— To es nezinu. Burtiski ieraksts skan tā, — viņš paņēma no galda atvērtu žurnālu: «Nekādu dzīvības pazimju uz sauszemes. Atmosfēras sastāvs . ..» Tālāk seko anallīžu dati… A, te ir… «Pulksten 18.40 otrā pašgājēju izlūkvienība, atgriezdamās no drupām, nokļuva lokālā smilšu vētrā ar stipri aktīviem atmosfēriskajiern lādiņiem. Par spīti traucējumiem radiosakarus izdevās nodibināt. Vienība ziņo, ka tā atklājusi lielu daudzumu mušiņu, kas mitinās . . .»
Astrogators pārtrauca lasīšanu un nolika žurnālu atpakaļ uz galda.
— Kas tālāk? Kālab jūs nepabeidzāt?
— Tās jau ir beigas. Te apraujas pēdējais ieraksts.
— Un vairāk nekā nav?
— Pārējo jūs varat apskatīt.
Horpahs piebīdīja Rohanam atvērtu žurnālu. To klāja nesalasāmi ķeburi. Rohans, acis iepletis, blenza līniju mudžeklī.
— Te būtu tā kā «b»… — viņš klusu sacīja.
— Jā, un šis te ir «G». Lielais «G». Gluži kā būtu rakstījis mazs bērns… Vai jums tā neliekas?
Rohans klusēja, turēdams rokā tukšu glāzi, ku ru bija aizmirsis nolikt atpakaļ uz galda. Prātā iekrita nesenās ieceres: viņš bija sapņojis par to, kaut varētu pats vadīt «Neuzvaramo». Tagad viņš bija pateicīgs liktenim, ka viņam nebūs jāpieņem lēmums par ekspedīcijas turpmāko likteni.
— Lūdzu izsaukt speciālistu grupu vadītājus. Rohan! Mostieties taču!
— Piedodiet. Vai būs apspriede, astrogatora kungs?
— Jā. Lai visi sapulcējas bibliotēkā.
Pēc stundas ceturkšņa visi jau sēdēja lielā kvadrātveida zālē. Tās sienās, kas bija izklātās ar krāsainu emalju, atradās grāmatas un mikrofilmas. Visvairāk laikam gan nomāca «Kondora» un «Neuzvaramā» telpu drausmā līdzība. Tas bija saprotams, jo tie taču bija dvīņu kuģi, tomēr Rohans, lai kur arī mestu acis, nevarēja tikt vajā no ārprāta ainām, kas bija ieēdušās viņa atmiņā.
Katram cilvēkam šeit bija sava ierasta vieta. Biologs, ārsts, planetologs, inženieri elektroniķi un sakarnieki, kibernētiķi un fiziķi sēdēja pusaplī izvietotos krēslos, šie de viņpadsmit cilvēki veidoja kuģa stratēģiskās smadzenes. Astrogators vientuļš slavēja zem balta ekrāna, kas bija līdz pusei nolaists.
— Vai visi klātesošie iepazinušies ar situāciju uz «Kondora» klāja?
Par atbildi atskanēja daudzbalsīgs «jā».
— Līdz šim brīdim, — iesāka Horpahs, — komandas, kas strādā pie «Kondora», atradušas divdesmit deviņus līķus. Pašā kuģī ir atrasti trīsdesmit četri, tai skaitā viens, kas bija lieliski saglabājies, jo bija iesaldēts hibernatorā. Doktors Nigrens, kas tikko atgriezies no turienes, sniegs mums vispārīgu atskaiti .. .
— Man nav daudz ko teikt, — pieceldamies sacīja mazais ārsts un lēnām piegāja pie Horpaha. Nigrens bija galvas tiesu mazāks par astrogatoru.
— Mēs atradām tikai deviņus mumificētus līķus. Bez tā, kuru minēja komandieris un kurš tiks pētīts atsevišķi. Pārējie ir skeleti vai skeletu fragmenti, kas izvilkti no smiltīm. Mumificēšanās notikusi kuģī, kur pastāvēja tai labvēlīgi apstākļi: ļoti zems gaisa mitrums, praktiski pilnīgs trūdēšanas baktēriju trūkums un ne visai augsta temperatūra. Līķi, kas atradās zem klajas debess, sāka trūdēt, trūdēšana pastiprinājās lietus periodos, jo smiltis šeit satur stipri daudz dzelzs oksīdu un sulfīdu, kas reaģē ar vājām skābēm … Taču, manuprāt, šīs detaļas nav būtiskas. Ja ir nepieciešams reakciju precīzs atspoguļojums, tad to varētu uzticēt ķīmiķiem. Lai nu tas būtu kā būdams, āra apstākļos mumificēšanās nav varējusi notikt vēl jo vairāk tāpēc, ka pievienojās ūdens un tajā izšķīdušo vielu, kā arī smilšu iedarbība, kas turpinājusies gadiem ilgi. Ar to izskaidrojama arī kaulu neparasti gludā virsma.
— Piedodiet, — viņu pārtrauca astrogators. — Šobrīd vissvarīgākais ir šo cilvēkubojā ejas cēlonis, doktor . . .
— Nekādu varmācīgas nāves pazīmju nav, vismaz ne uz ķermeņiem, kas saglabājušies vislabāk, — ārsts tūdaļ paskaidroja.
Viņš nevienu neuzlūkoja un likās vērojam kaut ko neredzamu savā pie sejas paceltajā rokā. — Iespaids ir tāds, it kā viņi būtu miruši dabiskā nāvē.
— Un proti?
— Bez ārējas, varmācīgas iedarbības. Daži garie kauli, kas atrasti savrup, ir lauzti, taču šie bojājumi varējuši rasties vēlāk. Lai to noskaidrotu, nepieciešami ilgāki pētījumi. Kam mugurā bijis apģērbs, tiem ne āda, ne skeleti nav bojāti. Nav arī ievainojumu, ja neskaita sīkus ieskrambājumus, kas nekādā ziņā nevarēja būt nāves cēlonis.
— Nu tad kādā veidā viņi gājuši bojā?
— To es nezinu. Varētu domāt, ka no bada vai slāpēm …
— Ūdens un pārtikas krājumi nav izlietoti, — no savas vietas piezīmēja Gārbs.
— To es zinu.
Kādu brīdi visi klusēja.
— Mumificēšanās vispirms saistīta ar organisma atūdeņošanu, — paskaidroja Nigrens. Viņš vēl joprojām neuzlūkoja nevienu no klātesošajiem. — Taukaudos notiek izmaiņas, tomēr tās iespējams konstatēt. Bet… šiem cilvēkiem taukaudi praktiski bija zuduši. Bija tieši tā, it kā viņi būtu ilgi badojušies.
— Bet tam, ko atrada hibernatorā, taukaudi taču bija, — ieteicās Rohans, kurš stāvēja aiz sēdošajiem.
— Tas tiesa. Tomēr viņš acīmredzot miris nosalstot. Droši vien kaut kādā veidā iekļuvis hibernatorā, varbūt vienkārši aizmidzis tai laikā, kad temperatūra kritās.
— Vai jūs pieļaujat masveida saindēšanās iespēju? — Horpahs ievaicājās.
— Nē.
— Bet doktor… jums nevajadzētu tik kategoriski…
— Esmu par to pārliecināts, — ārsts attrauca. — Saindēšanās planētas apstākļos var notikt vai nu caur plaušām, ieelpojot gāzes, caur gremošanas traktu, vai arī caur ādu. Vienam no līķiem, kas bija vislabāk saglabājies, bija uzlikts skābekļa aparāts. Balonā bija skābeklis. Tā būtu pieticis vēl vairākām stundām …
«Tas tiesa,» Rohans nodomāja. Viņš atminējās šo cilvēku, tā galvaskausam cieši piegulošo ādu ar brūnganiem plankumiem uz vaigu kauliem, acu dobumus, no kuriem bira smiltis.
— Sie cilvēki nav varējuši apēst neko saindētu, tāpēc ka te vispār nav nekā ēdama. Tas ir, uz sauszemes. Bet ar zveju okeānā tie nav nodarbojušies. Katastrofa notikusi drīz pēc nolaišanās. Viņi bija paguvuši izsūtīt tikai vienu patruļu uz drupām. Tas bija viss. Bet te jau es redzu Makminu. Kolēģi Min, vai jūs pabeidzāt?
— Jā, — durvīs stāvēdams, atteica bioķīmiķis. Visas galvas pagriezās uz viņa pusi. Makmins izgāja starp sēdētāju rindām un nostājās līdzās Nigrenam. Garo laboratorijas halātu viņš vēl nebija novilcis.
— Vai jūs izdarījāt analīzes?
— Jā.
— Doktors Makinins pētīja tā cilvēka līķi. kas bija atrasts hibernatorā, — Nigrens paskaidroja. — Varbūt jūs tūlīt pateiksiet, ko esat atklājis?
— Neko, — sacīja Makmins. Viņam bija tik gaiši mati, ka tos varēja noturēt par sirmiem, un tādas pašas acis. Lieli vasaras raibumi klāja pat plakstus. Bet šobrīd viņa garā zirga seja nevienam nelikās smieklīga.
— Nav atrastas nekādas organiskas vai neorganiskas indes. Visi šūnu enzimātiskie kompleksi ir normālā stāvoklī. Asinis normas robežās. Kuņģī sagremotas sausiņu un koncentrātu atliekas.
— Kā tad viņš gājis bojā? — Horpahs jautāja, joprojām tikpat mierīgs.
— Gluži vienkārši nosalis, — Makmins atbildēja un tikai tagad pamanīja, ka nav novilcis halātu. Viņš atsprādzēja to un nosvieda līdzās stāvošajā brīvajā krēslā —glumais audums noslīdēja uz grīdas.