Mākonis
Viņi jau sāka pierast pie planētas — pie tās nemainīgā, tuksnešainā izskata ar gaistošajām mākoņu ēnām, kuras vienmēr it kā izplēnēja un kuru plaisās pat dienas gaismā atmirdzēja spožas zvaigznes. Pie čirkstošajām smiltīm, kurās grima riteņi un kāju pēdas, pie sarkanās, laiskās saules, kuras pieskāriens bija nesalīdzināmi maigāks nekā Zemes Saulei, tā ka pagriežot pret to muguru, siltuma vietā bija jūtama tikai tās klusa klātiene.
No rīta pētnieku grupas devās katra uz savu pusi, energoboti pazuda kāpās, līgodamies kā neveiklas laivas. Putekļi nosēdās, pie «Neuzvaramā» palikušie tērzēja par to, kas būs pusdienās, ko radiolokatoru bocmanis šodien pateicis sakarnieku bocmanim, vai arī pulējās atcerēties, kā sauca kursa pilotu, kurš nelaimes gadījumā uz navigācijas pavadoņa «Terra-5» pirms sešiem gadiem bija, zaudējis kāju. Tā viņi pļāpāja, sēdēdami uz tukšām degvielas tvertnēm zem kuģa korpusa, kura ēna gluži kā gigantiska saules pulksteņa rādītājs riņķoja, vienlaikus izstiepdamās garaka, līdz sasniedza energobotu rindu. Tad viņi jau sāka celties kājās, lai palūkotos, vai neatgriežas aizbraukušie biedri. Bet tie, savukārt, pārradušies izsalkuši un noguruši, pēkšņi zaudēja rosmi, ko bija radījis darbs «pilsētas» metāla krāsmatās, un pat «Kondora» grupa pēc nedēļas pārstāja ierasties ar sensacionāliem jaunumiem, ka atrastajās atliekās izdevies pazīt to vai citu cilvēku. Viss no «Kondora» atvestais, kas pirmajās dienās simbolizēja šausmas, tika rūpīgi iesaiņots (jo kā gan citādi lai nosauc šo procesu, kad visas saglabājušās cilvēku atliekās tika kārtīgi ievietotas hermētiskās tvertnēs, kas aizceļoja uz kuģa dibentelpām) un pazuda.
Tad gaidāmā atvieglojuma vietā, cilvēki, kas joprojām sijāja smiltis ap «Kondora» pakaļgalu un ložņāja pa tā telpām, sajuta tādu garlaicību, ka it kā aizmirsuši, kas bija noticis ar «Kondora» komandu, sāka kolekcionēt idiotiskus sīkumus, kuri kādreiz bija nezin kam piederējuši un tagad palikuši bez īpašniekiem. Tā nu, trūkstot dokumentiem, kas varētu izskaidrot noslēpumu, viņi atveda vai nu kādas vecas mutes harmonikas, vai ķīniešu rotaļlietiņu, un šīs lietas, jau zaudējušas savas izcelsmes mistisko baismīgumu, gāja no rokas rokā, kļūstot it kā par komandas kopīgu īpašumu. Rohans, kurš nekad nebūtu ticējis, ka tas ir iespējams, jau pēc nedēļas izturējās tieši tāpat kā pārējie. Un tikai reizēm, vienatnē, viņš jautāja sev, kālab īsti viņš te atrodas, un tad juta, ka visa viņu darbošanās, visa šī steidzīgā burzma, komplicētais pētījumu process, rentgena caurskates, paraugu vākšana, klints iežu urbumi, ko apgrūtināja pastāvīgā nepieciešamība ievērot III pakāpi, ar lauku atvēršanu un aizvēršanu, ar lāzeru stobriem, kuriem bija labi aplēsts apšaudes lauks, ar nerimstošo optisko kontroli, nemitīgo rēķināšanu, daudzkanālu sakariem, — ka tas viss ir milzīgs pašapmāns, ka patiesībā viņi gaida tikai kādu jaunu avāriju, jaunu nelaimi un tikai izliekas, ka tas tā nav. Sākumā rītos ļaudis drūzmējās pie «Neuzvaramā» lazaretes, lai dzirdētu jaunumus par Kertelena stāvokli. Viņš tiem šķita ne tik daudz mīklaina uzbrukuma upuris, kā necilvēciska būtne, radījums, kas atšķiras no viņiem visiem; tas bija gluži tāpat, it kā viņi būtu noticējuši fantastiskām pasakām un domātu, ka cilvēku, vienu no viņiem, planētas naidīgie,svešie spēki spēj pārvērst briesmonī. Patiesībā viņš bija tikai kroplis; galu galā izrādījās, ka viņa prāts, kas bija neskarts kā jaunpiedzimušam bērnam un tikpat tukšs, uztver zināšanas, ko tam sniedz ārsti, un Kertelens pakāpeniski sāka mācīties runāt tieši tāpat kā mazs bērns. Lazaretē vairs nebija dzirdama cilvēka balsij svešā gaudoņa, kas bija jo šausmīgāka tāpēc, ka bezjēdzīgie zīdaiņa šļupsti nāca no pieauguša vīrieša mutes. Kertelens pēc nedēļas sāka izrunāt pirmās zilbes un jau pazina ārstus, kaut gan nevarēja izrunāt to uzvārdus.
Tad, otrās nedēļas sākumā, interese par viņa personu atslāba, it īpaši, kad ārsti paskaidroja, ka par nelaimes gadījuma apstākļiem Kertelens nevarēs neko pastāstīt pat pēc atgriešanās normālā stāvoklī, vai, pareizāk, pēc Šo dīvaino, kaut arī nepieciešamo apmācību beigām.
Pa tam darbi gāja savu gaitu. Krājās «pilsētas» pilāni, «ceraino piramīdu» detaļas, lai gan to uzdevums joprojām nebija skaidrs. Atzinis, ka «Kondora» tālākā apskate nedos vairs neko, astrogators to pārtrauca. Pašu kuģi nācās pamest, tāpēc ka apvalka remonts nebija inženieriem pa spēkam, it īpaši tagad, kad bija daudz svarīgāku darbu. Uz «Neuzvaramo» nogādāja vienīgi prāvu skaitu energobotu, transportieru, džipu un visvisādu aparatūru, bet pašu vraku — jo pēc tik radikālas iztukšošanas tas bija kļuvis par vraku — blīvi noslēdza, mierinot sevi, ka vai nu viņi paši, vai kāda no nākamajām ekspedīcijām kreiseri tomēr nogādās dzimtajā ostā. Tad Horpahs pārsvieda «Kondora» grupu uz ziemeļiem; Regnara vadībā tā pievienojās Galagera grupai; pats Rohans tagad bija visu pētījumu galvenais koordinētājs un atstāja «Neuzvaramo» tikai uz īsu brīdi, turklāt arī ne katru dienu.
Abas šīs grupas pazemes avotu izskaloto aizu labirintā atrada dīvainas lietas.
Noguluma iežu slāņi mijās ar melnīgi sarkanīgas vielas starpslāņiem; tās izcelšanās nebija ne ģeoloģiska, ne planetāra. Speciālisti neko daudz vairāk šai sakarā nevarēja pateikt. Izskatījās tā, it kā uz senā bazalta vairoga, garozas pamatieža virsmas, pirms kādiem miljoniem gadu būtu izveidojušies milzīgi metāla šķembu — varbūt vienkārši metāla lūžņu — blāķi (radās hipotēze, ka Regis atmosfērā sašķīdis gigantisks niķeļdzelzs meteors un kā liesmains lietus piesātinājis šī sensenā laikmeta klintis), kas, pamazām oksidējoties, reaģējot ar apkārtējo vidi, beidzot pārvērtās par brūnganmelniem vai vietām rudi sarkaniem nogulumu slāņiem.
Izraktie karjeri bija atseguši tikai daļu iežu šai teritorijā, kuras ģeoloģiskā struktūra varēja sagādāt galvassāpes pat pieredzējušam planetologam. Kad tika izurbtas akas līdz pat miljardiem gadu vecam bazaltam, izrādījās, ka uz tā esošās klintis, kaut arī stipri rekristalizētas, liecina par organiskā oglekļa klātbūtni. Sākumā domāja, ka tas tolaik bijis okeāna dibens. Taču jau īstu akmeņogļu slāņos tika .atklāts daudz augu nospiedumu, bet šie augi piederēja pie sugām, kuras varēja veģetēt vienīgi uz sauszemes. Pakāpeniski planētas sauszemes dzīvo formu katalogs paplašinājās. Bija jau zināms, ka pirms trīssimt miljoniem gadu tās džungļos mituši primitīvi rāpuļi. Viena šāda rapuļa mugurkaula un raga žokļu atliekas zinātnieki triumfēdami atveda uz kuģi, taču komanda triumfam nepievienojās. Evolūcijā uz sauszemes bija vērojami it kā divi gājumi; pirmais dzīvās pasaules panīkums saistāms ar laikmetu apmēram pirms simt miljoniem gadu; toreiz sākušos augu un dzīvnieku straujo izmiršanu, domājams, bija
izraisījis tuvējās Novas uzliesmojums. Taču pēc tam dzīvība pārvarēja krīzi un vētraini uzplauka jaunās formās; tiesa, jāatzīst, ne atrasto atlieku daudzums, nedz to saglabāšanās pakāpe nepieļāva precīzāku klasifikāciju. Planēta nekad nebija pazinusi formas, kas līdzinātos zīdītājiem. Pēc nākamajiem deviņdesmit miljoniem gadu, bet šoreiz jau lielā attālumā no planētas, notika jauns zvaigznes uzliesmojums; tā pēdas izdevās konstatēt elementu izotopu veidā. Pēc aptuveniem aprēķiniem toreizējā cietā starojuma intensitāte uz planētas virsmas nebija tik liella, lai varētu izraisīt visa dzīvā masveida iznīkšanu. Vēl nesaprotamāk bija, kāpēc augu un dzīvnieku atliekas jaunākajos klinšu iežos kopš šī laika bija arvien retāk sastopamas. Toties atradumos pieauga šīs presētās «dūņas», antimona sulfīdi, molibdena un ferīta oksīdi, niķeļa, kobalta un titāna sālis.