Pirmo soli tomēr izdarīja Anželīna pati. Viens no ogļu robotiem, dārdinot un šņācot, atnesa man zīmīti. Kņazs gribēja mani redzēt. Es pieķemmēju matus, uzvilku kreklu un devos pie viņa.
Kad ienācu, Kņazs jau bija pilnīgi un galīgi piedzēries, viņa istaba pie tam vēl bija piepildīta ar saldeniem dūmiem — viņa cigaretēs acīmredzot nebija tikai tabaka vien. Tas nozīmēja, ka viņš jau no rīta bija nomāktā garastāvoklī, tomēr es negrasījos būt viņa mierinātāju skaitā. Notēloju ārkārtīgu uzmanību.
— Laiks ķerties pie darba, ser? Jūs tādēļ sūtījāt man pakaļ? — es jautāju.
— Sēdieties, sēdieties, — viņš nomurmināja, norādot uz krēslu.
— Nomierinieties. Gribat cigareti? — Viņš pastūma uz manu pusi ar brūnganiem cilindriem pilditu kastīti.
— Nē, ser, patreiz es nepīpēju. Tas saasina redzi un reakciju, pirkstiem, nospiežot ieroča mēlīti, jādarbojas precīzi.
Ķņaza domas lidinājās kaut kur tālu, man likās, ka viņš mani pat nedzird. Berzējot vaigu, viņš skatījās manī no augšas. Pēc iekšējas cīņas viņa sejā beidzot atspoguļojās kaut kāds lēmums.
— Ko jūs ziniet par Redebrehenu ģimeni? — viņš vaicāja. Jautājums bija tik neparasts, ka mani pat apstulbināja.
— Pilnīgi neko, — es godīgi atbildēju. — Bet, kas ir?
— Nē… nē… — viņš ātri atsaucās, atkal berzējot vaigu. Man galvā sāka migloties no istabas gaisa. Interesanti, kā vajadzēja justies viņam?
— Nāciet man līdzi, — viņš teica, tiekot ārā no krēsla. Izgājuši cauri daudzām zālēm ēkas iekšienē, mēs apstājāmies pie durvīm, kas bija līdzīgas visām citām un kuru priekšā stāvēja sargs — baiga izskata muskuļots tips uz krūtīm sakrustotām rokām. Vienā no tām viņš bija sažņaudzis revolvera spalu. Mums tuvojoties, viņš pat nepakustējās.
— Viņš ir kopā ar mani, — Rdenrants teica īdzīgā tonī.
— Man viņš jāpārmeklē, — teica sargkareivis. — Pavēle.
Kļuva arvien interesantāk. Kāds dod pavēles, kuras Kņazs nevar pārkāpt — un tas viss viņa pilī! It kā es nezinātu. Bez tam pazinu arī sarga balsi, viņš bija viens no tiem, kuri savāca mani no cietuma kameras. Viņš ātri un rūpīgi mani pārmeklēja un soli atkāpās. Kņazs atvēra durvis un es, cenzdamies nemīt viņam uz papēžiem, sekoju.
Lai paliek teorija, bet praksē biju gandrīz pārliecināts, ka sastapšu Anželīnu, un tomēr ieraudzīt viņu sēžam pie rakstāmgalda bija kas šokam līdzīgs. Gluži kā elektriskā strāva izskrēja man caur muguras smadzenēm. Bija klāt brīdis, ko gaidiju ilgu laiku. Vajag saņemt sevi rokās un uzlikt vienaldzības masku, dabiski, ar labojumiem tai ziņā, ka jauna, vesela vīrieša priekšā atradās pievilcīga, kārdinoša sieviete.
Protams, šī meitene bija maz līdzīga Anželīnai, tomēr šaubas neradās. Izmainīta seja un matu krāsa, bet arī jaunajā sejā bija saglabājusies tā pati eņģeliskā izteiksme, kas agrāk. Figūra bija palikusi apmēram tāda pati, izņemot, iespējams, nelielus Uzlabojumus. Viņas transformācija bija virspusēja, ne tāda kā man.
— šis ir Grāfs Dibstols, — teica Kņazs, pievēršot savu miglaino acu skatienu viņai. — Cilvēks, kuru jūs gribējāt redzēt, Angela. — Tātad viņa bija palikusi par Angelu, tikai ar citu vārdu. Tas ir slikts paradums. Es pazinu vairākus cilvēkus, kuri bija iekrituši tikai tādēļ, ja savu jauno vārdu izvēlējās līdzīgu vecajam.
— Paldies jums, Kassitor, — viņa teica. — Ļoti mīļi no jūsu puses atvest pie manis Grāfu Dibstolu, — viņa piemetināja tajā pašā klusajā tukšajā balsī.
Kassijs droši vien bija gaidījis daudz siltāku uzņemšanu. Mīņājoties no vienas kājas uz otru, viņš kaut ko murmināja sev zem deguna. Tomēr Anželīna-Angela pieņemšanas temperatūru atstāja veco, bet varbūt pat nolaida to vēl par pāris grādiem zemāk, sākot pārkārtot kaut kādus papīrus uz galda. Kņazs visu saprata, neskatoties pat uz savu stāvokli. Viņš izgāja, atkal kaut ko murminot, un šoreiz es sapratu, ka tas bija pats īsākais un rupjākais vārds vietējā dialektā. Mēs palikām vieni.
— Kādēļ jūs melojāt, ka esat dienējis Zvaigžņu Gvardē? — viņa pilnīgi mierīgi pavaicāja, turpinot rakties papīros. Izlikos, ka sarkastiski pasmaidu, un notraucu no piedurknes neesošus putekļus.
— Es taču nevarēju stāstīt šiem brīnišķīgajiem ļaudīm, ar ko nodarbojos visus šos gadus, — manās acīs staroja vaļsirdība.
— Un ar ko tad jūs nodarbojāties, Bent? — viņa painteresējās tai pat mierīgajā bezemociju balsī.
— Bet tā jau nu ir mana darīšana, — es atteicu viņas tonī. — Un vispirms es gribētu uzzināt, kas jūs esat, un kādēļ ir noticis tā, ka jums ir lielāka ietekme nekā varenajam Kņazam? — es nolēmu ne ar ko nerēķināties, tomēr viņu tas nesamulsināja un Anželīna atkal pārņēma iniciatīvu.
— Nu, tā kā man te ir liela ietekme,'es domāju, ka jums radīsies vēlme atbildēt uz maniem jautājumiem. Nebaidieties mani šokēt, jūs pārsteigs, cik daudz es zinu par jums.
Nē, mīļā Anželīna, nemaz nepārsteigs. Bet es taču nevarēju visu izklāstīt bez jelkādas pretošanās.
— Aiz visas šīs revolūcijas taču stāviet jūs, vai tā nav? — es teicu apstiprinošā, nevis jautājošā formā.
— Jā, — viņa teica, beidzot noliekot savus papīrus malā, lai pievērstos man.
— Tad jums tas jāzin. Es nodarbojos ar kotrabandu. Tā ir ļoti interesanta nodarbošanās, ja vien zin, kur ko ņemt. Pēc dažiem gadiem sapratu, ka tas ir visizdevīgākais bizness. Tomēr galu galā dažas valdības saskatīja manī konkurentu, turklāt bīstamu. Viņi gribēja apzagt tautu vienpersonīgi. Apstākļu spiests, atgriezos savā klusajā dzimtenē, lai nedaudz atpūstos.