— Kolēģi! — sacīja Sarners. — Es zinu, no kā Balmins aizguvis savu ideju. No doktora Graleva …
— Ko lai dara — es nenoliedzu, ka esmu tās autors, — attrauca fiziķis.
— Lieliski. Pateiksim atklāti, ka tādu greznumu kā ticami skanošas hipotēzes mēs vairs nevaram atļauties, ka mums nepieciešamas neprātīgas hipotēzes. Lai arī tā būtu. Biologu kungi! Pieņemsim, ka kāds kuģis no Novas planētas atvedis šurp turienes kukaiņus … Vai tie varētu piemēroties vietējiem apstākļiem?
— Ja hipotēzei jābūt neprātīgai, tad varētu gan, — Lauda piekrita, nepieceldamies no krēsla. — Bet pat neprātīgai hipotēzei ir jāizskaidro viss.
— Proti?
— Proti, tai jāizskaidro, kas ir sacaurumojis «Kondora» ārējo apvalku un turklāt vēl tā, ka, pēc mūsu inženieru izteikumiem, kuģis vispār nebūs spējīgs lidot bez loti pamatīga remonta. Vai jūs varbūt domājat, ka kādi kukaiņi pielāgojušies tādai barībai kā molibdena kausējumam, kas ir viena no viscietākajām vielām visā Kosmosā. Inženieri
Petersen, kas var sadrupināt šādu apvalku?
— Ja tas ir labs kausējums, praktiski nekas, — sacīja Galvenā Inženiera vietnieks. — Tajā var gan mazliet ieurbties ar dimantiem, bet šim nolūkam vajadzētu tonnām urbju un tūkstoš stundu laika. Tad jau drīzāk ar skābēm. Turklāt ar neorganiskām, bet to iedarbībai nepieciešama vismaz divi tūkstoši grādu temperatūra un attiecīgu katalizatoru klātiene.
— Bet kas, pēc jūsu domām, sacaurumojis «Kondora» apvalku?
— Man nav ne jausmas. Izskatās tieši tā, it kā kuģis būtu iegremdēts pietiekami karstā skābes vannā. Bet kā to varētu izdarīt bez plazmas lokspuldzēm un bez katalizatoriem — to es nevaru iedomāties.
— Te nu ir jūsu «mušiņas», kolēģi Balmin, — Lauda noteica un apsēdās.
— Pēc manām domām, nav nekādas, jēgas turpināt diskusiju, — atsaucās astrogators, kas līdz šim bija klusējis. — Varbūt vēl bija par agru to iesākt. Mums neatliek nekas cits kā turpināt pētījumus. Sadalīsimies trijās grupās. Viena dosies uz drupām. Otra — uz «Kondoru», bet trešā veiks dažus ekspedīcijas braucienus rietumu tuksnesī. Tas ir mūsu iespēju maksimums, jo pat tad, ja izdosies iedarbināt dažas «Kondora» mašīnas, es nevaru dot vairāk par četrpadsmit energobotiem, tā ka trešā pakāpe mums joprojām obligāti jāievēro.
Pirmais
Smacīga, lipīga tumsa apņēma viņu no visām pusēm, trūka elpas. Izmisīgām kustībām viņš pūlējās atstumt no sevis it kā nemateriālas spirāles, kas vijās visapkārt. Grimdams arvien dziļāk šajā tumsā ar pietūkušajā kaklā iestrēgušu kliedzienu, viņš velti meklēja ieroci, jo bija kails. Pēdējo reizi viņš sasprindzināja visus spēkus, lai iekliegtos. Apdullinoša skaņa izrāva viņu no miega. Rohans izilēca no gultas pusnesamaņā, apzinādamies tikai to, ka visapkārt ir tumsa, kurā bez mitas skan trauksmes signāls. Tie vairs nebija murgi. Viņš iededza gaismu, steigšus uzvilka kombinezonu un metās uz liftu. Pie tā jau visos stāvos drūzmējās cilvēki. Bija dzirdama signālu stieptā skaņa, sarkanie uzraksti TRAUKSME liesmoja uz sienām. Viņš ieskrēja vadības kabīnē. Astrogators, ģērbies tāpat kā dienā, stāvēja iepretī galvenajam ekrānam.
— Esmu jau atsaucis trauksmi, — viņš mierīgi sacīja. — Tas ir tikai lietus, Rohan, bet palūkojieties. Ļoti skaists skats.
Patiesi, ekrānā, kas rādīja naksnīgās debesis, zaigoja neskaitāmas izlādēšanās dzirkstis. Lietus lāses krizdamas sadūrās ar spēka lauka neredzamo jumu, kas kā milzu kupols klāja «Neuzvaramo» un, acumirklī pārvērzdamās mikroskopiskos liesmainos sprādzienos, lēja pār visu apkārtni mirgojošu gaismu, kas līdzinājās simtkārt pastiprinātai ziemeļblāzmai.
— Vajadzētu ieprogrammēt automātus labāk … — klusu noteica Rohans, jau pilnīgi atģidies. Miegs bija pārgājis. — Man jāpasaka Terneram, lai viņš neieslēdz anihilāciju. Citādi vēja nesta smilšu sauja uzraus mūs kājās nakts vidū .. .
— Uzskatīsim to par mācību trauksmi, — atbildēja astrogators, kas šķita esam negaidīti labā omā. — Pulkstenis ir četri. Varat atgriezties savā kabīnē, Rohan.
— Taisnību sakot, man vairs negribas. Vai jūs? …
— Esmu jau izgulejies. Man pietiek ar četrām stundām. Pēc sešpadsmit kosmosā pavadītiem gadiem miega un nomoda ritmam cilvēkā nav vairs nekā kopīga ar veco Zemes ieradumu. Es pārdomāju, kā maksimāli nodrošināt pētnieku grupas, Rohan. Stiept visur līdz energobotus un izvērst spēka lauku ir diezgan apgrūtinoši. Kādas ir jūsu domas?
— Cilvēkiem varētu iedot individuālus emitorus. Taču arī tas neatrisinās visu, jo ar spēka lauku apjozts cilvēks nekam nevar pieskarties … jūs zināt, kā tas ir. Bet, ja enerģētiskā aizsarga rādiusu samazina par daudz, tad pašam draud apdedzināšanās. Esmu to jau redzējis.
— Es pat tiku domājis par to, lai nevienu nelaistu izlūkos un strādātu ar robotu palīdzību, ar tālvadību, — astrogators atzinās. — Taču tas derēs dažām stundām, nu dienai, bet man tā vien liekas, ka mēs te paliksim ilgāk…
— Ko tad jūs domājat iesākt?
— Katrai grupai būs ar spēka lauku apjozta izejas bāze, bet atsevišķiem pētniekiem jāiegūst zināma kustības brīvība. Citādi mēs nodrošināsimies pret negadījumiem tik labi, ka nemaz netiksim uz priekšu. Nepieciešamais priekšnoteikums ir tāds, lai katram, kas strādā, spēka lauka neaizsargāts, aiz muguras būtu aizsargāts cilvēks, kurš sekotu viņa kustībām. Nepazust no acīm — tas ir pirmais likums uz Regis III.
— Kur jūs nozīmēsiet mani?
— Vai jūs gribētu strādāt pie «Kondora»? … Redzu, ka ne. Labi. Atliek pilsēta vai tuksnesis. Varat izvēlēties.
— Es izvēlos pilsētu, astrogatora kungs. Man tā vien liekas, ka mīkla slēpjas tur…
— Iespējams, tātad rīt vai, pareizāk, šodien, tāpēc, ka jau aust gaisma, jūs ņemsiet savu vakardienas grupu. Došu jums vēl kādus divus arktanus. Dažus rokas lāzerus arī derētu paņemt, jo man ir tāds iespaids, ka «tas» darbojas no neliela attāluma …
— Kas «tas»?
— Bija man to zināt… Jā, un vēl! Virtuvi arī paķeriet līdz, tā lai jūs būtu pilnīgi neatkarīgi no mums un vajadzības gadījumā varētu strādāt bez pastāvīgām piegādēm no kuģa …
Sarkana saule, kas gandrīz nesildīja, pārvēlās pāri debesu velvei. Grotesku celtņu ēnas izstiepās un savienojās. Ceļojošās kāpas starp metāla piramīdām vējš nepārtraukti pārstūma no vienas vietas uz citu. Rohans sēdēja uz smagā transportiera un tālskatī lūkojās, kā Gralevs un Hens ārpus spēka; lauka robežām rakņājas melno, šūnām līdzīgo veidojumu pakājē. Siksna, kurā karājās rokas Hāzers, spieda viņam kaklu. Cik nu bija iespējams, viņš atbīdīja to atpakaļ, nenolaizdams acis no abiem cilvēkiem. Plazmas deglis Hena rokā spīdēja kā sīks, bet žilbinošs briljants. Transportiera kabīnē bija dzirdams ritmisks izsaukuma signāls, taču Rohans ne uz mirkli nepagrieza galvu atpakaļ. Viņš dzirdēja, kā transportiera vadītājs atbild bāl zei.
— Navigator! Komandiera pavēle! Mums nekavējoties jāatgriežas! — izsaucās uzbudinātais Jargs, pabāzis galvu pa torņa lūku.
— Jāatgriežas? Kālab?
— Nezinu. Visu laiku tiek atkārtots steidzīgs atgriešanās signāls un četras reize!! EV.
— EV?! Ak, kā man kauli notirpuši! Tas nozīmē, ka mums jāpasteidzas. Padod mikrofonu un sagatavo raķetes.
Pēc desmit minūtēm visi ārējās joslas ļaudis jau sēdēja mašīnās. Rohans vadīja savu nelielo kolonu ar maksimālo ātrumu, kādu vien pieļāva paugurainais apvidus. Blanks, kas tagad pildīja sakarnieka pienākumus, piepeši pasniedza viņam austiņas. Rohans nokāpa lejā, mašīnas metāla iekšās, kur oda pēc sakarsušas plastmasas, un, stāvēdams no ventilatora plūstošajā vēsmā, kas viņam jauca matus, klausījās signālu apmaiņu starp Galagera grupu, kura strādāja rietumu tuksnesī, un «Neuzvaramo». Taisījās tā kā uz negaisu. Jau no rīta barometri rādīja, ka spiediens krītas, bet tikai tagad apvāršņa pamalē izlīda tumšzili, plakani mākoņi. Debesis virs tiem bija skaidras. Par atmosfēras traucējumu trūkumu nevarēja sūdzēties — klausulēs sprakšķēja tā, ka sakarus uzturēja tikai ar morzes ābeces palīdzību. Rohans centās uztvert nosacīto signālu grupas. Viņš bija sācis klausīties pārāk vēlu, tāpēc nevarēia aptvert, ap ko lieta grozās. Saprata tikai tik daudz, ka arī Galagera grupa pilnā iaudā atgriežas bāzē, bet uz kuģa izziņots gatavības stāvoklis un visi ārsti atsaukti uz saviem posteņiem.