— Tātad, kādas ir jūsu domas, kungi? — neatlaidīgi atsāka astrogators.
— Man nav nekādu, — sacīja Makmins. — Zinu tikai vienu, šie cilvēki nebija saindējušies.
— Vai nevarētu būt runa par kādu ātri sairstošu radioaktīvu vielu? Vai cieto starojumu?
— Cietais starojums letālās devās atstāj pēdas: asins izplūdumus, petehijas, izmaiņas asinsainā. Šeit šādu izmaiņu nav. Un nav arī tādas radioaktīvas vielas, kas, ievadīta letālā devā pirms astoņiem gadiem, varētu izzust bez pēdām. Radioaktivitātes fons šeit ir zemāks nekā uz Zemes. «Kondora» ļaudis nav sadūrušies ne ar kādu radioaktivitātes formu. Par to es galvoju.
— Bet kaut kas taču viņus nonāvējis! — pacēla balsi planetologs Balmins.
Makmins klusēja. Nigrens kaut ko viņam klusu pateica. Bioķīmiķis pamāja ar galvu un garām sēdētāju rindām devās ārā. Tad arī Nigrens nokāpa no paaugstinājuma un apsēdās savā vietā.
— Nepatīkama lieta, — sacīja astrogators. — Skaidrs ir viens — uz biologu palīdzību mēs nevaram cerēt. Vai kādam ir vēl kas sakāms?
— Jā.
Piecēlās Sarners, atomfiziķis.
— «Kondora» bojā ejas izskaidrojums slēpjas viņā pašā, — viņš iesāka, ar savām asajām vanaga acīm uzlūkodams visus pēc kārtas. Pretstatā melnajiem matiem varavīksnenes viņam bija gandrīz vai baltas.
— Es gribu teikt, ka tas tur ir, vienīgi mēs pagaidām nevaram to pamanīt un atšifrēt. Haoss kabīnēs, neskarti krājumi, līķu stāvoklis un izvietojums, instalācijas bojājumi — tas viss kaut ko nozīmē.
— Ja jums nekā vairāk nav ko teikt… — Gārbs vīlies izmeta.
— Pacietību. Mēs taustāmies pa tumsu.
Tāpēc jāmeklē kāds ceļš. Pagaidām zinām ļoti maz. Man ir tāds iespaids, ka mums trūkst vīrišķības atsaukt atmiņā vienu otru lietu, ko redzējām uz «Kondora» klāja. Tāpēc mēs tik ietiepīgi atkal un atkal atgriežamies pie hipotēzes par saindēšanos un masveida ārprātu, ko tā izraisījusi. Mūsu pašu interesēs — kā arī bojā gājušo dēļ — tomēr jānoskaidro līdz galam visi fakti. Es lūdzu vai, pareizāk sakot, kategoriski pieprasu, lai katrs no mums pateiktu šeit, uz vietas, kas viņu «Kondorā» visvairāk satraucis. Ko viņš citkārt nebūtu pateicis nevienam. Ko viņš bija nolēmis nodot aizmirstībai.
Sarners apsēdās. Rohans pēc īsas iekšējas cīņas pastāstīja par tiem ziepju gabaliem, ko viņš bija ievērojis vannas istabā.
Pēc tam piecēlās Grailevs. Zem saplēstu karšu un grāmatu kaudzēm bijis papilnam sakaltušu izkārnījumu.
Kāds cits pateica par konservu kārbu, uz kuras bija redzamas zobu pēdas, — it kā kāds būtu mēģinājis grauzt skārdu. Gārbu visvairāk šausmināja ķeburi kuģa žurnālā un piezīme par «mušiņām». Bet tas vēl nebija viss.
— Pieņemsim, ka no tektoniskās plaisas «pilsētā» izplūda indīgu gāzu vilnis un vējš to atnesa līdz raķetei. Ja neuzmanības dēļ lūka bija palikusi pavērta . ..
— Pavērta bijusi tikai ārējā lūka, kolēģi Gārb. Par to liecina smiltis barokamerā. Iekšējā bijusi ciet. ..
— Viņi varēja to aizvērt pēc tam, kad jau bija sākuši just indīgo gāzu iedarbību …
— Bet tas taču nav iespējams, Gārb. Iekšējo lūku jūs neatvērsiet, kamēr ārējā ir vajā. Lūkas veras pamīšus, jo tādējādi tiek izslēgta jebkura neuzmanība vai nevīžība …
— Bet skaidrs ir viens, proti, tas noticis pēkšņi. Masveida ārprāts… Es jau nerunāju par to, ka lidojuma laikā tukšumā mēdzbūt psihozes gadījumi, bet tie nekad nav vērojami uz planētām, turklāt vēl burtiski dažas stundas pēc nolaišanās. Tik plaša un visu komandu pārņēmuša ārprāta iemesls varēja būt tikai saindēšanās …
— Vai arī infantilitātes iestāšanās, — piezīmēja Sarners.
— Kā? Ko jūs teicāt? — Gārbs apstulba.
— Vai tas varbūt ir … joks?
— Es nejokoju šādā situācijā. Ierunājos par infantilitāti, tāpēc ka neviens cits par to neieminējās. Un tomēr — šie ķeburi kuģa žurnālā, šie sadīrātie zvaigžņu atlanti, šie ar pūlēm uzskricelētie burti… jūs jau tos redzējāt, vai ne?
— Bet ko tas nozīmē? — jautāja Nigrens.
— Vai tā būtu īpaša saslimšana?
— Nē. Tādas droši vien nav, vai ne, doktor?
— Noteikti nav.
Atkal iestājās klusums. Astrogators svārstījās.
— Tas mūs var novirzīt no īstā ceļa. Nekroptiskās izklausīšanas rezultāti nekad nav
droši. Bet tagad es nezinu, vai mums vēl kaut kas varētu kaitēt. Doktor Saks …
Neirofiziologs aprakstīja ainu, kādu bija devušas hibernatorā nosalušā cilvēka smadzenes, un, protams, neaizmirsa piebilst par zilbēm, kas bija saglabājušās nelaiķa dzirdes atmiņā. Stāstījums izraisīja veselu gūzmu jautājumu, to krustugunis sasniedza pat Rohanu, jo arī viņš bija piedalījies eksperimentā. Taču viņi neko nenoskaidroja.
— Sie plankumiņi asociējas .ar «mušiņām» … — sacīja Gārbs. — Pagaidiet. Bet varbūt nāves cēloņi bijuši dažādi? Pieņemsim, ka komandai uzbrukuši indīgi kukaiņi, galu galā sīka dzēliena pēdas murnificētā ādā nav iespējams konstatēt. Bet tas, kurš tika atrasts hibernatorā, vienkārši bija mēģinājis glābties no šiem kukaiņiem, lai izvairītos no biedru likteņa … un nosala.
— Bet kāilab pirms nāves viņš sasirga ar amnēziju?
— Tas ir atmiņas zudums, vai ne? Vai to izdevās konstatēt pilnīgi droši?
— Tikpat droši, cik droši ir nekroptisko analīžu rezultāti.
— Bet kādas ir jūsu domas attiecībā uz šo hipotēzi par kukaiņiem?
— Lai šajā jautājumā izsakās Lauda.
Tas bija kuģa Galvenais Paleobiologs; viņš stāvēja, gaidīdams, kamēr visi apklusīs.
— Tā nebūt nav nejaušība, ka mēs neesam ierunājušies paf šīm «mušiņām». Ikviens, kas kaut cik orientējas bioloģijā, zina, ka nekādi organismi nespēj dzīvot ārpus noteikta biotopa, tas ir, augstākas kārtas kompleksa! kuru veido ārējā vide un visas tajā mītošās sugas. Tā tas ir visā mums pazīstamajā Kosmosā. Dzīvība vai nu rada milzīgu formu dažādību, vai arī nerodas nemaz. Kukaiņi nevarētu parādīties, ja vienlaikus nebūtu attīstījušies sauszemes augi, citi organismi, bezmugurkaulnieki un tā tālāk. Es neizklāstīšu jums vispārīgo evolūcijas teoriju, domāju, ka būs gana, ja apgalvošu, ka tas nav iespējams. Te nav nekādu indīgu mušu nedz citu posmkāju — plēvspārņu vai zirnekļveidīgo. Nav arī nekādu viņiem radniecīgu formu.
— Kā jūs varat būt par to tik pārliecināts! — iesaucās Balrnins.
— Ja jūs būtu mans skolnieks, Balmin, jūs nebūtu nokļuvis uz šī kuģa, tikai tāpēc vien, ka nevarētu nokārtot pie manis pārbaudījumu, — sacīja nesatricināmais paleobiologs, un klātesošie neviļus pasmaidīja. — Es nezinu, kā jums ir ar planetoloģiju, bet evolucionārajā bioloģijā jums ir divnieks!
— Nu jau tas sāk atgādināt tipisku speciālistu strīdu… vai ir vērts tam tērēt laiku? … — kāds pačukstēja Rohanam aiz muguras. Rohans pagriezās un ieraudzīja plato, iedegušo Jarga seju; tas viņam sazvērnieciski pamirkšķināja.
— Tad varbūt tie nav vietējas cilmes kukaiņi, — tiepās Balmins, — varbūt tie atvesti no citurienes …
— No kurienes tad?
— No Novas planētām . ..
Tagad visi sāka runāt cits caur citu. Pagāja labs brīdis, līdz sapulcējušos izdevās nomierināt.