STAŅISLAVS LEMS
„NEUZVARAMAIS”
.
Melnais lietus
Otras klases kreiseris «Neuzvaramais, vislabākais kuģis, kāds bija Liras zvaigznāja bāzes rīcībā, fotonu dzinēju darbināts, šķērsoja zvaigznāja malējo kvadrantu. Astoņdesmit trīs komandas locekļi gulēja centrālā klāja tuneļveida hibernatorā. Tā kā reiss nebija no garajiem, hibernācija bija aizstāta ar padziļinātu miegu, kurā ķermeņa temperatūra nenoslīd zemāk par desmit grādiem. Vadības kabīnē strādāja tikai automāti. To redzeslokā, tēmēkļa centrā, atradās saule, kas nebija daudz karstāka par parastu sarkano punduri. Kad saules disks aizklāja pusi ekrāna, anihilācijas reakcija tika apstādināta. Brīdi visā kuģī valdīja nāves klusums. Nedzirdami darbojās klimatizatori un skaitļojamās mašīnas. Bija rimusi maigā vibrācija, kas pavadīja gaismas stara emisiju, kurš pirmīt izvirda no kuģa pakaļgala un kā tumsā iegremdēts bezgalīgi garš šķēps ar reaktīvo spēku dzina kreiseri. «Neuzvaramais», inerts, mēms un šķietami tukšs, lidoja ar to pašu zemgaismas ātrumu.
Tad vidējā ekrānā, vizuļojošās tālās saules rožainās gaismas apspīdētajās pultis sāka mirgot spuldzītes. Feromagnētiskās lentes sakustējās, programmas ieslīdēja arvien jaunos aparātos, pārslēdzēji šķīla dzirkstis, un vados ar ausij nesaklausāmu dūkoņu ieplūda strāva. Pārvarēdami sen sasalušo ziežu pretestību, sāka darboties elektromotori, un to dobjā duna pārauga spalgā vaidā. No palīgreaktoriem izvirzījās matētie kadmija serdeņi, magnētiskie sūkņi dzesētāju spirālēs sūknēja šķidro nātriju, kuģa pakaļgala skārda grīdas nodrebēja, vienlaikus viegla šņirkstoņa sienās, it kā tur skraidelētu veseli bari sīku dzīvnieciņu, ar nadziņiem skrāpējot metālu, liecināja, ka pašgājēji remontkontrolieri jau devušies daudzus kilometrus garajā apgaitā, lai pārbaudītu katru metinājuma šuvi sijās, korpusa hermētiskumu un metāla sajūgu stiprumu. Kuģī skanēja trokšņi, sākās rosme, tas modās, vienīgi komanda vēl gulēja.
Tad kārtējais automāts, uzsūcis savu programmas lenti, nosūtīja signālu uz centrālo hibernatoru. Aukstā gaisa strūklai piejaucās klāt modinātājgāze. Pa grīdas režģiem ejās starp kojām ieplūda silta vēsma. Taču cilvēki ilgi nespēja pamosties. Daži nevarīgi kustināja rokas, viņu stindzinošā miega tukšumu pildīja murgi un rēgi. Beidzot kāds atvēra acis. Kuģis jau bija tam sagatavojies. Kopš dažām minūtēm garo klāja gaiteņu, liftu, šahtu, kajīšu, vadības kabīnes, darba vietu, spiediena kameru tumsu kliedēja mākslīgās dienas baltais mirdzums. Un, kamēr hibernators pildījās ar cilvēku nopūtām un pusapzinātiem vaidiem, kuģis, it kā nepacietīgi gaidīdams komandas pamošanos, uzsāka pirmo bremzēšanas manevru. Centrālajā ekrānā iezibējās priekšgala uguņu strēles. Zemgaismas skrējiena stingumā ielauzās trieciens: varenais spēks, ar kādu iedarbojās priekšgala sprauslas, pūlējās samalt putekļos «Neuzvaramā» miera stāvokļa masas astoņpadsmit tūkstoš tonnas, kas tagad bija pareizinātas ar tā milzīgo ātrumu. Hermētiski iesaiņotie karšu ruļļi kartogrāfiskajās kabīnēs satraukti notrīsēja. Šur un tur, it kā atdzīvodamies, iekustējās nenoblīvētie priekšmeti, kambīzēs iešķindējās trauki, sazvalstījās tukšo putuplasta krēslu atzveltnes, sašūpojās klāju jostas un sienu virves. Klaudzienu, stikla, skārda, plastmasu radīto skaņu jūklis kā vilnis aiztrauca pāri visam kuģim no priekš gala līdz pakaļgalam. Bet no hibernatora jau atskanēja balsu čalas; cilvēki no septiņus mēnešus ilgas nebūtības ar īsa miega starpniecību atgriezās īstenībā.
Kuģis sāka zaudēt ātrumu. Iesarkanās mākoņu dūnās tītā planēta aizsedza zvaigtnes. Okeāna izliektais spogulis ar saules atspulgu slīdēja garām arvien lēnāk. Redzeslaukā parādījās brūnpelēks, krāteriem izraibināts kontinents. Cilvēki klāju posteņos nekā neredzēja.
Dziļi zem viņiem dzinēju titāniskajās iekšās pieauga apslāpēta rēkoņa, milzu spēks grūda nost pirkstus no kloķiem. Reaktīvajā strāvā nokļuvušais mākonis iemirdzējās līdzīgi dzīvsudrabam, sašķēlās un izplēnēja. Dzinēju rēkoņa uz brīdi pastiprinājās. Iesarkanais disks saplaka: planēta pārvērtās par kontinentu. Jau varēja saskatīt vēja dzītas sirpjveida kāpas, sastingušas lavas straumes, kas līdzīgi riteņa spieķiem stiepās no tuvākā krātera, sprauslu uguņu atblāzmā iezaigojās raķetes, spilgtumā pārspējot saules spožumu.
— Visu jaudu ass virzienā. Statisko vilkmi.
Šautras laiski ieslīdēja skalas nākošajā sektorā. Manevrs tika izpildīts nekļūdīgi. Kuģis kā otrādi apgriezts ugunsvēmējs kalns apstājās pusjūdzi virs bakurētaina klajuma ar smiltīs grimstošām klinšu grēdām.
— Visu jaudu ass virzienā. Samazināt statisko vilkmi.
Jau bija redzama vieta, kur vertikāli lejup vērstais reaktīvais vilnis sitas pret zemi. Tur sacēlās iesarkans smilšu virpulis. No kuģa pakaļgala izšāvās mēļi zibeņi, kuru grāvieni nebija dzirdami, jo tos apslāpēja vēl spēcīgāka gāzu rēkoņa. Potenciālu starpība izlīdzinājās, zibeņi pazuda. Kāda šķērssiena ievaidējās, komandieris ar galvas mājienu norādīja uz to inženierim: rezonanse. Jālikvidē. Bet neviens neatsaucās, dzinēji kauca, kuģis kā neredzamās trosēs iekarināts tērauda kalns laidās lejup, tagad jau vairs nedrebot.
Pusi jaudas ass virzienā. Mazo statisko vilkmi.
Vālu vāliem kā īstas jūras bangas uz visām pusēm traucās tuksneša smilšu kūpošie viļņi. Epicentrs, ko no neliela attāluma apsvilināja sprauslu cerainās liesmas, vairs nekūpēja. Smiltis pārvērtās par izkausēta silikāta ezeru ar sarkanu burbuļojošu virsmu, tad par zvanīgu sprādzienu stabu, līdz beidzot izgaroja. Planētas vecais bazalts, atkailināts kā kauls, kļuva mīksts.
Reaktorus tukšgaitā. Auksto vilkmi.
Gaišzilā atomu liesma nodzisa. Sprauslas izšļāca ieslīpus borūdeņraža starus, un vienā mirklī tuksnesis, klinšainās krāteru sienas un mākoņi virs tām iezaigojās spokainā zaļganā gaismā. Bazalta pamatam, uz kura vajadzēja nosēsties «Neuzvaramā» platajam pakaļgalam, vairs nedraudēja izkušana.
— Reaktori — nulle. Nolaisties ar auksto vilkmi.
Visu sirdis iepukstējās straujāk, acis pievērsās instrumentiem, sažņaugti pirkstos nosvīda kloķi. Pavēles vārdi nozīmēja, ka atpakaļceļa vairs nebūs, ka kājas nostāsies uz stingra pamata, lai arī uz tuksnešainas planētas smiltīm, tomēr tur būs saules lēkti un rieti, apvārsnis un mākoņi, un vējš.
— Nolaišanās precīzi nadīrā.
Kuģī stiepti vaidēja turbīnas, sūknējot lejup degvielu. Zaļš konveida ugunsstabs savienoja kuģi ar kūpošu klinti. No visām pusēm pacēlās smilšu mākoņi, aizsedzot centrālo klāju periskopu. Vienīgi vadības kabīnē uz radiolokatoru ekrāniem, joprojām sekojot vadošajam staram, parādījās un dzisa ainavas apveidi, grimstot taifūna haosā.
— Saduroties stāt!
Uguns zem kuģa pakaļgala dumpīgi mutuļoja. Raķetes milzu ķermenis, guldamies virsū ugunij, apslāpēja to milimetru pēc milimetra, zaļā elle izvirda trīsošajos smilšu mākoņos garus šļācienus. Attālums starp kuģa pakaļgalu un apsvilušo bazaltu pārvērtās par šauru spraudziņu, par zaļas kvēles līniju.
— Nulle, komats, nulle. Visiem dzinējiem stāt!
Zvans. Viens vienīgs sitiens, it kā pārsprāgtu milzīga sirds. Raķete sastinga. Galvenais inženieris stāvēja, satvēris rokās divus avārijas atgrūdiena kloķus: klints varēja iegrimt. Visi gaidīja. Sekunžu rādītāji turpināja savu rāpuļa gaitu. Komandieris kādu brīdi noraudzījās vertikāles rādītājā; tā sidrabaina uguntiņa ne par matu nenovirzījās no sarkanas Nulles. Cilvēki klusēja. Līdz ķiršu sarkanumam sakvēlinātās, sprauslas sāka saraukties, atskanēja raksturīgu trokšņu gamma, it kā tur kāds dīvaini kunkstētu. Iesarkanais mākonis, kas bija uzšāvies simtiem metru augstumā, lēnām saplaka. No tā iznira «Neuzvaramā» strupā smaile, sāni, ko bija apsvilinājusi atmosfēras berze un kas tālab, bija vecas klints krāsā, grubuļainais divkāršais apvalks. Ap kuģa pakaļgalu arvien vēl virda un mutuļoja iesarkanie putekļi, bet pats kuģis jau bija pavisam nekustīgs, it kā būtu kļuvis par planētas sastāvdaļu un tagad zem mēļajam debesīm laiski riņķotu līdz ar lo gadsimtiem ilgi. Debesīs mirdzēja neredzēti spožas zvaigznes, kas izdzisa tikai sarkanās saules tiešā tuvumā.