Inskins nožāvājās un no gultas galvgalī esošā automāta ielēja sev glāzi ūdens.
— Tas, ka esmu Speciālā Korpusa galva, vēl nenozīmē, ka man būtu jāstrādā visa Korpusa vietā. Man dažreiz arī jāguļ. Ekrāns ir ieslēgts vienīgi īpaši svarīgiem paziņojumiem, bet ne katram aģentam, kuram vajadzīgs mierinājums.
— Vai tik tas nenozīmē, ka esmu nokļuvis mierinājumu gaidošo kategorijā? — pēc iespējas saldāk pajautāju.
— Ievietojiet sevi jebkurā jūs apmierinošā kategorijā, velns parāvis, — viņš norēja atkal atkrītot gultā. — Un tāpat pārvietojiet sevi koridorā un atnāciet rīt darba laikā.
Man kļuva viņa žēl. Viņš tik ļoti gribēja gulēt un centās iemigt pēc iespējas ātrāk.
— Vai jūs ziniet, kas tas tāds? — es pajautāju, pabāžot zem viņa garā, pārdauzītā deguna lielu spīdošu fotouzņēmumu. Viena acs lēnām pavērās.
— Liels kara kuģis, pēc izskata līdzīgs Impērijas kuģiem. Bet tagad, galu galā, vācieties prom! — viņš nostenēja.
— Lieliska apķērība tik vēlai stundai, — es viņam laipni teicu.
— Tas ir pēdējais augstākās klases Impērijas linkors. Neapšaubāmi, viena no visvarenākajām iznīcības mašīnām, kāda jebkad radīta. Pilnīga aizsargājošā ekranizācija pusjūdzes diametrā un apbruņojums, spējīgs pārvērst radiaktīvos pelnos jebkuru šodien eksistējošu flotili…
— Neskaitot to faktu, ka pēdējais linkors tika pārvērsts metāllūžņos vairāk nekā tūkstoš gadus atpakaļ, — viņš nomurmināja.
Palūkojos apkārt un pieliku lūpas pie viņa auss — lai izslēgtu pārpratumu. Es runāju klusi, bet skaidri.
— Taisnība, taisnība, — es teicu. — Bet vai jūs neizbrīnīsieties, kaut vai MAZLIET, ja es pateikšu, ka viens no tiem tiek būvēts ŠODIEN?
O, to vajadzēja redzēt! Sega aizlidoja uz vienu pusi, bet Inskins aizlēca uz otru. Ar vienu ātru un precīzu kustību viņš pārgāja no guļus stāvokļa uz stāvošu un ķērās pie fotouzņēmuma pētīšanas. Pidžammā viņš, protams, diez kā vis neizskatījās: stūrains ķermenis uz zoss kā- jelēm. Bet, ja kājas bija tievas, tad balss gan ļoti rešņa.
— Runājiet, di Grīz, runājiet, velns jūs rāvis! — viņš norūca.
— Kādas muļķības par kara kuģi? Kas to būvē?
Pirms sāku runāt, es nesteidzīgi sameklēju nagu vīlīti, efektīgi atmetu roku un sāku apstrādāt pirkstu. Ar acs kaktiņu es redzēju, kā viņa seja kļūst purpursarkana. Tā bija neliela atriebība.
— Norīkojiet di Grīzu arhīvā, lai viņš labāk orientētos. Rakties putekļainās, smirdošās gadsimtiem vecās pakās ir tieši tas, kas nepieciešams Džeimsa di Grīza brīvajam garam. Iemāciet viņam disciplīnu. Parādiet viņam, uz kā turas Korpuss. Bez tam arhīvā jau sen vajadzēja ieviest kārtību.
Inskins atvēra muti, atgāzās atpakaļ un no jauna to aizvēra. Viņš neapšaubāmi saprata, ka dotajā gadījumā, lai lietu nevilktu garumā, labāk mani nepārtraukt. Es smaidīju. Pēc tam pamāju un turpināju:
— Tādā veidā jūs gribējāt noturēt mani uz pareizā ceļa. Salauzt manu garu ar ieganstu «izstudēt dažas ziņas par Korpusa darbību». Šai ziņā jūsu plāns izgāzās, notika kas cits. Metodiski pētot arhīvu, es atzinu to par visai interesantu. īpaši sistēmu «S&M» — kategoriza- tors un atmiņa. Šī ēka ir pilna ar ierīcēm, kas savāc ziņas un atskaites no visas Galaktikas, visu klasificē, novieto attiecīgā kategorijā un fiksē atmiņā. Es izraku to informācijā par lidojumiem, ko biju pasūtījis priekš sevis. Vienmēr esmu interesējies par šiem jautājumiem…
— Kā tad ne, — Inskins mani pārtrauca. — Savā laikā jūs nozagāt ne vienu vien kuģi.
Es veltīju viņam rūgtuma pilnu skatienu un lēnām turpināju.
— Neuzmākšos jums ar visiem sīkumiem, redzu, ka jūs tāpat ļoti nepacietīgi gaidāt, bet gala rezultātā es uzgāju, lūk, šo rasējumu.
Viņš izrāva man to no pirkstiem, kad nebiju vēl paguvis to izvilkt.
— Un kas tas tāds ir? — viņš nomurmināja, ar acīm pārskrienot attēlam.
— Tas taču ir visparastākais lieljaudas pasažieru kuģis. Tas ir tāds pats kara kuģis kā, piemēram, es.
Nav viegli runāt un vienlaicīgi nicīgi viebt lūpas. Es tomēr pacentos to izdarīt.
— Protams, jūs to neatradīsiet Līgas kara kuģu reģistrā. Taču es jau teicu, ka no tā šo to saprotu. Man likās, ka kuģis ir pārāk liels paredzētajiem mērķiem. Tas aprij milzumu degvielas. Un turklāt pietiek arī veco kuģu. Tas vedināja mani uz pārdomām, un es pasūtīju visu to kuģu sarakstu, kas būvēti pārskatāmā pagātne un ir attiecīgi lieli. Jūs varat iedomāties manu pārsteigumu, kad «S&M» pēc trīs minūšu ilgām pārdomām iedeva man sarakstu tikai sešu rindiņu garumā. Viens bija uzbūvēts citas Galaktikas apguvei un, cik mums zināms, vēl aizvien atrodas ceļā. Atlikušie pieci visi ir D-tipa, būvēti lielās ekspansijas laikā, kad tika pārvietotas milzīgas ļaužu masas. Mūsu laikam tie ir daudz par lieliem.
Man nekādi nedeva miera doma: kam gan var izmantot tik lielu kuģi. Es virzījos atpakaļ pagātnē, ar «S&M» palīdzību apskatot visu kosmosa apgūšanas vēsturi, lai atrastu ko līdzīgu. Un, lūk, Impērijas Zelta Laikmetā atradu iekarojumiem paredzētu augstākās klases kara kuģi. Kompjūters pat uztaisīja man šo attēlu.
Inskins paķēra abus uzņēmumus un sāka tos atkal salīdzināt. Es stāvēju viņam aiz muguras un norādīju uz pašām interesantākajām detaļām.
— Ievērojiet, mašīnu zāle praktiski nav izmainīta, lūk, arī kravas tilpnes. Šī būve acīmredzot iezīmēta plānā pēdējā brīdī un to ir pavisam viegli nojaukt, liekot vietā ieroču torni. Korpusi ir identiski. Izmaiņas te, pārbīde tur, un smagais kravas nesējs top par ātru linkoru. Šīs izmaiņas var izdarīt būvēšanas laikā, bet pēc tam atzīmēt rasējumā. Pēc zināma laika kāds Līgā atklās, ka kuģis ir pabeigts un var startēt. Var jau, protams, teikt, ka tā ir sagadīšanās — tikko uzbūvētais kuģis sešās vietās ir pilnībā tāds pats kā gadu tūkstošus atpakaļ radītais. Bet, ja jūs tā domājat, tad es likšu simtu pret vienu, ka kļūdāties.