Es kustējos lēnām, cenšoties aiziet pēc iespējas tālāk. Jā, šaušana bija sekojusi tūlīt pat, tikko pavēru durvis, tātad bija dota pavēle šaut uz katru, kas mēģinās atstāt ēku. Labas lamatas. Kruķi meklēs mani tik ilgi, kamēr nebūs atraduši. Ja es mēģināšu aiziet, mani nošaus. Tas viss atgādināja žurku slazdu.
Veikalā parādījās kaut kāda gaisma, un es apstājos, sastindzis uz vietas. Es atrados pie milzīgās lauksaimniecības preču izstādes zāles sienas. Pretējā pusē stāvēja trīs karavīri. Mēs viens otru ieraudzījām vienlaicīgi, es acumirklī iespruku pa durvīm, bet man virs galvas iesvilpās lodes, graujot visu visapkārt. Kļuva skaidrs, ka armijnieki bija arī iekšpusē. Lifta izsaukšanas pults atradās otrpus durvīm, bet blakus bija arī kāpnes augšup. Ar vienu Iecienu ielecu liftā, nospiedu pagraba stāva pogu un paguvu arī izmukt ārā, pirms durvis aizcirtās.
Pa kāpnēm nodimdēja tuvojošos karavīru zābaki. Man likās, ka es eju tiem tieši pretī, pretī viņu pistolēm un automātiem. Vajadzēja nokļūt līdz kāpņu laukumam kaut vai sekundes daļu pirms to parādīšanās. Es ielidoju pirmajā laukumiņā. Man vēl aizvien veicās, viņi mani neredzēja un domāja, ka atrodas lejā. Piespiedies sienai, es dzirdēju kliedzienus un svilpšanu, kad viņi metās ķert mani pagrabā.
Tomēr šai pūlī atradās arī kāds saprātīgāks. Kad citi aiztraucās pa viltus pēdām, es izdzirdēju, kā viņš sāk lēnām kāpt augšā pa trepēm. Man vairs nebija palikusi neviena gāzes granāta, tā kā viss, ko varēju darīt, bija kāpt augšā viņam pa priekšu, cenšoties radīt pēc iespējas mazāku troksni.
Viņš kāpa lēnām un neatlaidīgi, bet es žagos pa priekšu. Tādā garā mēs šķērsojām četrus kāpņu laukumus. Es zeķēs, ar kurpēm kaklā, viņš smagos, metāliskās kāpnes dimdinošos zābakos.
Nonācis pie piektā kāpņu laukuma, es apstājos, nepaguvis pat soli spert. Kāds tādos pašos smagos, pa metālu dimdošos zābakos, kāpa lejā. Atradis kādas durvis, es atvēru tās un ieslīdēju iekšā. Manā priekšā pletās garš gaitenis ar dažādām durvīm. Traucos pa to, cenšoties kaut kur paslēpties, rīdz durvis aizmugurē atvērsies un mani pārgriezīs sprāgstošo ložu kārta. Gaitenis likās bezgalīgs, un es pēkšņi sapratu, ka man nu nekādi neizdosies aizskriet līdz tā galam.
Es biju žurka, kas meklē caurumu, bet cauruma nav. Durvis, visas līdz pēdējai, bija aizslēgtas, es tās pārbaudīju, lidojot garām. Bet kāpņu durvis pavērās un pistoles tika nomērķētas. Neuzdrošinoties pagriezties un pārliecināties, sajutu to ar visām savām iekšām. Negaidīti kādas no durvīm padevās, un es iegāzos iekšā, nepaguvis apjēgt, kas notiek. Aizslēdzu durvis un kā nodzīts zvērs aizelsies atspiedos tumsā pret tām. Pēkšņi iedegās gaisma, es ieraudzīju pie galda sēdošu vīrieti, kas man uzsmaidīja.
Nav robežu šokam, kas var pārņemt cilvēku. Es to labi izjutu. Man jau bija vienalga — izšaus viņš vai piedāvās cigareti. Viņš nedarīja ne vienu, ne otru. Viņš piedāvāja man cigāru.
— Paņemiet vienu no tiem, di Grīz, man liekas, tā ir jūsu šķirne.
Ķermenis — ieradumu vergs, pat atrodoties tik tuvu nāvei, dzīvo
savu dzīvi. Mani pirksti gluži patstāvīgi pieņēma lēmumu un satvēra cigāru, manas lūpas saspieda to, bet plaušas ievilka dūmus. Tomēr acis nepārtraukti novēroja cilvēku, kas spēja atnest man nāvi.
To vajadzēja redzēt! Viņš paliecās krēslā uz priekšu un nolika rokas už galda. Bet es vēl aizvien žņaudzu savu pistoli, nomērķējis to uz viņu.
— Sēdieties, di Grīz, un novāciet savu lielgabalu. Ja es būtu gribējis jūs nogalināt, tad izdarītu to daudz ātrāk, vēl pirms ielaidu jūs istabā. — Viņa uzacis pacēlās uz augšu no izbrīna, kad bija ieraudzījis manu sejas izteiksmi.
— Vai tik jūs nedomājat, ka šeit nokļuvāt nejauši?
Jā, tieši tā (īdz šim brīdim es biju domājis, bet nu, saprotot savu lomu, mani pārņēma kauns. Mani apmānīja un pievarēja pēc visiem likumiem, un nu vairs neatlika nekas cits, kā skaisti padoties.
Noliku ieroci uz galda un apsēdos piedāvātajā krēslā. Viņš ieslidināja pistoli kādā atvilktnē un atgāzās krēslā.
— Es pārdzīvoju trauksmainu minūti, kad jūs tur stāvējāt, bolot acis, bet artilērija grāva visu visapkārt.
— Kas jūs esat?
Viņš pasmaidīja par mana ķermeņa možumu.
— Kas es esmu, nav svarīgi. Svarīgi ir tas, kādu organizāciju es pārstāvu.
— Korpuss?
— Pareizi. Speciālais Korpuss. Jūs taču nedomājat, ka es esmu no vietējās policijas? Viņiem bija pavēle jūs nošaut. Tikai pēc tam, kad biju pastāstījis, kur jūs atrast, viņi atļāva Korpusam piedalīties šai lietā. Šai ēkā man bija vairāki cilvēki, kuri arī «pastūma» jūs uz šejieni. Visi pārējie ir vietējie, tiem nagi tā vien niezēja nospiest gaili.
Tas nebija patīkami, tomēr taisnība. Es atrados viņu kontrolē, gluži kā M-klases robots. Vecītis sēdēja pie galda, domāju, viņam bija ap 65, un turēja rokās visus pavedienus. Spēle bija zaudēta.
— Olrait, mister Detektīv, varat līksmot. Kas tālāk, psiholoģiskā pārorientācija, lobotomija vai vienkārši šaujošs vads?
— Nē, taču. Nekas no tā. Esmu šeit, lai piedāvātu jums darbu Korpusā.
Pateiktais bija tik muļķīgs, ka smejoties gandrīz izkritu no krēsla. Mani, di Grīzu, stapplanētu zagli policista darbā? Tas bija pārāk smieklīgi. Bet viņš sēdēja un gaidīja, kamēr nomierināšos.
— Es pieļauju, ka priekšlikumam ir arī sava smieklīgā puse, lai gan tā šķiet tikai pirmajā brīdī. Padomājiet un sakiet, kas gan labāk tiks galā ar zagļa noķeršanu, ja ne cits zaglis?