Protams, viņu sirēnas gaudoja, un revolveri šāva, bet es to biju paredzējis. Mēs nesāmies kā profesionāli autobraucēji, atstājot aizmugurē visu transportu. Viņiem nebija laika pat padomāt un saprast, kas īsti var notikt galarezultātā. Situācija bija ļoti smieklīga, un es baidījos sākt smieties, lavierējot ar bruņumašīnu.
Dabiski, ka trauksmes signālus dzirdēja ļoti tālu un ceļam priekšā vajadzēja būt nobloķētam, tomēr šo pusjūdzi mēs nesāmies pilnā ātrumā. Pēc dažām sekundēm es ieraudzīju ieeju alejā. Pagriezu mašīnu turp, vienlaicīgi nospiežot mana kabatas īsviļņu raidītāja pogu.
Visas alejas garumā uzsprāga manas dūmu bumbas. Tās, tāpat kā viss mans ekipējums, protams, bija paštaisītas, tomēr radīja šai šaurajā alejā brīnišķīgus dūmu mākoņus. Es pagriezu mašīnu pa labi, līdz tās spārns sāka berzties gar sienu un, nedaudz samazinot ātrumu, sāku braukt tādā veidā. Motociklisti tā darīt, protams, nevarēja un viņu priekšā bija dilemma: vai nu apstāties, vai arī, laužot kaklu, mesties tumsā. Es ļoti cerēju, ka viņi izvēlēsies pareizo variantu un nepakļaus savas dzīvības briesmām. Bija iecerēts, ka radioimpulss, uzspridzinājis bumbas, vienlaicīgi atvērs arī mana treilera pakaļējās durvis un nolaidīs tiltiņu. Tas viss brīnišķīgi darbojās izmēģinājumu laikā un atlika tikai cerēt, ka nepievils arī patreiz. Mēģināju noteikt attālumu pēc braukšanas ilguma pa aleju, taču acīmredzot biju to veicis nepareizi. Automobiļa priekšējie riteņi burtiski ietriecās tiltiņā, un bruņumašīna drīzāk ielēca, nevis ieripoja furgonā. Mani pameta uz augšu, tad uz sāniem, līdz beidzot es izvēlos no kabīnes, atsprāgu no sienas un izkritu laukā.
Dūmu bumbu radītās absolūtās tumsas un mana smadzeņu satricinājuma dēļ gandrīz izgāzās visa operācija. Es taustījos gar sienu, cenšoties saorientēties un zaudējot tik dārgās sekundes. Pagāja zināms laiks, līdz es galu galā atdūros pret aizmugurējām durvīm. Varēja dzirdēt šurpu turpu skraidošo apsardzes vīru balsis. Viņi bija dzirdējuši trieciena radīto troksni, un man, lai tos apmulsinātu, nācās izmest vēl pāris gāzes bumbas.
Tiklīdz biju aizkļuvis līdz kabīnei un iedarbinājis furgonu, dūmi arī sāka izklīst un, nobraucot dažus jardus, es iekļuvu spožā saules gaismā. Nedaudz uz priekšu aleja centrālajā ielā, kur stāvēja divas policijas mašīnas. Sasniedzis tās, es apstājos un uzmanīgi nopētīju apkārtni. Neviens nepievērsa furgonam ne mazāko uzmanību, acīmredzot visi gaidīja kaut ko no alejas otra gala. Es izbraucu uz ielas un lēnām aizripināju furgonu prom no veikala, kuru biju aplaupījis.
Protams tai virzienā es nobraucu tikai dažus kvartālus, pēc tam nogriežoties kādā sānieliņā. Uz nākošā stūra es vēlreiz pagriezos un devos uz Moransu — mana pēdējā nozieguma vietu. Pa logu ieplūstošais vēsais vējiņš beidzot pilnībā atgrieza man samaņu, un, vadot lielo furgonu pa sānieliņām, es sāku svilpot.
Tai brīdī es jutu pilnīgi nepārvaramu tieksmi izbraukt uz prospekta Moransa priekšā un patīksmināties par visu jampadraci. Tomēr riskēt nebija vērts. Pie tam šim priekam neatlika arī laika. Es ļoti akurāti vadiju mašīnu pa izstrādātu maršrutu, izvairoties no ielām ar dzīvu kustību. Pēc dažām minūtēm es izbraucu uz iekraušanas laukuma, izvietota veikala otrā pusē. Arī te bija jūtams neliels satraukums, tomēr tas izgaisa ierastajā darbīgajā jezgā. Kamēr roboti, kuri nenodarbojās ar tenkām, veica savu ierasto darbu, šoferi un pārdevēji nelielos bariņos apsprieda notikušo. Viņi visi bija tik ļoti aizrāvušies sarunās, ka man nepievērsa ne vismazāko uzmanību. Es apstādināju mašīnu blakus citam furgonam, izslēdzu motoru un atviegloti uzelpoju.
Pirmā daļa nu galā, tomēr arī otrā bija ne mazāk svarīga. Es parakņājos savā iekškabatā, kur glabāju šādas tādas lietas. Darbā man tās vienmēr bija līdzi un patiesi neaizvietojamas šādos gadījumos. Es parasti gan neuzticējos stimulatoriem, tomēr patreiz trieciena radītais satricinājums vēl bija visai jūtams. Divas limotēna tabletes iedarbojās patiesi ātri, mans solis atkal atguva vingrumu, kad devos pie furgona aizmugurējām durvīm.
Šofera palīgs un sargi vēl aizvien atradās bezsamaņas stāvoklī un būs tajā vismaz desmit stundas. Es aizvilku viņus uz kādu tīru stūrīti furgona priekšējā daļā un stājos pie darba. Tā kā, cik zināju, bruņumašīna aizņems visu treileri, savas kastītes biju piestiprinājis pie sienām. Tās bija brīnišķīgas, iepakošanai paredzētas kastītes, kuras rotāja uzraksts «Moranss». Es tās akurāti biju nospēris iepriekšējā dienā — tas arī bija viegli un pagāja nemanīti. Paņēmis kastītes, es sagatavoju tās iepakošanai. Sviedri lija aumaļām, biju spiests pat novilkt kreklu.
Gandrīz divas stundas es biju aizņemts ar naudas pārkravāšanu. Tikko kastīte bija pilna, es nostiprināju to ar lentu. Apmēram reizi desmit minūtēs es palūrēju «actiņā»: ārpusē viss bija mierīgi. Policija, protams, bija noslēgusi pilsētu un pārmeklēja ielu pēc ielas, pārbaudot automobiļus. Tomēr es biju pilnībā pārliecināts, ka aplaupītā veikala aizmugurējais pagalms jau nu būs pēdējā vieta, kur viņi ieskatīsies. Kopā ar kastītēm es no noliktavas biju paķēris līdzi arī īpašus talonus, kurus tagad lipināju uz kastītēm, rakstot tajos dažādas adreses un vērtības. Darbs tuvojās beigām.
Bija jau satumsis, tomēr, kā es zināju, iekraušanas nodaļa strādāja arī naktīs. Motors iedarbojās no pusapgrieziena, es lēnām izbraucu no rindas un sāku akurāti tuvoties platformai. Izvēlējies salīdzinoši mierīgu iecirkni, es piebraucu ar treileri pavisam klāt līnijai, kas atdalīja pieņemšanas laukumu. Es tik ilgi neatvēru pakaļējās durvis, līdz visi strādājošie nebija atkal ķērušies pie darba un aizgriezušies prom. Galu galā pat pats stulbākais no viņiem būtu ieinteresējies, redzot, kā no furgona izkrauj pašu veikala firmas kastītes. To minūšu laikā, kamēr veicu izkraušanu, apklājis kastītes ar brezentu, es diezgan stipri nervozēju, un tikai pabeidzis darbu, es nometu to malā un aizsmēķēju.