Kāds ienāca pa durvīm, un es saspringu, gatavodamies cīņai. Tas izrādījās tikai robots, kas radīja tādu žvadzoņu un troksni, ka patiesi varēja izbīties. Kņazs pavēlēja šim briesmonim atnest dzeramo, un, kad tas pagriezās, ieraudzīju, ka no pleca otras puses viņam rēgojas caurule. Gaisā bija skaidri sajūtama akmeņogļu dūmu smaka.
— Tas robots, ko, strādā ar oglēm? — es ieķiķinājos.
— Jā, — teica Kņazs, ielejot glāzēs. — Tas ir lielisks piemērs Villelma Nekompetentā gudri vadītās Freiburgas ekonomikas sabrukumam. Vai tad esat redzējis tamlīdzīgus kropļus galvaspilsētā?
— Šķiet, ka ne, — es teicu, bolot acis uz dūmu mutuļus izverdošo robotu un uz rūsas un ogļu putekļu pēdām tā korpusā. — Protams, manis te ilgi nebija… viss mainās…
— Bet ne jau tik ātri! Un nedemonstrējiet man te, Dibstol, galaktiskās manieres. Esmu bijis Mesteldrossā un redzējis, kā tur dzīvo. Jums vispār nav robotu, pat tādu draņķu. — Viņš bezspēcīgā niknumā iespēra monstram, tas viegli salīgojās un fidzsvara noturēšanai no- klakšķināja vārstu, ielaižot tvaiku kājas virzulī.
— Divsimt gadu pagājuši kopš dienas, kad iestājāmies Līgā, kura dzirda mūs ar pieniņu un mierina — lai karalis peldas bagātībā, kamēr mēs šeit saņemam tikai dažus robotus ar vistas smadzenēm un visprimitīvāko vadības sistēmu. Un mums pašiem jābūvē mazefektīvi roboti. Ierīces, kuras jūs uzskatīsiet par automātiskām, patiesībā ir aizvēsturiski manipulatori.
Viņš iztukšoja glāzi, un es nesāku skaidrot viņam galaktiskās komercijas ekonomiku, planētu prestižu un daudzos starpkomunikāciju līmeņus. Šī aizmirstā planēta bija nošķirta no galaktiskās kultūras galvenajiem ceļiem iespējams, tūkstoš gadu, līdz pēc sabrukuma atkal stājās kontaktos. Viņiem jāatdzimst pakāpeniski, bez kataklizmām, kuras var izjaukt visu procesu. Protams, te jau rīt var tikt atsūtīti kaut miljards robotu. Bet, ko gan labu tas atnesīs ekonomikai? Daudz labāk droši vien ir ievest šai planētā vadības blokus, lai vietējie paši būvē priekš sevis, ko vien grib. Ja viņiem nepatīk galarezultāts, viņi tā vietā, lai žēlotos, var uzlabot shēmu. Kņazs, protams, šai virzienā nebija domājis. Anželīna ļoti smalki bija nospēlējusi uz viņa aizspriedumiem un personīgo patmīlību. Piepeši Kņazs paliecās uz priekšu un padauzīja ar pirkstu pa skalu robota sānos.
— Paskatieties uz viņu! — iesaucās Rdenrants. — Spiediens no- krities par astoņdesmit pēdām! Bet drīz vien, kā jūs saprotiet, viņš vispār pārstās saprast un sabruks uz grīdas. Uzturi spiedienu, idiot, uzturi spiedienu!!!
Robota iekšās kaut kas noklakšķēja, viņš nolika paplāti ar glāzēm uz galda. Es ievilku lielu malku un sāku ar baudu vērot notikumu attīstību. Tracinoši lēni pieripojis pie kamīna, viņš atvēra mazas durtiņas sev vēderā, no kurienes izlauzās liesma. Iegrābis ogļu lāpstiņā krietnu porciju antracīta, viņš iesvieda to sevī un atkal aizcirta durtiņas. Biezi melni dūmi izverda no caurules. Slēgtām telpām viņš, protams, nebija visai piemērots.
— Lasies, muļķadesa, lasies! — bļāva Kņazs, smakdams dūmos. Pēc kāda laika tie izklīda. Es ielēju sev vēl un nolēmu iesākumā noskaidrot visu iespējamo par Rdenrantu.
Ja gribu notvert Anželīnu, man jārīkojas aktīvāk. Visa darba organizācija skaidri norādīja uz viņas klātbūtni, bet pati viņa nekur nebija redzama. Viesistabā mēs ar Kņazu sastapām dažus cilvēkus. Viens no viņiem, Kurts, jauns, ne īpaši bagāts galminieks, parādīja man no torņiem un nelielas priekšpilsētas sastāvošu, ar augstu sienu no pašas pilsētas atdalītu pili.
Nevarēja ievērot nekādus atklātus priekšdarbus Kņaza plānu realizēšanai, netālu daži.apbruņoti brīvprātīgie noslīpēja kaut kādus garlaicīgus paņēmienus. Tas viss izskatījās pārāk mierīgi, lai būtu patiesība, tomēr es biju šeit nogādāts. Tā nebija nejaušība. Es delikāti uzdevu dažus jautājumus Kurtam, un viņš laipni uz tiem atbildēja. Kā jau vairums sīko augstmaņu, viņš jutās neapmierināts ar centrālo varu, lai gan pats, protams, darīt neko netaisījās. Viņu savervēja, viņš bija gatavs atbalstīt šos plānus, lai gan pati ideja viņam nebija īpaši skaidra. Tas, ka viņš neteica man visu taisnību, kļuva skaidrs sarunas noslēgumā.
Mums garām pagāja sievietes un Kurts teica, ka tās esot divu citu virsnieku sievas.
— Jūs arī esat precējies? — es jautāju.
— Nē. Visu laiku nav bijusi izdevība. Bet tagad es domāju, tam arī nav nozīmes. Kad viss beigsies un dzīve atkal ieies savās sliedēs, varēs padomāt arī par to.
— Tas tiesa, — es piekritu. — Bet ko Kņazs? Viņš ir precējies? Es tik daudz gadu šeit neesmu bijis, ka esmu no visa atslēdzies. Sievas, bērni un tamlīdzīgas lietas. — Man likās, ka atbildot viņš nedaudz saminstinājās.
— Nu… varētu teikt… Es zinu, ka Kņazs bija precējies, bet tad tur kaut kas notika un tagad viņš vairs nav precējies… — Viņš sastomījās un pievērsa manu uzmanību kam citam, izvairoties no šī sarunu temata.
Anželīnas ceļā vienmēr bijuši līķi, arī tagad droši vien ir kāds pārītis. Pilnīgi ticams liekas viņas sakars ar Kņaza sievas «nejaušo nāvi». Ja vien nāve būtu bijusi dabiska, Kurts tā nevairītos no šī temata. Viņš apklusa, bet es nemaz necentos visu izdibināt. Lai arī Anželīnas manā priekšā nav, viņas pēdas ir visapkārt. Tagad tas bija tikai laika jautājums. Es varu piespiest Kurtu vai arī sameklēt tos kramplaužus, kuri izvilka mani no cietuma. Uzlikt viņiem dzeramo, iesaistīt sarunā, radīt sev labvēlīgu noskaņu, pēc tam izvilkt visu, ko vien var par cilvēku, kurš viņus komandēja.