leskrapstējās atslēga, iedegās gaisma. Es apsēdos gultā, tēlojot tikko pamodušos cilvēku.
— Kas te ir? Ko jūs gribat?
— Ātri celieties un ģērbieties, Dibstol. Mēs jūs izvedīsim no šejienes. — Tas bija pirmais rīkļurāvējs, kuru biju redzējis, milna vēl karājās tam aiz jostas. Es atkāru žokli un rāpoju pa gultu, spiezdamies pie sienas.
— Slepkavas! — es iebrēcos. — Tad redz, ko izdomājis karalis Villijs — iebāzt manu galvu cilpā, bet pēc tam teikt, ka esmu pakāries pats! Laipni lūdzu, tomēr nedomājiet, ka tas būs viegli!
— Neesiet idiots, — vīrietis nošņācās. — Un aizveriet muti. Mēs esam šeit, lai jūs izglābtu. Esam draugi. — Vēl divi tieši tāpat ģērbti tipi parādījās aizmugurē. Gaitenī pazibēja ceturtais.
— Draugi?! — es bļāvu, — slepkavas, lūk, kas jūs esat! Jūs dārgi samaksāsiet par savu noziegumu.
Ceturtais no gaiteņa kaut ko nošņāca un pārējie devās pie manis. Man gribējās labāk saskatīt barvedi. Tas bija mazs vīrelis, ja vien bija vīrietis. Viņa apģērbs brīvi nokarājās, galvā bija uzmaukta zeķes maska. Anželīna bija apmēram tāda pat auguma. Saskatīt sīkumus nepaguvu, jo uzbrucēji metās man virsū. Es iespēru vienam no viņiem pa vēderu un atlecu nost, tomēr viņiem bija visas priekšrocības. Bez zābakiem un ieroča man nebija nekādu cerību, bet viņi nekautrējās pielietot arī milnas. Kad viņi mani nomierināja, ar pūlēm noslēpu uzvarošu smaidu.
Vēl arvien pretojoties, es ļāvu sevi vilkt uz vietu, kur sapņoju nokļūt.
16. nodala
>
Sitiens pa galvu mani tikai novājināja, bet, kad viens no viņiem pārlauza man zem deguna miegazāļu ampulu, es atslēdzos. Protams, man nebija ne mazākā priekšstata, cik tālu mēs aizbraucām un kur atradāmies. Viņi droši vien bija izdarījuši antinarkotisko injekciju, jo pirmais, ko ieraudzīju, bija kalsns tips ar šprici rokās. Viņš noliecās, bet es atsaucos.
— Gatavojaties mani mocīt, pirms nogaliniet, cūkas tādi! — teicu, atceroties lomu, ko spēlēju.
— Nenervozējiet, — teica zema balss aizmugurē, — jūs esat draugu vidū, kuri tāpat kā jūs ir sašutuši par pastāvošo režīmu.
Šī balss nebija [īdzīga Anželīnas balsij. Tas izrādījās tukls vīrietis ar nepatīkamu sejas izteiksmi. Mediķis izgāja, atstājot mūs divatā, un es sapratu, ka mans plāns sāk darboties. Mazas ačeles, smags žoklis un augstprātīgs skatiens — es viņā pazinu vienu no Freiburgas augstmaņiem. Raudzījos šajā kroplīgajā sejā un rakņājos savā bezdibenīgajā atmiņā.
— Rdenrants, Kņazs Rdenrants, — es teicu, cenšoties atcerēties, ko vēl biju par viņu lasījis. — Domāju, ka pateiksiet man taisnību, vai tik jūs neesat viņa augstības pirmais brālēns? Grūti iedomāties, ka jūs izzagāt no cietuma clvēku saviem personīgajiem mērķiem…
— Nav svarīgi, ko jūs domājat, — viņš nikni ierējās. Niknums atspoguļojās viņa sejā un pagāja zināms laiks, līdz viņš saņēma sevi rokās. — Villelms var būt mans brālēns, bet tas nenozīmē, ka es viņu uzskatu par ideālu planētas galvu. Jūs runājat par savām pretenzijām uz augstāku stāvokli un par to, ka tikāt piemānīts. Tas ir tā? Vai arī jūs esat tikai viens no galma pļāpām? Atradīsies arī citi cilvēki, kuri domā līdzīgi jums un alkst izmainīt kārtību.
Impulsivitāte, entuziasms — lūk, kas man bija jāparāda. Vai nu lojāls draugs, vai nāvīgs ienaidnieks — citu variantu nav. Es metos uz priekšu un cieši satvēru viņa roku.
— Ja jūs teicāt taisnību, tad esat ieguvis domubiedru, kurš ies kopā ar jums. Ja melojāt, un tie vienkārši ir karaļa slazdi, tad, Kņaz, esiet gatavs cīnīties.
— Nav nepieciešamības cīnīties, — viņš teica, ar grūtībām atbrīvojot roku. — Vismaz mūsu starpā. Priekšā ir grūts ceļš un mums savstarpēji jāuzticas. — Viņš nokrakšķināja pirkstu locītavas un drūmi paskatījās pa logu.
— Es patiesi ceru, ka varēšu jums pilnībā uzticēties. Mūsu senču laikā Freiburga bija pavisam citāda. Līga nosmacēja cīņas instinktu mūsu tautā. Nav gandrīz neviena cilvēka, uz kuru es varētu paļauties. — Bet tie, kuri izvilka mani no kameras? Viņi, šķiet, darbojās pietiekami labi.
— Rupjš spēks! — viņš izsaucās. — Cietpaura muļķi. Tādus es varu nolīgt, cik tik vajag. Man nepieciešami cilvēki, kuri var vadīt, palīdzēt man vest Freiburgu uz gaišāku nākotni.
Es nesāku taujāt par cilvēku, kurš stāvēja gaitenī un vadīja visu nakts operāciju. Ja Rdenrants negrib runāt par Anželīnu, es arī šo jautājumu neskaršu, bet, ja jau viņam gribas manī redzēt gudru kolēģi, nevajadzētu liegt viņam šo prieku.
— Sakiet, vai jūs ar nodomu atstājāt sarga rokās sarkana mundiera gabaliņu? Tas krīt acīs.
Kņaza acis samiedzās, kad viņš pagriezās, lai paskatītos uz mani.
— Jūs esat ļoti vērīgs, Bent, — viņš teica.
— Prakses jautājums, — es atbildēju. — Šis sarkanā auduma gabals sarga rokā izskatījās tā, it kā būtu atrauts cīņā. Tai pat laikā, cik es redzēju, visi bija ģērbti tikai melnā. Varbūt tam ir kāda cita jēga…
— Jo tālāk, jo vairāk es priecājos, ka esmu saticies ar tevi, — viņš teica, atsedzot savus greizos zobus izteiksmē, kuru droši vien uzskatīja par smaidu. — Kā jūs zināt, Vecā Djuka ļaudīm ir sarkanas livrejas…
— Bet Vecais Djuks ir STIPRĀKAIS Villelma IX balsts, — es nobeidzu viņa vietā. — Un VĀJĀKAJIEM nenāks par ļaunu, ja viņš sastrīdēsies ar karali. — Ne vājākajiem — atkārtoja Rdenrants, atkal parādot man savus greizos zobus. Viņš sāka kļūt man pretīgs. Lai gan, ja tā bija Anželīnas uzticības persona, tad viņa neapšaubāmi bija izdarījusi vislabāko izvēli. Bet viņam nezin vai pietiks iztēles, lai aptvertu Anželīnas idejas visā pilnībā. Es domāju, ka gan tituls un nauda, gan arī ambīcijas bija tieši tās Kņaza īpašības, kuras iekārdināja Anželīnu. Neskaidrs bija vienīgi tas, kur ir viņa pati.