— Viņi negrib par to runāt, jo tas šķiet neticami: izskatās tā, it kā kāds spēks nebūtu ļāvis izplatīties dzīvībai uz sauszemes … It kā būtu laupījis tai iespēju iznākt no ūdens …
— Tāds faktors varēja iedarboties vienu reizi, piemēram, ja ļoti tuvu būtu eksplodējusi Pārnova. Jūs taču zināt, ka Līras dzeta pirms vairākiem miljoniem gadu bijusi Nova. Varbūt cietais starojums iznīcinājis dzīvību uz kontinentiem, bet okeānu dzelmēs organismi varējuši paglābties …
— Ja starojums būtu bijis tāds, kā jūs sakāt, tad vēl tagad varētu atrast tā pēdas. Taču grunts aktivitāte, ņemot vērā šo Galaktikas apvidu, ir ārkārtīgi zema. Un bez tam miljonu gadu laikā evolūcija būtu atkal pavirzījusies uz priekšu, protams, nebūtu bijis nekādu mugurkaulnieku, bet vienīgi primitīvas piekrastes formas. Vai jūs ievērojāt, ka krastā absolūti nav dzīvības?
— Ievēroju. Vai tam patiešām ir tik liela nozīme?
— Izšķiroša. Dzīvība likumsakarīgi rodas vispirms piekrastes nišā, tikai vēlāk tā nokāpj okeāna dzelmē. Šeit nevarēja būt citādi. Kāds spēks to ir atstūmis. Un, domāju, neļauj tai izkāpt sauszemē līdz pat šai dienai.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka zivis baidās no zondēm. Uz planētām, kuras es pazīstu, nekādi dzīvnieki no aparātiem nebijās. Tie nekad nebīstas no tā, ko nav redzējuši.
— Jūs gribat teikt, ka zivis jau redzējušas zondes?
— Nezinu, vai redzējušas. Bet kam tad viņām ir magnētiskais maņu orgāns?
— Tā nu gan ir velnišķīga padarīšana! — Rohans norūca. Pārliecies pāri margām, viņš raudzījās saplosītajās metāla vītnēs. Līki, melni stieņu gali trīcēja robota izpūstajā gaisa stabā, Balmins ar knaiblēm citu pēc citas noknieba stieples, kuras rēgojās no tunelim līdzīgas alas.
— Es jums kaut ko pateikšu, — viņš sacīja. — Te nav bijusi pat pārāk augsta temperatūra, nav bijusi nekad, jo citādi metāls būtu sakusis. Tātad jūsu ugunsgrēka hipotēze atkrīt…
— Te jau sabrūk jebkura hipotēze, — Rohans norūca. — Bez tam es nesaprotu, kāds sakars ir šim nešķīstajam biezoknim ar «Kondora» bojā eju. Sis mudžeklis taču ir absolūti nedzīvs.
— Kādreiz tas varēja arī tāds nebūt.
— Pirms tūkstoš gadiem, piekrītu, bet ne pirms dažiem gadiem. Te mums nav vairs ko meklēt. Laižamies lejā.
Viņi nebilda vairs ne vārda, līdz mašīna piezemējās iepretī ekspedīcijas zaļajām, signālzīmēm. Rohans lika tehniķiem iedarbināt televīzijas kameras un ziņot par situāciju «Neuzvaramajam».
Pats viņš kopā ar zinātniekiem ieslēdzās galvenā transportiera kabīnē. Izvēdinājuši miniatūro telpu ar skābekli, viņi sāka ēst sviestmaizes, piedzerot kafiju no termosiem. Virs viņu galvām dega cauruļveida gaismas ķermenis. Rohanam patika tā baltais spīdums. Viņam jau bija kļuvusi pretīga planētas sarkanīgā diena. Balmins spļaudījās, jo smiltis, kas nodevīgi bija iekļuvušas maskas iemutī, tagad ēdot čirkstēja zobos.
— Tas man kaut ko atgādina… — negaidīti ierunājās Gralevs, aizskrūvēdams termosa vāku. Viņa melnie, biezie mati laistījās luminiscentās spuldzes gaismā.
— Es jums pastāstītu, tikai ar noteikumu, ka neuzņemsiet to pārāk nopietni.
— Ja tas tev kaut ko atgādina, tad arī jau ir diezgan, — atbildēja Rohans pilnu muti. — Stāsti, ko tas tev atgādina.
— Tā tieši neko. Bet esmu dzirdējis stāstu… patiesībā tādu kā pasaku. Par līriešiem…
— Tā nav pasaka. Tie patiešām eksistēja. Par tiem ir vesela monogrāfija, ko sarakstījis Ahramjans, — piezīmēja Rohans. Gralevam aiz muguras pultī sāka mirgot uguntiņa, zīme, ka nodibināti tieši sakari ar «Neuzvaramo».
— Jā. Paine domāja, ka dažiem izdevies izglābties. Es gan esmu gandrīz pārliecināts, ka tas nav tiesa. Viņi visi gāja bojā, eksplodējot Novai.
—Tas ir sešpadsmit gaismas gadu attālumā no šejienes, — Gralevs teica. — Es nepazīstu šo Ahramjana grāmatu. Bet esmu dzirdējis, neatceros vairs, kur, stāstu par to, kā līrieši mēģinājuši glābties. Viņi acīmredzot esot diezgan labi pārzinājuši astrogrāfiju un esot sūtījuši kuģus uz visām tuvējo zvaigžņu planētām.
— Un tālāk?
— Tas patiesība arī ir viss. Sešpadsmit gaismas gadi nav pārāk liels attālums. Varbūt kāds viņu kuģis nolaidies šeit? …
— Vai tu domā, ka viņi ir šeit? Tas ir, viņu pēcnācēji?
— Nezinu. Es vienkārši saistu ar viņiem šīs drupas. Viņi būtu varējuši visu šo te uzcelt…
— Interesanti, kā viņi izskatījušies? — jautāja Rohans. — Vai viņi bijuši cilvēkveidīgi?
— Ahramjans uzskata, ka jā, — atteica Balmins. — Bet tā ir tikai hipotēze. No viņiem palicis pāri mazāk nekā no australopiteka.
— Dīvaini .
— Nepavisam nav dīvaini. Viņu planēta vairākus tūkstošus gadu bijusi iegremdēta Novas hromosfērā. Lāgiem temperatūra uz tās virsmas pārsniegusi desmittūkstoš grādu Pat planētas mantijas pamatieži pārcietuši pilnīgu metamorfozi. No okeāniem nav pa licis ne miņas, un visa planēta ir izburbusi kā kauls ugunī. Padomājiet vien, kāds sim tiņš gadsimtu Novas ugunsgrēkā!
— Līrieši, šeit? Bet kālab lai viņi slēptos? Un kur?
— Varbūt visi gājuši bojā? Bet galu galā neprasiet no manis pārāk daudz. Es vien kārši pateicu to, kas man ienāca prātā.
Iestājās klusums. Vadības pultī iedegās trauksmes signāls. Rohans uzrausās kājās uzlika austiņas.
— Te Rohans … Kas? Tas esat jūs? Jā Jā! Klausos … Labi, mēs atgriežamies neka vējoties! — un viņš pagrieza pret klātesoša jiem nobālušo seju.
— Otrā grupa atradusi «Kondoru».. trīssimt kilometru no šejienes.
"Kondors"
Iztālēm raķete izskatījās kā sašķiebies tornis. Šo iespaidu pastiprināja smilšu kāpu nevienmērīgais izkārtojums ap to: rietumu valnis valdošā vēju virziena dēļ bija stipri augstāks nekā austrumu. Vairāki traktori raķetes tuvumā bija gandrīz pilnīgi aizbērti, pat nekustīgais enerģijas izstarotājs ar paceltu vāku bija iestidzis smilšu uzkalnā līdz puskorpusam. Taču kuģa priekšgalā bija redzamas sprauslu atveres, jo tas atradās no vēja aizsargātā ieplakā. Tādēļ, lai dabūtu rokā priekšmetus, kas bija izmētāti visapkārt brauktuvei, vajadzēja tikai noraust plāno smilšu kārtu.
«Neuzvaramā» ļaudis apstājās smilšu krātera malā. Mašīnas, kas tos bija atvedušas, plašā lokā jau apjoza visu teritoriju; emitoru raidītie enerģijas kūļi savienojās, izveidojot spēka lauku. Transportierus un inforobotus viņi bija atstājuši vairāku desmit metru attalumā no smilšu apļa, kas ieskāva «Kondora» pamatni, un lūkojās Jejup no kāpas virsotnes.
Kuģa brauktuvi no grunts atdalīja piecus metrus plata sprauga, un likās, it kā kāds būtu to apturējis pusnolaistu. Tomēr lielā pasažieru lifta karkass stāvēja stabili, un tukšas kabīnes atvērtās durvis likās aicinām iekšā. Liftam līdzās smiltīs bija redzami daži skābekļa baloni, kuru alumīnija sieniņas mirdzēja, it kā tie būtu pamesti tikai pirms dažām minūtēm. Mazliet tālāk no kāpas slējās laukā kāds zils priekšmets — izrādījās, ka tā bija plastmasas tvertne. Vispār kuģa pakājē haotiski mētājās milzums priekšmetu: konservu kārbas — pilnas un iztukšotas, teodolīti, fotoaparāti, tālskati, statīvi un katliņi — daži veseli, citi bojāti.
«Izskatās tieši tā, it kā kāds tos blāķien būtu metis ārā no raķetes», Rohans nodo māja un, atgāzis galvu, palūkojās turp, kur kā melna ala rēgojās pasažieru ieeja: tās lūka nebija pievērta.