Vēl pirms došanās uz šejieni biju piebāzis kabatas ar visādiem niekiem, kas varēja noderēt vakara gaitā. Viens no tiem bija lielisks iemesls tuvināties karalim, ja es justu pēc tā nepieciešamību. Es ieliku to iekškabatā, piepildīju vislielāko glāzi, kādu vien spēju atrast, un devos cauri istabu anfilādei sava upura meklējumos.
Ja manas ierašanās brīdī karalis Villelms bija iedzēris, tad tagad viņš bija piedzēries nāvīgi. Zem mundiera viņam vajadzēja iešūt tērauda stieni, jo, es varēju apzvērēt, personīgais mugurkauls viņu vairs neturēja. Tomēr viņš vēl arvien dzēra, līgojoties uz priekšu un atpakaļ, galva klanījās kā salauztai lellei. Apkārt stāvēja vecīšu bariņš, kuri acīmredzot stāstīja viens otram anekdotes un, kad es pietuvojos, meta uz manu pusi aizdomīgus skatienus.
Tā kā biju garāks par pārējiem un košāk ģērbts, Villa acis uzdūrās man un galva lēnām pagriezās vēlamajā virzienā. Viens no astoņdesmit- gadīgajiem večiem šovakar bija man jau patrāpījies un stādīja priekšā.
— Esmu ļoti priecīgs tikties, jūsu augstība, — teicu, imitējot balsī piedzēruša notis. Karalis nepievērsa uzmanību, toties to ievēroja citi un saviebās. — Pats nedaudz nodarbojos ar entomoloģiju un ar jūsu atļauju gribētu sekot jūsu karaliskajās pēdās. Es ļoti gribu un jūtu, ka Freiburgā var pievērst lielu uzmanību un ir lielas iespējas forminisfētu, lepidopteru un citiem pētījumiem. Heraldika, kā arī karogi varētu saturēt vairāk kukaiņu attēlu…
Es turpināju pļāpāt vēl tādā pat garā un pūlis jau sāka izrādīt nepacietību. Karalis uztvēra labi, ja vienu vārdu no desmit, viņa uzmanība sāka zust, apkārtējie uztraucās, nezinot, kā atbrīvoties no piedzērušā. Kad kāds saņēma mani aiz elkoņa, izspēlēju savu galveno trumpi.
— Lūk, jūsu augstība, — es teicu, rakājoties pa kabatām. — Es rūpīgi sargāju šo eksemplāru, vedot to cauri daudziem gaismas gadiem, un nogādāju šurp, lai tas ieņemtu savu vietu jūsu lieliskajā kolekcijā. — Atvēris šauru plastmasas kastīti, es pagrūdu to viņam zem deguna. Karalis ar grūtībām fokusēja savas ūdeņainās acis un viņa elpa aizrāvās. Arī apkārtējie izrādīja interesi, un es ļāvu viņiem dažas sekundes patīksmināties par eksemplāru.
Jāsaka, ka tā bija lieliska vabole, tomēr nebija ceļojusi man līdzi daudzus gaismas gadus, bet gan uztaisīta šodien no rīta. Lielākā daļa elementu bija no citiem kukaiņiem, bet, kur dabai kaut kā pietrūka, es pievienoju pa plastmasas gabaliņam. Ķermenis bija plaukstas lielumā ar trīs rindām spārnu, katra rinda citā krāsā. Apakšā bija milzums vismaz no duča citu kukaiņu ņemtu kāju, tās visas, protams, neizdevās dabūt pa pāriem, tā kā daudzi tika sabojāti konstruēšanas laikā, bet dažas citas detaļas, kā, piemēram, masīvais dzelonis un korķu viļķim fīdzīgā aste neatstāja vienaldzīgu arī manu auditoriju. Kastīte tālredzīgi bija taisīta no krāsainas plastikas, kas detaļas vairāk apslēpa, nevis izcēla.
— Jums tas jāaplūko tuvāk, jūsu augstība, — es teicu, atverot plašāk kastīti un līgodamies pietuvojos. Bija pienācis ļoti atbildīgs brīdis. Vienā rokā turēju vīna glāzi un kastīti, otra bija brīva, lai varētu izņemt monstru. Es saņēmu to ar īkšķi un rādītājpirkstu un pieliecos karalim, kura glāzē vīns šļakstījās no neveiklajām kustībām. Šai mirklī nedaudz atslābināju īkšķi, pacēlu vaboli, izdarīju nemanāmu kustību un tā, veicot lielisku pirueti, ienira karaļa glāzē.
— Glābiet! Glābiet viņu! — es iekliedzos. — Retākais eksemplārs! — un iebāzu pirkstus glāzē, saceldams tur vētru. Daļa dzēriena izlija uz Villelma apzeltītajām manšetēm. Čuksti un ļaunas balsis kļuva skaļākas, kāds ar stingru roku saņēma manu plecu.
— Novāciet savas titulētās zagļa ķetnas! — es bļāvu un rupji nokratīju šo roku. Izmakšķerētais kukainis izslīdēja no pirkstiem, atsitās pret karaļa krūtīm un no turienes, pa ceļam zaudējot spārnus, kājas un citas daļas, lēni noslīdēja zemē. Es izmantoju ļoti vāju līmi. Noliecoties pār līķīti, izdarīju vēl vienu «neveiklu» kustību un vīns ar sarkanu šalti uzlija karalim. Pūlis ļauni iegaudojās.
Karalis pret visu izturējās mierīgi. Līgojoties gluži kā koks vētrā, viņš neizteica nekādus protestus, vienīgi vairākas reizes nomurmināja: «Es jums saku… es saku…». Bet, kad ar kabatas lakatiņu sāku slaucīt vīnu un tas lija pa viņa pirkstiem, pūlis man aizmugurē pietuvojās jo cieši. Kāds saķēra mani aiz rokas un sāka vilkt, es izrāvos un… iesitu pa karaļa Villelma dižciltīgajām krūtīm. No sitiena viņam izkrita augšžoklis un aizvēlās pa grīdu. Vecīši muka, kur nu katrs. Jaunatne metās aizstāvēt savu augstību, un man nācās parādīt viņiem dažus uz citām planētām apgūtus paņēmienus. Tehnikas trūkumu viņi aizvietoja ar enerģijas pārpilnību, sākās drūzmēšanās. Sievietes spiedza, vīrieši lamājās, karali burtiski iznesa uz rokām. Lai arī es devu viņiem vairāk, nekā saņēmu pats, mans stāvoklis kļuva pavisam slikts.
Pēc tam atcerējos, ka vairāki cilvēki mani turēja, bet viens sita. Pamanījos iesist viņam ar zābaku pa seju, bet mani sasēja un… gaisma dzisa.
15. nodala
Cietumsargi acīmredzot bija nolēmuši radināt mani pie labām manierēm, bet es, cik vien bija spēka, centos apgrūtināt viņiem šo cēlo darbu. Ne jau tādēļ es labprātīgi iesēdos cietumā, lai uzvarētu šo strīdu, riskēju veikt visus šos jociņus ar veco nelaimīgo karali. VIŅA AUGSTĪBAS APVAINOŠANA bija tāds noziegums, par kuru parasti sodīja ar nāvi. Par laimi, Līgas civilizētā ietekme jau bija skārusi tumšo Freiburgu un vietējā vara demonstrēja man savu pieturēšanos likumam. Es izlikos, ka to neievēroju. Kad man atnesa gaļu, es to apēdu, bet, demonstrējot savu protestu par nelikumīgo arestu, šķīvi sadauzīju.