Te bija daļa taisnības, tomēr es netaisījos pirkt sev brīvību par provokatora dienestu.
— Interesants priekšlikums, bet es nevaru iziet no «žurku» sabiedrības. Jūs ziniet, ka zagļiem arī ir savs kodekss.
Viņš sadusmojās un pielēca kājās. Viņš bija ievērojami garāks, nekā man bija licies sākumā, viņa rādītājpirksts pavērsās manā virzienā, pārdurot gaisu savā priekšā.
— Kādas muļķības jūs runājat? Netēlojiet telepārraides varoni. Jūs lieliski zināt, ka savas dzīves laikā ar viņiem vairs nesatiksieties! Ja jūs ar tīru sirdi pārnāksiet pie mums, tad neapšaubāmi iegūsiet no tā daudz. Visa jūsu dzīves būtība — tas ir individuālisms un prieks, ka to, ko jūs, nevar izdarīt citi.
Izbeidzot to tagad, jūs pie tā atkal atgriežaties. Jūs vairs nevarat būt starpplanētu supermenis, bet varat nodoties darbam, kas prasīs visas jūsu spējas un talantus. Vai kādreiz esat nogalinājis cilvēku?
Šis negaidītais pavērsiens izsita mani no līdzsvara, es pat aizkavējos ar atbildi.
— Cik man zināms, ne.
— Tas ir labi, ka ne, citādi jūs naktīs negulētu tik mierīgi. Pirms doties šurp, es to pārbaudīju. Lūk, tādēļ esmu pārliecināts, ka jūs nāksiet uz Korpusu un gūsiet patiesu baudu, ķerot citas šķiras noziedzniekus, ne tos, kuriem asinīs ir sociāls protests, bet tos, kuri nogalina un gūst no tā baudu.
Viņa pārliecība bija pārsteidzoša, uz visu bija jau gatavas atbildes. Man vairs nebija ko iebilst, un es izspēlēju savu pēdējo stipro argumentu.
— Kas notiks, ja Korpuss uzzinās, ka esat savervējis pie sevis darbā bijušo noziedznieku? Mūs abus nošaus rītausmā.
Tagad bija pienākusi viņa kārta smieties. Es te neredzēju neko uzjautrinošu un pacietīgi gaidīju, līdz viņš beigs.
— Pirmkārt, manu zēn, es jau arī esmu Korpuss, tas ir, tā vadītājs, un, kā tu domā ir mans vārds? Haralds Pīters Inskins, lūk tā!
— Vai tik ne tas pats Inskins…
— Tas pats. Nenotveramais Inskins. Cilvēks, kurš lidojuma vidū aplaupīja Farondmenu un pazudināja vēl veselu rindu valdības pasākumu. Es ceru, ka jūs jaunības gados tikāt to lasījis? Mani savervēja tāpat kā jūs pašlaik.
Viņš turēja mani āķa galā un zināja to, bet tagad nolēma piebeigt galīgi.
— Bet no kurienes, jūsuprāt, rodas pārējie aģenti? Es, protams, nerunāju par tiem neattīstītajiem indivīdiem, kas nāk no mūsu tehniskajām skolām, bet gan par īstajiem aģentiem. Par tiem, kuri plāno operācijas, veic visus priekšdarbus, bet pēc tam plūc laurus. Viņi ir krāpnieki. Visi līdz pēdējam. Bet visu, ko tie prata darīt vislabāk, viņi tagad dara Korpusam. Jūs pabrīnīsieties par dažu labu no problēmām, kas rodas lielajā, neaptveramajā un trokšņainajā visumā. Vienīgie, ko mēs varam aicināt pie mums strādāt, ir tie, kuri jau agrāk veiksmīgi darbojušies tādā mērogā. Nu, kā?
Viss norisinājās tik strauji, ka neatlika laika pat padomāt. Man droši vien vajadzēja strīdēties, tomēr smadzenes jau bija pieņēmušas lēmumu. Biju gatavs piekrist, es nevarēju pateikt «nē».
Šo to gan zaudēju, tomēr cerēju iegūt daudz vairāk. Lai arī man būs brīvība darba laikā, tomēr es taču strādāšu kopā ar cilvēkiem. Vecās attiecības būs beigušās. Es atkal kļūšu par sabiedrības locekli.
No šīs domas man kļuva silti ap sirdi. Vismaz vientulībai nu ir beigas. Draudzība atlīdzinās to, ko zaudēju.
4. nodala
Nekad vēl dzīvē nebiju tā kļūdījies. Cilvēki ar kuriem es satikos, bija pārsteidzoši truli. Viņi apgājās ar mani kā ar kaut kādu sīku gariņu, un es nekādi nespēju saprast, kā esmu šeit nokļuvis. Saprast jau, protams, sapratu, atmiņa man ir laba. Pakāpeniski es iekļāvos šai vidē.
Mēs atradāmies uz pavadoņa, tas bija acīm redzami, tomēr es ne mazākajā mērā nestādījos priekšā, pie kādas planētas vai saules sistēmas. Tas bija pilnīgi slepeni, bet šī vieta acīmredzot arī bija Korpusa pilnīgi slepenais galvenais štābs un skolas pamata bāze.
Skola man patika. Tas bija vienīgais, kas mani atturēja no sajukšanas. Stulbeņi sēdēja un kala, bet man materiāls padevās viegli. Tikai tagad es sāku saprast, cik pelēkas bijušas manas operācijas. Ar to tehniku un ierīcēm, par kurām uzzināju, es agrāk būtu varējis kļūt reizes desmit spēcīgāks un viltīgāks. Šī doma man pamatīgi iesēdās galvā, riebīgi čukstot ausīs depresijas un skumju minūtēs.
Mācību priekšmeti gadījās gan truli, gan arī nepanesami garlaicīgi. Pusi laika aizņēma darbs ar arhīviem — Korpusa neskaitāmo uzvaru un dažu zaudējumu studēšana. Brīžiem mani pārņēma nāvīgas ilgas, bet es sapratu, ka tā ir pārbaudes perioda daļa — pavērot, vai tik mani nevelk pagātnes atmiņas. Es tomēr tās apspiedu, tāpat kā žāvas un domās sakoncentrējos. Ja jau es nevaru neko te izmainīt, tad man jāatrod kaut kas tāds, kas pieliktu punktu šim katorgas darbam.
Tas nenācās viegli, tomēr es to atradu. Pēc neilga laiciņa biju jau visu izlūkojis un noskaidrojis. Ar to nodarboties gan nācās laikā, kamēr visi gulēja, taču tas padarīja meklējumus savā ziņā pat interesantākus.
Kad lieta nonāca līdz atslēgu atvēršanai un seifu uzlaušanai, biju spiests atzīst, ka tas nav nekāds darbs.lnskina personīgo apartamentu durvis slēdzās ar reversīvu vecā tipa cilindru, kuru atvērt bija pavisam viegli. Man vajadzēja ieiet pa durvīm mierīgi, bez trokšņa un arī tā, lai Inskins mani dzirdētu. Iedegās gaisma, viņš sēdēja gultā, pavērsis pret mani 0,75 kalibra pistoles stobru.
— Jūs droši vien esat sajucis prātā, di Grīz, — viņš noņurdēja. — Ielīst manā istabā nakts laikā! Es varēju jūs nošaut!
— Nē, nevarējāt, — es atbildēju, tiklīdz viņš bija noslēpis ieroci zem spilvena.
— Tik ziņkārīgs cilvēks kā jūs, vispirms runā, pēc tam šauj. Un pie tam visas šīs nakts kaislības nebūtu notikušas, ja jūsu ekrāns būtu ieslēgts un es varētu jūs izsaukt.