Ap «Kondoru» valdīja rosme. No smiltīm joprojām vilka ārā visdažādākos priekšmetus. Nostāk, zem baltiem palagiem, rindā gulēja līķi, to bija jau pāri par divdesmit. Brauktuve darbojās, pat «Kondora» stāvvietu reaktors jau deva strāvu. Pēc saceltā putekļu mākoņa viņus pamanīja jau iztālēm un atvēra eju cauri spēka laukam. Te bija arī ārsts, mazais doktors Nigrens, bet viņš negribēja viens pats sīkāk izmeklēt hibernatorā atrasto cilvēku. Rohans, izmantodams savas privilēģijas — jo šeit viņš bija komandiera vietā, — devās abiem ārstiem līdz uz kuģi; salauztās mēbeles, kas pirmīt bija aizsprostojušas ceļu uz Inbernatoru, tagad jau bija novāktas. Termometri rādīja mīnus septiņpadsmit grādu. Ārsti, pamanījuši to, zīmīgi palūkojās viens otrā, bet arī pats Rohans tik daudz sajēdza hibernācijā, lai saprastu, ka temperatūra tādai nāves formai, no kuras iespējama atgriešanās dzīvē, ir pārāk augsta, turpretī hipotermiskai jam miegam — pārāk zema. Bija maz ticams, ka cilvēks hibernatorā ticis speciāli sagatavots, lai paliktu dzīvs attiecīgi radītos vides apstākļos, drīzāk gan bija jādomā, ka viņš tur nokļuvis nejauši, tikpat neizprotamā un nejēdzīgā kārtā, kada bija raksturīga visam pārējam uz «Kondora». Tiešām, kad viņi jau uzvilka termostatiskos skafandrus un, atgriezuši skrūvratus, atvēra smago lūkas vāku, tad ieraudzīja uz grīdas knūpus guļam vienā veļā tērptu cilvēku izplestām rokām.
Rohans palīdzēja ārstiem pārnest ķermeni uz mazu polstētu galdu zem trim bezēnas spuldzēm. Tas īsteni nebija operāciju galds,, bet kušete sīkām procedūrām, kādas reizēm nākas izdarīt hibernatorā. Rohans baidījās ieraudzīt šī cilvēka seju, jo viņš pazina daudzus no «Kondora» ļaudīm. Taču šis nebija pazīstams. Ja tā locekļi nebūtu tik ledaini auksti un stīvi, varētu likties, ka atrastais cilvēks guļ. Acu plaksti bija aizvērti, āda sausajā un hermētiskajā kabīnē pat nebija zaudējusi dabisko krāsu, vienīgi tā bija bāla. Tačui zemādas audi bija pilni mikroskopisku ledus: kristāliņu. Abi ārsti, nebilzdami ne vārda, atkal sapratās ar skatieniem. Tad viņi sākaj sagatavot savus instrumentus. Rohans apsēdās uz kādas tukšas gultas. Rūpīgi uzklātas, tās bija izvietotas divās garās rindās; hibernatorā valdīja parastā absolūtā kārtība. Šad un tad iešķindējās instrumenti, ārsti sačukstējās, beidzot Sakss, aiziedams no galda, noteica:
— Neizdosies.
— Miris, — izdvesa Rohans, drīzāk izteikdams vienīgo iespējamo secinājumu, kas izrietēja no arsta vārdiem, nekā jautādams. Pa tam Nigrens bija piegājis pie klimatizatora pults. Pēc brīža gaisu savirmināja silta vēsma. Rohans bija piecēlies, lai ietu projām, kad pamanīja, ka Sakss atgriežas pie galda. Pacēlis no grīdas nelielu melnu somu, ārsts atvēra to, un Rohans ieraudzīja aparātu, par kuru jau daudzkārt bija dzirdējis, bet kurš viņa klātbūtnē nekad nebija likts lietā. Sakss ļoti mierīgi, rūpīgi atritināja vadu kamolus; vadu galos bija plakani elektrodi. Pielicis sešus elektrodus pie mirušā galvas, viņš fiksēja tos ar elastīgu lenti. Tad pietupies izņēma no somas trīs pārus austiņu. Uzlicis sev austiņas un arvien vēl noliecies, viņš sāka grozīt futrālī palikušā aparāta kloķus. Ārsta seja ar aizvērtajām acīm saspringa. Pēkšņi viņš sarauca uzacis, noliecās vēl zemāk, pieturēja ar roku kloķi un tad strauji noņēma austiņas.
— Kolēģi Nigren, — Sakss ierunājās pavisam dīvainā balsī. Mazais doktors paņēma no viņa austiņas.
— Kas? … — aizturējis elpu, drebošām lūpām čukstēja Rohans. Aparātu sauca par «aizkapa fonendoskopu», vismaz kosmonautu žargonā. Ja cilvēks bija miris nesen vai arī
ja organismā nebija sācies trūdēšanas process — kā tas zemās temperatūras dēļ bija šajā gadījumā, — ar šo aparātu varēja «izklausīt smadzenes» vai, pareizāk, uztvert to, kas pēdējos mirkļos bija nodarbinājis mirušā prātu.
Aparāts raidīja elektriskos impulsus galvaskausa dziļumos; tie plūda pa vismazākās pretestības ceļu, tas ir, pa tām nervu šķiedrām, kas pirms agonijas funkcionāli bija savstarpēji saistītas. Rezultāti nekad nebija droši, taču klīda baumas, ka šādā veidā ne vienu reizi vien esot izdevies gūt ārkārtīgi svarīgu informāciju. Pašreizējā situācijā, kad tik daudz bija atkarīgs no tā, vai noslēpuma plīvurs, kas klāja «Kondora» traģēdiju, tiks atsegts, lietot «aizkapa fonendoskopu» bija nepieciešams. Rohans jau apjēdza, ka neirologs nemaz nebija cerējis atdzīvināt nosalušo cilvēku un patiesībā bija atbraucis tikai tādēļ, lai dzirdētu, ko viņam paziņos mirušā smadzenes. Rohans stāvēja nekustīgi, juzdams dīvainu sausumu mutē un smagus sirdspukstus, kad Sakss pasniedza viņam otru austiņu pāri. Ja šis žests nebūtu tik vienkāršs un dabisks, viņš neuzdrošinātos tās uzlikt, taču uzlika, redzēdams, cik mierīgi savām tumšajām acīm viņu uzlūko Sakss, kas bija nometies uz viena ceļa pie aparāta, vieglītēm grozīdams pastiprinātāja rokturi.
Sākumā Rohans nedzirdēja nekā, izņemot vāju strāvas zuzēšanu, un patiesībā juta tā kā atvieglojumu, jo viņš negribēja neko dzirdēt. Pats to neapjauzdams, Rohans vēlējās, lai šī nepazīstamā cilvēka smadzenes būtu mēmas kā akmens. Sakss, pieceldamies no grīdas, sakārtoja viņam uz galvas austiņas. Tad Rohans cauri gaismai, kas krita uz kabīnes balto sienu, ieraudzīja ainavu — pelēka, it kā pelniem nobārstīta, miglaina, tā vīdēja nenosakāmā attālumā. Viņš neviļus pievēra plakstus, un tad nule skatītais kļuva gandrīz skaidrs. Likās, tas bija kāds kuģa gaitenis ar caurulēm pie griestiem; visā platumā gaiteni bija aizsprostojuši cilvēku ķermeņi. Šķita, ka tie kustas, bet patiesībā drebēja un viļņoja ainava.. Cilvēki bija puskaili, tērpti skrandās, bet viņu nedabiski balto ādu klāja tādi kā tumši punkti vai varbūt izsitumi. Iespējams, ka arī šī parādība bija tikai nejaušs blakus efekts, jo tādi paši melni komatiņi mudžēt mudžēja uz grīdas un sienām. Visa šī ainava kā neskaidra fotogrāfija, kas uzņemta caur biezu plūstoša ūdens slāni, ļodzījās, izstiepās, saraucās un viļņoja. Šausmu pārņemts, Rohans pēkšņi atvēra acis; ainava izbālēja un gandrīz vai izzuda, vienīgi tās ēna vēl aizsedza spuldžu spēcīgo gaismu. Bet Sakss atkal pieskārās aparāta" rokturiem, un Rohans saklausīja — it kā pats savā galvā — vāju čukstēšanu: «… ala… ama … lala … ala… ma … mamma …»
Un vairāk nekā. Pastiprinātājā strāva pēkšņi ieņaudējās, iedūcās un piepildīja austiņas ar gaudoņu, kas atkārtojās kā nevaldāmas žagas, kā mežonīgi, ņirdzoši un briesmīgi smiekli. Bet tā bija tikai strāva, heterodīns bija sācis ģenerēt pārāk spēcīgas vibrācijas …
Sakss saritināja vadus, iebāza tos somā, bet Nigrens, pacēlis palaga stūri, uzmeta to mirušajam, kura līdz šim aizvērtās lūpas varbūt siltuma ietekmē (hibernatorā jau bija gandrīz karsts — vismaz Rohanam pa muguru plūda sviedri) mazliet pavērās, radot ārkārtīga izbrīna izteiksmi tā sejā. Un tādas tās pazuda zem baltā līķauta.
— Runājiet jel kaut ko . .. Kāpēc jūs neko nesakāt?! — Rohans eksplodēja. Sakss savilka futrāļa siksnas, piecēlās un pienāca pie viņa.
— Lūdzu, savaldieties, navigator…
Rohans piemiedza acis, sažņaudza dūres;
viņa piepūle bija tikpat liela, cik veltīga. Kā parasti šādos brīžos, viņā modās niknums. To savaldīt bija visgrūtāk.
— Piedodiet… — viņš nomurmināja.
— Tātad, ko tas īsti nozīmē?