De Vrīsa mazā izlūku vienība pavisam nejauši bija uzdūrusies mirušajam kuģim De Vrīss nemēģināja iekļūt tajā, bet tūlīt nosūtīja ziņojumu bāzei. Rohana grupai bija jāizpēta «Neuzvaramā» līdzinieka noslēpums. Tehniķi jau skrēja tieši no savām mašīnām, nesdami instrumentu kastes.
Pamanījis tādu kā cini, ko klāja plāna smilšu kārta, Rohans, domādams, ka tas ir mazs globuss, iespēra ar kāju. Arvien vēl neapjauzdams, kas tas ir, viņš pacēla no zemes šo bāli dzelteno lodi un ar pūlēm apvaldīja kliedzienu: visi pagriezās pret viņu. Viņš turēja roikās cilvēka galvaskausu.
Pēc tam viņi atrada citus kaulus un atliekas, kā arī vienu veselu skeletu kombinezonā. Starp tā atkritušo apakšžokli un augšzobiem vēl atradās skābekļa aparāta iemutis, bet manometra šautriņa bija apstājusies pie 46 atmosfērām. Nometies ceļos, Jargs atgrieza balona ventili, un gāze, stiepti sīcot, izplūda. Absolūti sausajā tuksneša gaisā rūsa nebija skārusi nevienu tērauda reduktora detaļu, unļ skrūves griezās pavisam viegli.
Lifta mehānismu varēja iedarbināt no režģa platformas, bet acīmredzot tīklā nebija
strāvas, jo, lai cik viņi arī spaidīja pogas, viss bija velti. Uzrāpties četrdesmit metrus augstajā lifta fermā nemaz nebija tik vienkārši, un Rohans pārdomāja, vai nebūtu labāk uzsūtīt augšā dažus cilvēkus lidojošā šķīvī, taču pa tam divi tehniķi, sasējušies ar virvi, jau sāka rāpties augšā pa ārējo siju. Pārējie klusēdami vēroja viņus.
«Kondors», tādas pašas klases zvaigžņu kuģis kā «Neuzvaramais», tikai dažus gadus agrāk bija atstājis kuģu būvētavu, un to siluetus nebija iespējams atšķirt. Ļaudis klusēja. Kaut gan par to neviens nerunāja, viņi droši vien labāk vēlētos savā priekšā redzēt negadījumā — kaut vai reaktora eksplozijā — sadragātu kuģa vraku. Tas, ka «Kondors» atradās šeit, ierakts tuksneša smiltīs, nevarīgi sašķiebies uz sāniem, it kā grunts būtu ieliekusies zem pakajgala balstu spiediena, ka visapkārt tam haotiski mētājās dažādas lietas un cilvēku kauli un ka vienlaikus tas izskatījās šķietami neskarts, apstulbināja visus. Tehniķi, kuri rāpās augšā, jau bija sasnieguši pasažieru lūku, bez pūlēm atvēra to un nozuda vērotāju acīm. Viņi neparādījās tik ilgi, ka Rohans pat sāka uztraukties, bet tad negaidīti lifts iedrebējās, pacēlās vienu metru augstāk un pēc tam nosēdās atpakaļ smiltīs. Tai pašā mirklī atvērtajā ieejā parādījās viena tehniķa siluets; tas māja ar roku, rādot, ka var braukt.
Rohans, Balmins, biologs Hagerups un viens no tehniķiem, Kraliks, četratā uzbrauca augšā, Pēc veca ieraduma Rohans palūkojās gar lifta režģiem slīdošā kuģa korpusa varenajā liekumā un pirmo, taču ne pēdējo reizi šai dienā apstulba. Bruņu apvalka titāna un molibdena sakausējuma plātnes no vienas vietas bija sadurstītas vai izurbinātas ar kādu drausmīgi cietu rīku; šīs pēdas nebija pārāk dziļas, bet tik biežas, ka līdzīgi baku rētām klāja visu kuģa ārējo apvalku. Rohans parāva Baļminu aiz pleca, bet arī tas jau bija pamanījis šīs dīvainības. Abi centās pēc iespējas labāk saskatīt dobumiņus. Tie visi bija sīki, it kā izdobti ar kalta galu, taču Rohans zināja, ka nav tāda kalta, kas spētu iecirsties cietajā segumā. Tā varēja iedarboties vienīgi ķīmisks kodinātājs. Tomēr neko daudz viņš neuzzināja, jo īsais brauciens liftā bija galā un vajadzēja doties barokamerā.
Kuģa iekšiene bija apgaismota: tehniķi jau bija paspējuši ieslēgt avārijas ģeneratoru, ko darbināja saspiests gaiss. Neparasti smalkas smiltis biezākā kārtā bija sakrājušās tikai augstā sliekšņa tuvumā. Vējš bija tās sapūtis šeit pa puspievērto lūku. Gaiteņos smilšu nebija nemaz. Trešā stāva telpas atklājās atnācēju skatieniem tīras, spodras, spilgti apgaismotas, šur tur mētājās kāds pamests priekšmets — skābekļa maska, plastmasas šķīvis, grāmata, kombinezona daļa, — bet tā tas bija tikai trešajā stāvā. Zemāk, kartogrāfiskajās un zvaigžņu kabīnēs, kopkajītēs, komandas kabīnēs, radiolokatoru telpās, jaudas galvenajā sadalītājā, gaiteņos un satiksmes ejās valdīja neizskaidrojams haoss.
Vēl drausmīgāku ainu viņi ieraudzīja vadības kabīnē. Tur ekrānos vai mēraparātos nebija nevienas veselas rūts. Bez tam, tā kā visu aparātu stikli bija izgatavoti no masas, kas nedod lauskas, apbrīnojami spēcīgi triecieni bija tos pārvērtuši sidrabainā pulverī, kas klāja pultis, krēslus, pat vadus un kontaktus. Blakus esošajā bibliotēkā, it kā izsviestas no kāda maisa, mētājās daļēji atritinātas un lielos, spožos kamolos samudžinātas mikrofilmas, saplēstas grāmatas, salauzti cirkuļi, logaritmu lineāli, spektrālās un analītiskās lentes līdzās kaudzēs sasviestiem lielajiem Kamerona zvaigžņu katalogiem, par kuriem kāds bija īpaši ņirgājies, aizrautīgi, taču apbrīnojami cītīgi izplēsdams saujām to biezās, cietās plastmasas lapas. Klubā un projekciju zālē tam līdzās ejas bija aizbarikadētas ar saņurcītu drēbju un no atzveltnes krēslu apsituma norautas ādas blāķiem. Vārdu sakot, pēc bocmaņa Ternera izteiciena, tur izskatījās tā, it kā raķetei būtu uzbrucis satrakotu paviānu bars. Ļaudis, kas, redzēdami šos postījumus, bija gluži kā valodu zaudējuši, klīda no viena klāja uz citu. Mazajā navigācijas kabīnē pie sienas gulēja kamoliņā saritinājies izkaltis miris cilvēks, kas bija tērpts audekla biksēs un notraipītā kreklā. Tagad to klāja brezents, ko tam bija uzmetis kāds tehniķis, kurš bija tur iegājis pirmais. īsteni tā bija mūmija ar kauliem piekaltušu nobrūnējušu ādu.
Rohans atstāja «Kondoru» viens no pēdējiem. Reiba galva, mocīja nelabums, kuru viņš ar visu gribas spēku centās nomākt. Viņam šķita, ka ir pamodies no šausmīga, neticama sapņa. Taču cilvēku sejas visapkārt pārliecināja viņu, ka redzētais ir īstenība. Tika noraidītas īsas radiogrammas «Neuzvaramajam». Daļa komandas palika pie pamestā ļļ «Kondora», lai tur šo to sakārtotu. Tomēr pirms tam Rohans bija licis rūpīgi nofotogra; fēt visas kuģa telpas un sastādīt precīzu tur konstatētā stāvokļa aprakstu.
Viņi atgriezās ar Balminu un Gārbu, vienu no biofiziķiem; transportiera vadītājs bija Jargs. Viņa platā, allaž smaidošā seja šķita sakritusi un satumsusi. Daudztonnīgā mašīna kustējās rāvieniem, tās gaita nepavisam neatgādināja parasto, vienmērīgo pieredzējušā vadītāja braukšanu: transportieris līkumoja; starp kāpām, mezdams sāņus milzīgas smilšustrūklas. Pa priekšu brauca energobots bez apkalpes, nodrošinādams viņiem spēka lauka aizsegu. Visi klusēja; katrs domāja savu domu. Rohans gandrīz vai baidījās no tikšanās ar astrogatoru, jo nezināja, ko īsti viņam teikt. Vienu no bezjēdzībā un ārprātā visšausmīgākajiem atklājumiem Rohans paturēja pie sevis. Astotā.stāva vannas istabā viņš bija atradis ziepju gabalus ar skaidrām cilvēka zobu pēdām. Bet tur taču nevarēja būt bads, noliktavas bija pilnas ar neskartiem pārtikas krājumiem, pat piens saldētavās bija lieliski saglabājies.
Pusceļā viņi uztvēra radiosignālus, ko raidīja kāda maza pašgājēja mašīna. Atstādama aiz sevis putekļu sienu, tā drāzās viņiem pretī. Viņi samazināja ātrumu, un otrā mašīna apstājās. Tajā sēdēja divi cilvēki: jau padzīvojušais tehniķis Magdovs un neirofiziologs Sakss. Rohans izslēdza spēka lauku, un viņi varēja sarunāties tieši. Jau pēc viņa aizbraukšanas «Kondora» hibernatorā esot atrasts iesaldēts cilvēks. Šo cilvēku varbūt vēl varētu atdzīvināt, tāpēc Sakss veda no «Neuzvaramā» visu nepieciešamo aparatūru. Rohans nolēma braukt Saksam līdz, motivēdams šo lēmumu ar to, ka zinātnieka mašīnai nebija spēka lauka aizsega. Patiesībā viņš tomēr bija apmierināts, ka saruna ar Horpahu tiks atlikta. Mašīna apgriezās un, kuļot smiltis, viņi aizjoņoja atpakaļ.