— Medicīniskā gatavība, — Rohans sacīja Balminam un Gralevam, kas nogaidīdami lūkojās viņā. — Acīmredzot kāds nelaimes gadījums. Bet droši vien nekas nopietns. Varbūt bija nogruvums, varēja kādu apbērt…
Viņš runāja tā, zinādams, ka Galagera ļaudīm jāuzsāk ģeoloģiski izrakumi iepriekšējās izlūkošanas noteiktajā vietā. Taisnību sakot, viņš pats neticēja tam, ka noticis parasts negadījums darba laikā. No bāzes viņus šķīra tikai seši kilometri, bet Galagera grupa, liekas, bija atsaukta daudz agrāk, jo brīdī, kad kļuva redzams «Neuzvaramā» tumšais, vertikālais siluets, viņi šķērsoja pavisam svaigas kāpurķēžu pēdas, bet šādā vējā tās nebūtu saglabājušās ne pusstundu.
Tuvojoties spēka lauka ārējai robežai, viņi sāka izsaukt vadības kabīni, lai viņiem atvērtu eju. Gaidīt nācās neiedomājami ilgi, līdz uz izsaukumu tika saņemta atbilde. Beidzot iedegās zilās ugunis, un viņi iebrauca spēka lauka zonā. «Kondora» grupa jau bija klāt. Tātad tie, un nevis Galagera ģeologi bija atsaukti agrāk. Kāpurķēžu mašīnas stāvēja gan līdzās brauktuvei, gan aizsprostoja piebrauktuvi; valdīja neaprakstāms sajukums, cilvēki skraidīja, līdz ceļiem grimstot smiltīs, automāti spīdināja lukturīšus.
Jau metās krēsla. Kādu brīdi Rohans nevarēja atģisties šai haosā. Pēkšņi no augšas izšāvās žilbinoši balts gaismas stabs. Lielā starmeša gaismā raķete atgādināja milzīgu bāku. Tālu tuksnesī starmetis sataustīja uguntiņu kolonu, kuras šūpojās gan uz augšu, gan uz leju, gan atkal uz sāniem, it kā tuvotos kāda kuģu armāda. Atkal iemirdzējās ugunis, norādīdamas ieeju spēka laukā. Mašīnas vēl nebija paspējušas apstāties, kad Galagera audis, kas sēdēja tajās, nolēca smiltīs. No nobrauktuves brauca šurp otrais starmetis; pa eju, kas bija izveidojusies starp sadrūzmētām, sāņus nobrauktām mašīnām, nāca pulciņš cilvēku, ielencis nestuves, uz kurām kāds gulēja.
Kad nestuves virzījās viņam garām, Rohans, atgrūdis priekšā stāvošos, apstulba. Pirmajā brīdī viņš nodomāja, ka patiešām noticis nelaimes gadījums, bet uz nestuvēm gulošajam cilvēkam bija sasietas kājas un rokas.
Raustīdamies ar visu ķermeni, tā ka virves, ar kurām tas bija sasiets, čīkstēja, šis cilvēks, plaši atvēris muti, gaudoja briesmīgā balsī. Grupa jau bija pagājusi garām, sekodama starmeša aplim, bet Rohans, stāvēdams tumsā, arvien vēl saklausīja necilvēcisko gaudošanu, kas nebija līdzīga nekam jebkad dzirdētam. Balts gaismas plankums ar soļojošām figūriņām tajā saruka, paceldamies pa brauktuvi, tad pazuda plaši atvērtajā kravas lūkā. Rohans gribēja pajautāt, kas noticis, bet viņam apkārt bija «Kondora» grupas ļaudis, kas zināja tikpat daudz, cik viņš.
Pagāja labs brīdis, iekams viņš atģidās tiktāl, ka bija spējigs nodibinārt zināmu kārtību. Apstādinātā mašīnu virkne, motoriem dūcot, sāka kustēties augšup pa brauktuvi, virs lifta iedegās spuldzes, cilvēku pūlis, kas stāvēja tā pakājē, pamazām saruka, un beidzot Rohans viens no pēdējiem uzbrauca augšā kopā ar smagi apkrautiem arktaniem, kuru miers viņam šķita kā sevišķi rafinēts izsmiekls. Raķetē bija dzirdami informatoru un iekšējo telefonu stieptie zvani, pie sienām joprojām liesmoja ārstu izsaukuma trauksmes signāli, kas gan tūlīt nodzisa. Kļuva aizvien brīvāk. Daļa komandas brauca lejup, uz kopkajīti, viņš dzirdēja sarunas gaitenī un soļu troksni. Uz robotu nodalījumu smagi aizslāja kāds nokavējies arktans, beidzot visi izklīda, bet Rohans stāvēja kā paralizēts, it kā viņš būtu zaudējis cerību apjēgt notikušo un būtu pārliecināts, ka nekāda izskaidrojuma nevar būt un nebūs.
— Rohan!
Viņa priekšā atradās Gārbs. Šis sauciens Rohanu atgrieza īstenībā. Viņš sarāvās.
— Tas esat jūs? … Doktor … vai jūs redzējāt? Kas tas bija?
— Kertelens.
— Kas?! Tas nevar būt…
— Es viņu redzēju gandrīz līdz pašām beigām …
— Līdz kādām beigām?
— Biju ar viņu kopā, — nedabiski mierīgai balsī sacīja Gārbs. Rohans redzēja gaiteņa spuldžu mirdzumu viņa acenēs.
— Tuksneša pētītāju grupa … — viņš nomurmināja.
— Jā.
— Bet kas ar viņu noticis?
— Galagers bija izvēlējies šo vietu, pamatojoties uz seismiskajiem zondējumiem … mēs nokļuvām ne visai dziļu līkumotu aizu labirintā, — Gārbs lēnām iesāka, it kā nevis sarunājoties ar Rohanu, bet pūloties pats sevi precīzi atsaukt atmiņā notikumu secību, — Tur ir ūdens sadrupināti mīksti, organiskas cilmes ieži, papilnam grotu, alu; kāpurķēžu mašīnas mums nācās atstāt augšā … Gājām tuvu cits pie cita, vienpadsmit vīru. Ferometri rādīja lielāka dzelzs daudzuma klātieni, meklējām to. Kertelens domāja, ka te jābūt apslēptām kādām mašīnām…
— Jā, man arī viņš tika teicis kaut ko tamlīdzīgu … un kas notika tālāk?
— Kādā alā, pavisam sekli, zem dūņām — tur ir pat staflaktīti un stalagmīti — viņš atrada kaut ko līdzīgu automātam.
— Patiesi?!
— Nē, ne jau tādu, kādu jūs domājat. Galīgs grausts, pat ne rūsas saēsts, jo tas ir nerūsējošs kausējums, bet korodēts, pa pusei sadedzis, vienkārši tīrie gruži.
— Varbūt citi…
— Bet šis automāts ir vismaz savus trīssimt tūkstoš gadu vecs …
— Pēc kā jūs spriežat?
— Uz augšējās virsmas nogūlušies kaļķi, no griestu stalaktītiem pilošajam ūdenim iztvaikojot. Galagers pats izdarīja aptuvenus aprēķinus pēc iztvaikošanas un nogulsnējuma veidošanās ātruma, kā arī pēc tā biezuma. Trīssimt tūkstoš gadu — tas ir vispieticīgākais novērtējums … Bez tam šis automāts patiesībā ir līdzīgs — zināt kam? Šīm drupām!
— Tātad tas nav nekāds automāts …
— Nē, tam vajadzēja kustēties, taču ne uz divām kājām. Un arī ne kā krabim. Bet mums nebija laika pētīt, jo tūlīt pēc tam …
— Kas tad notika?
— Es laiku pa laikam pārskaitīju cilvēkus. Biju aizsardzībā, man viņus vajadzēja apsargāt, saprotiet… bet viņi visi taču bija maskās, kombinezoni arī nebija krāsaini, bet gan ar māliem notašķīti; Un pēkšņi pazuda viens cilvēks. Es sasaucu visus kopā un sākām meklēt. Kertelens ļoti priecājās par šo savu atradumu un turpināja ložņāt pa aizu… Domāju, ka viņš vienkārši ielīdis kādā aizas nozarojumā … šķērseju tur ir bez gala, taču tās visas ir īsas, seklas, lieliski apgaismotas … Un piepeši viņš iznāca mums pretī no aizas līkuma. Jau tādā stāvoklī. Nigrens bija mums līdz, viņš domāja, ka tas ir no karstuma …