— Bet kas tad īsti ar viņu noticis?
— Viņš ir nesamaņā. Lai gan faktiski nē. Viņš var staigāt, kustēties, vienīgi nav iespējams nodibināt ar viņu kontaktu. Bez tam zaudējis arī runas spējas. Vai jūs dzirdējāt viņa balsi?
— Jā.
— Tagad viņš tā kā mazliet piekusis. Pirms tam bija vēl ļaunāk. Viņš nepazina nevienu no mums. Pirmajā brīdī bija visbriesmīgāk. «Kertelen, kur tu pazudi,» es saucu, bet viņš pagāja man garām, it kā būtu kļuvis kurls, izgāja cauri mūsu pulciņam un devās uz aizas augšgalu tādiem soļiem, tik dīvaini, ka visiem kļuva salti. Gluži kā apmāts. Viņš nereaģēja uz saucieniem, tāpēc mums nācās dzīties viņam pakaļ. Kas gan tur viss nenotika! Vārdu sakot, mēs bijām spiesti viņu sasiet, citādi nebūtu varējuši viņu atgādāt šurp.
— Ko saka ārsti?
— Kā parasti, runā latīniski, bet vispār ir galīgā nesaprašanā. Nigrens ar Saksu ir pie komandiera, vari tur pajautāt. . .
Gārbs smagiem soļiem, pēc paraduma piešķiebis gailvu, aizgāja. Rohans iekāpa liftā un uzbrauca augšā. Vadības kabīne bija tukša, bet, iedams garām kartogrāfiskajām kabīnēm, viņš pa puspievērtajām durvīm sadzirdēja Saksa balsi un iegāja iekšā.
— Šķiet, pilnīgs atmiņas zudums. Tā tas izskatās, — teica neirofiziologs. Viņš stāvēja ar muguru pret Rohanu, lūkodamies rentgenuzņēmumā, ko turēja rokā. Pie rakstāmgalda, noliecies pār atvērtu kuģa žurnālu, sēdēja astrogators, pacelto roku atbalstīdams pret plauktiem, kas bija cieši pieblīvēti ar saritinātām zvaigžņu kartēm, un klusēdams klausījās Saksā, kurš nesteigdamies lika uzņēmumu aploksnē.
— Amnēzija. Bet neparasta. Viņš ne tikai aizmirsis, kas viņš ir, bet zaudējis arī spēju runāt, rakstīt, lasīt; patiesībā te ir vairāk nekā amnēzija: personības pilnīgs sabrukums, bojā eja. No tās nav palicis pāri nekas, izņemot visprimitīvākos refleksus. Viņš spēj staigāt un ēst, bet vienīgi tad, ja ēdienu viņam ieliek mutē. Viņš satver, bet…
— Dzird un redz?
— Jā, noteikti. Taču nesaprot to, ko redz. Neatšķir cilvēkus no priekšmetiem.
— Refleksi?
— Normāli. Te viss saistīts ar centriem.
— Ar centriem?
— Jā. Runa ir par smadzenēm. It kā uzreiz tiktu izdzēstas visas atmiņas paliekas.
— Tātad tas cilvēks no «Kondora» …
— Jā. Tagad esmu par to pārliecināts. Tur bija tas pats.
— Reiz es jau kaut ko tādu redzēju … — pavisam klusu, gandrīz čukstus sacīja astrogators. Viņš skatījās Rohanā, bet it kā neredzēja to. — Tas bija izplatījumā …
— Ā, zinu! Kā tas man nebija ienācis prātā! — gandrīz vai iekliedzās neirofiziologs. — Magnētiskā dūriena izraisīta amnēzija, jā?
— Jā.
— Es tādu gadījumu nekad neesmu redzējis. Zinu šo sindromu tikai teorētiski. Sen atpakaļ tas bija novērojams kosmonautiem, kad tie ar lielu ātrumu šķērsoja spēcīgus magnētiskos laukus.
— Tā. Tātad sevišķos apstākļos. Ne tik svarīgs bija pats magnētiskā lauka spriegums, cik tā gradients un notiekošo izmaiņu straujums. Izplatījumā sastopot lielus, bet reizēm arī lēcienveida gradientus, indikatori atklāj tos no attāluma. Agrāk tādu ierīču nebija …
— Pareizi… — ārsts atkārtoja. — Pareizi … Ammerhatens veica šādus eksperimentus ar pērtiķiem un ar kaķiem. Viņš ļāva uz tiem iedarboties milzīgiem magnētiskiem laukiem, un dzīvnieki zaudēja atmiņu …
— Jā, te taču ir kaut kās kopējs ar smadzeņu elektrisko stimulēšanu …
— Bet šai gadījumā, — skaļi prātoja Sakss, — bez Gārba ziņojuma mums ir visu viņa cilvēku liecības. Spēcīgs magnētiskais lauks… Tur taču vajag būt simtiem tūkstošiem gausu?
— Simti tūkstošu būs par maz. Vajadzīgi miljoni, — sausi noteica astrogators. Tikai tagad viņa skatiens apstājās pie Rohana.
— Ienāciet iekšā un aizveriet durvis.
— Miljoni?! Bet vai mūsu kuģa aparāti nebūtu atklājuši šādu lauku?
— Jā un nē, — attrauca Horpahs. — Ja tas būtu koncentrēts ļoti mazā telpā, ja tā tilpums būtu, teiksim, tāds kā šis gllobuss un ja tas no ārpuses būtu ekranēts …
— Vārdu sakot, ja Kertelens būtu iebāzis galvu starp gigantiska elektromagnēta poliem …?
— Arī tā vēl būtu par maz. Laukam jāsvārstās ar noteiktu frekvenci.
— Bet tur jau nebija nekāda magnēta un vispār nekādas mašīnas, izņemot šo sarūsējušo graustu, — nekā, vienīgi ūdens izskalotās aizas, grants un smiltis …
— Un alas, — maigi, šķietami vienaldzīgi piemetināja Horpahs.
— Un alas … varbūt jūs domājat, ka kāds viņu ievilka šādā alā, ka tur ir magnēts, — nē, tas taču …
— Bet kā jūs to izskaidrojat? — komandieris jautāja, it kā viņu šī saruna būtu nogurdinājusi vai būtu apnikusi. Ārsts klusēja.
Pulksten trijos četrdesmit naktī visos «Neuzvaramā» klājos atskanēja trauksmes signālu stieptā skaņa. Cilvēki īlēca augšā no kojām un, neganti lādēdamies un skriešus ģērbdamies, drāzās uz savām vietām. Rohans nonāca vadības kabīnē piecas minūtes pēc pirmā signāla. Astrogatora tur vēl nebija. Viņš metās pie galvenā ekrāna. Melno nakti austrumu pamalē apgaismoja baltu dzirksteļu gūzma. Tas izskatījās tā, it kā no viena punkta nākošs meteoru bars triektos virsū raķetei. Rohans palūkojās lauka kontroles rādītājos. Automātus viņš bija ieprogrammējis pats, tātad tie nevarēja reaģēt ne uz lietu, ne uz smilšu vētru. No tumsā neredzamā tuksneša kaut kas lidoia šurp un sašķīda ugunīgās pērlītēs. Izlādēšanās notika uz enerģētiskā lauka virsmas, un mīklainās lodītes, atlēkdamas jau liesmu pārņemtas, zīmēja aizvien vājāk vizuļojošas parabolas vai arī noripoja pa spēka lauka liekumu. No tumsas uz mirkli iznira kāpu virsotnes, lai atkal pazustu tajā, rādītāji laiski mirgoja — efektīvā jauda, ko Diraka izstarotāju komplekss patērēja mīklainās bombardēšanas atvairīšanai, bija samērā neliela. Dzirdēdams jau sev aiz muguras komandiera soļus. Rohans palūkojās uz spektroskopisko indikatoru komplektu.
— Niķelis, dzelzs, mangāns, berilijs, titāns, — spilgti apgaismotajā rādītājā nolasīja astrogators, nostājies viņam līdzās. — Es būtu daudz ko devis, lai varētu paskatīties, kas tas īsti ir …
— Metāla daļiņu lietus, — Rohans lēni noteica. — Spriežot pēc izlādēšanās, to izmēriem jābūt nelieliem . . .
— Es labprāt tās apskatītu tuvumā … — norūca komandieris. — Kā jūs domājat, riskēsim?
— Tātad izslēgt lauku?
— Jā. Uz sekundes daļu. Neliels to daudzums nokļūs aizsargzonā, bet pārējās mēs atšķelsim, atkal ieslēdzot lauku.
Rohans labu brīdi neko neatbildēja.
— Nu ko, varētu jau, — viņš beidzot nenoteikti atbildēja. Bet, pirms vēl komandieris bija piegājis pie vadības pults, uguntiņu zaiga izdzisa tikpat pēkšņi, kā bija parādījusies, un iestājās tāda tumsa, kādu pazīst tikai planētas, kurām nav mēnešu un kuras riņķo tālu no Galaktikas centrālajām zvaigžņu kopām.
— No medībām mums nekas neiznāca, — Horpahs īgni noteica. Uzlicis roku uz galvenā izslēdzēja, viņš labu brīdi palika stāvam, pēc tam, viegli pamājis Rohanam ar galvu, izgāja. Ievaidējās trauksmes atsaukšanas signāli, ar savu gaudoņu piepildīdami visus klājus. Rohans nopūtās, vēlreiz palūkojās melnajos ekrānos un devās gulēt.