Viņi mani ātri atlaida, un es iekāpu kuģī. Kuģis bija pustukšs, un es varēju ieņemt vietu blakus stjuartei. Es nesekmīgi flirtēju ar viņu, fīdz tā aizgāja, ierakstīdama mani kategorijā: «Tēviņš, nekauņa, piesējās». Man blakus sēdošā vecmeita arī pieskatīja mani tai pašai kategorijai, savu syēto nicinājumu viņa izrādīja, demonstratīvi skatoties logā. Es laimīgs snauduļoju, tā kā būt ievērotam un nokļūt jau minētajā kategorijā dotajā gadījumā bija labāk, nekā vispār palikt neievērotam. Mans apraksts tagad nekādi nebūs atšķirams no jebkura cita tāda paša puiša apraksta, bet patreiz man tieši tas arī bija vajadzīgs. Kad
pamodos, mēs jau bijām pie planētas H, un, kamēr kuģi izpētīja muitnieki, es vēl nedaudz pasnauduļoju. Manas mantas neizraisīja nekādas aizdomas, tā kā pirms pusgada es tālredzīgi biju sagatavojis sev visus papīrus un sāku figurēt kā bankas kurjers.
Uz šīs planētas praktiski neeksistēja starpplanētu kredīts, un muitnieki jau bija pieraduši redzēt naudas kaudzes, kuras veda turp un atpakaļ.
Gandrīz automātiski, aiz pieraduma jaucot pēdas, es aizkļuvu līdz lielam rūpniecības centram ar visai skanīgu nosaukumu — Brugha, kas atradās vairāk nekā tūkstoš kilometrus no tās vietas, kur biju piezemējies. Izmantojot pilnībā izmainītus identifikācijas dokumentus, es piereģistrējos klusā piepilsētas viesnīciņā.
Parasti pēc laba darbiņa, līdzīga iepriekšējam, es vienu, divus mēnešus atpūtos. Tas bija nepieciešams, lai gan es pēc tā neizjūtu nekādu vajadzību. Pastaigājoties pa pilsētu un izdarot sīkus pirkumus, es meklēju iespējas jaunam darbam. Vienlaicīgi atgūstot arī Džeimsa di Grīza izskatu. Dienu no dienas es pārliecinājos, ka izskatos aizvien labāk un labāk.
Man vienmēr izdevās izslīdēt no likuma ķetnām, un viens no daudzajiem tā iemesliem bija tas, ka es nekad neatkārtojos.
Es izdomāju kaut kādu nelielu, brīnišķīgu reketu, pēc tam laidos lapās un nekad pie tā paša vairs neatgriežos. Vienīgā visu manu reketu kopīgā īpašība bija tā, ka tie taisīja naudu. Bet vienīgais, ko es vēl nebiju paguvis veikt, bija bruņota laupīšana. Nu bija pienācis laiks apdomāt arī šo variantu.
Lēnām atjaunodams Glumā Džima vēderiņu, es apdomāju operācijas plānu. Un laikā, kad bija gatavi jauni uzpirksteņi ar pirkstu nospiedumiem; operācija bija jau pilnībā izplānota.
Kā jebkura patiesi lieliska lieta, tā bija ģeniāli vienkārša.
Es gatavojos ķerties klāt Moransam — lielākajam pilsētas veikalam. Katru vakaru vienā un tai pašā stundā bruņumašīna aizveda uz banku universālveikala dienas ienākumus — gigantisku summu kredītbiļetēs. Mani uztrauca tikai viena patiesi reāla problēma — kā viens cilvēks lai aiznes tik milzīgu naudas daudzumu. Tiklīdz biju izdomājis atbildi uz šo jautājumu, operācija bija gatava.
Visus priekšdarbus, kamēr vēl nebiju atguvis Džeimsa di Grīza izskatu, es, protams, veicu domās. Kad mans vēderiņš atkal bija kļuvis apaļš, es jutu, ka esmu formā. Ar labpatiku es aizpīpēju pirmo cigareti un ķēros pie darba. Pāris dienas sīkām zādzībām, un es biju gatavs. Darbs bija ieplānots nākamajā pēcpusdienā.
Par manis izplānotās operācijas atslēgu kļuva varens furgons, ko nopirku pirms pāris dienām un kurā veicu šādus tādus pārveidojumus. Es atstāju furgonu pie G-veida alejas apmēram pusjūdzi no Moransa. Mans īpašums gandrīz pilnībā bloķēja aleju, lai gan tam nebija īpašas nozīmes, tā kā aleju izmantoja tikai agros rītos. Nesteidzīgi virzoties atpakaļ uz veikalu, es sasniedzu to gandrīz vienlaicīgi ar bruņumašīnu. Skata pēc es izlikos rūpīgi pētām gigantiskās ēkas sienu, bet pa to laiku sargkareivji nesa naudu. Manu naudu.
Es domāju, ka cilvēkiem ar vāju iztēli dotā situācija izraisītu svētas šausmas. Vismaz pieci bruņoti sargi stāvēja pie ieejas, divi no sāniem, bet vēl vairāki, iekšpusē, un kur vēl vadītājs un tā palīgs. Papildus piesardzībai ceļmalā rēgojās arī trīs motocikli. Tiem kā aizsegam vajadzēja pavadīt automobili ceļā. O, ļoti iespaidīgi! Es ar grūtībām valdīju smaidu, iedomājoties, kas notiks ar visiem tik rūpīgi izplānotajiem drošības pasākumiem.
Jau agrāk es biju izskaitījis, cik naudas ķīpas nes ārā pa durvīm. To vienmēr bija piecpadsdmit, ne vairāk un ne mazāk, kas man patiesi palīdzēja operācijas plāna izstrādāšanā. Tiklīdz bruņumašīnā bija ielādēta četrpadsmitā paka, durvīs parādījās piecpadsmitā. Vadītājs, gluži tāpat kā es, tās skaitīja. Viņš izkāpa no kabīnes un piegāja pie aizmugurējām durvīm, lai tās aizslēgtu, līdz ko iekraušana būs pabeigta.
Mēs darbojāmies absolūti sinhroni. Tai mirklī, kad viņš piegāja pie aizmugurējām durvīm, es piegāju pie kabīnes. Lēnām un pārliecinoši es iekāpu iekšā un aizcirtu aiz sevis durvis. Palīgam pietika laika vienīgi tam, lai atvērtu acis un muti. Es uzmetu viņam uz ceļiem anestizējošu bumbu, un viņš tūlīt pat atslēdzās. Es, protams, biju savlaicīgi ielicis nāsīs atbilstošus filtrus. Ar kreiso roku es iedarbināju motoru, bet ar labo izmetu pa logu tādu pašu, lielāku bumbu. Kā patīkama mūzika manās ausīs skanēja mīkstie trokšņi, kravas kastē esošajiem sargiem nokrītot uz grīdas.
Viss šis process norisinājās sešās sekundēs. Beidzot arī kājās stāvošie sargi saprata, ka notiek dīvainas lietas.
Es viņiem draudzīgi pamāju pa lodziņu un ar varenu rāvienu devos ceļā. Viens no sargiem metās uz priekšu, mēģinot ielekt bruņumašīnas atvērtajās durvīs, tomēr vairs nepaguva. Viss norisinājās tik strauji, ka neviens no sargiem pat neiedomājās izšaut, lai gan biju pārliecināts — vismaz dažas lodes jau nu dabūšu. Mazkustīgais dzīves veids uz šīm planētām, kā redzams, notrulina refleksus.
Motociklisti attapās ātrāk un metās man pakaļ, kad nebiju paguvis nobraukt pat simts jardus. Es piebremzēju, lai viņi nedaudz pietuvotos, pēc tam atkal uzņēmu ātrumu, neļaujot sevi apdzīt.