsmakusi balss un rupja roka satvēra mani aiz piedurknes.
— Atlaid piedurkni, vai arī es izlīdzināšu tavu purnu, — es ierēcos mesteldrossiešu izrunā. Viņš atlaida to, gluži kā apdedzinājies, un, viss piesarcis, atkāpās. — Tā ir labāk, — es piemetināju, pārtraukdams viņu. — Kas grib mani redzēt? Karalis?
— Viņa augstība karaliene, — viņš nošņāca caur zobiem.
— Ļoti labi. Es arī gribu viņu redzēt. Rādi ceļu. — Es lauzos caur pūli, bet mans paziņa joza pakaļ, cenšoties mani apdzīt. Sasniedzis karalieni Helgu apstājušās cilvēku grupiņas, es palaidu viņu gluži aizelsušos pa priekšu.
— Jūsu augstība, tas ir Barons…
— Grāfs, nevis Barons, — es viņu pārtraucu. — Grāfs Bents Dib- stols no nabadzīgas provinces dzimtas, kuru pirms gadsimtiem no savām likumīgajām tiesībām atstūma zemiski krāpnieki, Kņazi. — Es bargi paskatījos uz savu pavadoni, it kā viņš būtu piedalījies senajā sazvērestībā, un viņš atkal izmisīgi nosarka.
— Kas tie jums, Grāf Bent, par apbalvojumiem, — jautāja karaliene zemā balsī, kas manī radīja miglainas rīta pļavas vīziju. Viņa norādīja uz manām, ar grabuļiem, kurus šorīt biju izracis pie antikvāra, apkārtajām vīrišķīgajām krūtīm.
— Galaktiskās medaļas, jūsu augstība. Vai gan provinciāla augstmaņa jaunākais dēls varēja cerēt uz kaut kādu augšupeju Freiburgā? Lūk, kādēļ izvēlējos dienestu ārpus planētas un savus labākos gadus pavadīju Zvaigžņu Gvardē, bet tur kaujas, sadursmes un, pats par sevi saprotams, zvaigžņu abordāžas. Bet ar šo te es patiesi varu lepoties… — es norādīju uz necilu lietiņu mirdzošu žvadzekļu vidū. — Tā ir Zvaigzne, augstākais Gvardes apbalvojums. — Es paņēmu Zvaigzni rokā un paskatījos tajā ar ilgu caururbjošu skatienu. Patiesībā es domāju, ka tā bija Gvardes virsdienesta zīme Vai kas tamlīdzīgs.
— Tas ir brīnišķīgi, — teica karaliene. — Viņa zināja par medaļām ne vairāk, kā par tērpiem, bet, ko gan citu varēja sagaidīt no šīm nomales planētām.
— Jā, — es piekritu. — Nemīlu stāstīt savu medaļu vēsturi, bet, ja tāda būs karaliskā pavēle… — tas tika pateikts kaunīgi. Samelojis viņiem par saviem varoņdarbiem, es radīju interesi un cerēju, ka runas par mani sasniegs Anželīnas ausis, lai arī kur viņa neslēptos. Jūtot, ka esmu sevi izsmēlis, atgriezos bārā.
Savus izdomātos piedzīvojumus stāstīju katram, ko tikai varēju noķert. Vairākums ar prieku klausījās manī, smējās kopā ar mani, bet smiekli galmā bija reta parādība. Vienīgais, kuram tas neradīja baudu, biju es pats. Ja sākumā plāns likās labs, tad, jo tālāk, jo mazāk man tas patika. Varēju mēnešiem riņķot ap šiem galma idiotiem bez mazākās cerības atrast Anželīnu. Lietu vajadzēja pasteidzināt. Manā galvā gan bija viena idejiņa, taču tā robežojās ar neprātu. Ja tā neizdosies, mani nogalinās, vai arī uz visiem laikiem izslēgs no sabiedrības. Ar pēdējo es samierinātos viegli, tomēr augstākā sabiedrība palīdz atrast manu mīļoto medījumu. Ja viss izdotos, mani meklējumi kļūtu krietni vien vieglāki. Es nolēmu mest monētu un, protams, uzvarēju, jo otru noslēpu plaukstā vēl pirms metiena. Biju gatavs darboties!