Šajos metāliskajos, astoņus līdz sešus miljonus gadu vecajos, samērā seklajos slāņos vietām bija spēcīgi radioaktivitātes perēkļi, taču, salīdzinot ar planētas pastāvēšanas laiku, tā bija īslaicīga radioaktivitāte. Likās tātad, ka šajā ērā kaut kas būtu izraisījis varenas, bet tikai lokālas kodolreakcijas, kuru produkti bija nogulsnējušies «metāliskajās dūņās». Bez «feroradioaktīvā meteora» tika izvirzītas arī citas, pavisam fantastiskas hipotēzes, kas saistīja šos īpatnējos «radioaktīvā siltuma» centrus ar Līras planētu sistēmas katastrofu un tās civilizācijas bojā eju.
Tā, tika pieļauts, ka Ragis III kolonizācijas mēģinājuma laikā notikušas no apdraudētās sistēmas izsūtīto kuģu atomsadursmes. Bet tas atkal neizskaidroja savādo, biezo metāla slāņu rašanos, tie izmēģinājuma urbumu gaitā tika atklāti arī citos, tāli āķos apvidos. Lai nu tas būtu kā būdams, arvien neatvairāmāka kļuva aina, kas bija tikpat mīklaina, cik acīm redzama: dzīvība planētas kontinentos bija izmirusi dažu miljonu gadu intervālā, tai pašā laikā, kad sākuši rasties metāla slāņi. Dzīvo formu bojā ejas cēlonis nav varējusi būt radioaktivitāte: starojuma kopējais daudzums tika pārrēķināts kodolsprādzienu ekvivalentos. Tas sastādīja tikai divdesmit, augstākais trīsdesmit megatonnu. Sadalot uz simtiem tūkstošiem gadu, šādi sprādzieni (ja tie vispār bija atomsprādzieni, nevis kāda cita kodolreakcija), protams, nevarēja nopietni apdraudēt bioloģisko formu evolūciju.
Zinātniekiem bija aizdomas, ka starp «pilsētas» drupām un metāla slāņiem pastāv zināma sakarība, tāpēc viņi uzstājās par pētījumu turpināšanu. Tas bija saistīts ar dažnedažādām grūtībām, jo, rokot karjeru, būtu nepieciešams pārvietot ievērojamas izraktās grunts masas. Vienīgais atrisinājums būtu izcirst šahtu, taču tad, strādājot pazemē, cilvēki vairs neatrastos spēka lauka aizsegā. Un tomēr, kad tika atklātas (pāri par divdesmit metru dziļumā, ar dzelzs oksīdiem bagātā slānī) visai īpatnējas formas sarūsējušas lauskas, kas atgādināja korozijas saēstas, izirušas, mikroskopisku mehānismu elementu paliekas, darbus nolēma turpināt.
Deviņpadsmitajā dienā kopš nolaišanās pār apvidu, kur strādāja kalnraču grupas, savilkās tik biezu un tumšu mākoņu gubas, kādas līdz šim uz pla.nētas nebija redzētas. Ap dienas vidu sākās negaiss, kas pēc elektrisko izlāžu stipruma pārspēja Zemes negaisus. Debesis un klintis savienoja nepārtraukti zibeņu kūļi. Palojoši ūdeņi, ielauzdamies līkumotajās aizās, sāka applūdināt izkaltās ejas. Cilvēkiem nācās tās pamest, un viņi kopā ar automātiem patvērās zem galvenā spēka lauka kupola, pret kuru atsitās kilometru gari zibeņi. Negaisa mākoņi lēnām pārvēlās uz rietumiem un kā melna, zibeņiem izraibināta siena aizklāja visu horizontu virs okeāna. Atgriezušies pie «Neuzvaramā», kalnrači pa ceļam atklāja smiltīs daudz sīku, melnu metāla pilienu, kurus viņi noturēja par izdaudzinātajām «mušiņām». Rūpīgi savāktus, tos atveda uz kuģi, kur tie saistīja zinātnieku interesi, taču nebija ne runas par to, ka tās varētu būt kukaiņu atliekas. Notika kārtējā speciālistu apspriede, kas vairākkārt izvērtās par karstiem strīdiem. Beidzot tika nolemts izsūtīt ekspedīciju ziemeļaustrumu virzienā, ārpus līkumoto aizu un dzelzs savienojumu nogulsnējumu teritorijas, tāpēc ka uz «Kondora» mašīnu kāpurķēdēm nelielos daudzumos bija konstatēti interesanti minerālsāji, kas netika atrasti iepriekš pētītajos apvidos.
Lieliski nodrošināta kolona divdesmit divu cilvēku sastāvā ar energobotiem, «Kondora» soļojošo izstarotāju, transportieriem un robotiem, kuru vidū bija divpadsmit arktanu, apgādātu ar automātiskiem ekskavatoriem un urbjiem, iekrāvusi skābekļa, pārtikas un kodoldegvielas krājumus, nākošajā dienā Regnara vadībā devās ceļā. Ar kollonu tika uzturēti pastāvīgi radio un televīzijas sakari, līdz planētas virsmas liekums neaizšķērsoja ultraīsajiem viļņiem ceļu. Tad «Neuzvaramais» ievadīja orbītā stacionāru televīzijas pārraidītāju, un sakari atkal bija atjaunoti. Kolona gāja visu dienu. Naktī, izkārtojusies apļveida aizsardzībā, tā apjozās ar spēka lauku, bet nākošajā dienā turpināja pārgājienu. Ap dienas vidu Regnars paziņoja Rohanam, ka viņš apstājies seklā, nelielā krāterī, gandrīz vai pilnīgi ar smiltīm aizbērtu drupu piekājē, jo grib tās papētīt tuvāk. Stundu vēlāk radiosakari sāka pasliktināties spēcīgu statisku traucējumu dēļ. Tāpēc sakaru tehniķi pārgāja uz īsāku viļņu diapazonu, kurus varēja vieglāk uztvert. Drīz pēc tam, kad tālā negaisa dārdi, virzoties uz austrumiem, tas ir, turp, uz kurieni bija devusies ekspedīcija, sāka apklust, radiosakari pēkšņi pārtrūka. Sakaru zaudēšanu ievadīja vairāki, aizvien spēcīgāki fedingi; taču visdīvainākais bija tas, ka vienlaikus pasliktinājās televīzijas sakari, kas taču tika uzturēti ar ārpusatmosfēras pavadoņa starpniecību un tāpēc nebija atkarīgi no jonosfēras stāvokļa. Pulksten vienos sakari pārtrūka pavisam. Neviens no tehniķiem un pat no fiziķiem, kurus ataicināja palīgā, netika gudrs. Likās, ka kaut kur tuksnesī ir nolaidusies metāla siena, atdalot simt septiņdesmit kilometrus tālo grupu no «Neuzvaramā».
Rohans, kas ne uz brīdi nebija atstājis astrogatoru, pamanīja pēdējā nemieru. Viņam pašam sākumā tas šķita nepamatots. Viņš domāja, ka šīs neparastās ekranējošās īpašības varbūt piemīt negaisa mākonim, kas tieši virzījās turp, kurp bija devusies ekspedīcija. Tomēr fiziķi šaubījās, vai iespējama tik bieza jonizēta gaisa slāņa izveidošanās. Kad negaiss rimās, bet sakarus atjaunot neizdevās, ap pulksten sešiem, nemitīgi atkārtodams signālus, kas palika bez atbildes, Horpahs izsūtīja divus lidojošo šķīvju tipa izlūkaparātus.
Viens no tiem lidoja dažus simt metrus virs tuksneša, kamēr otrs virzījās četru kilometru augstumā, kalpodams pirmajam par televīzijas retranslētāju. Rohans, astrogators, Gralevs un vairāki citi, kuru vidū bija arī Balmins un Sakss, stāvēja vadības kabīnē pie galvenā ekrāna, tieši vērodami visu to, kas atradās pirmās mašīnas pilota redzeslaukā.
Aiz līkumoto, tumšām ēnām pielijušo aizu joslas atklājās tuksnesis ar nebeidzamām kāpu rindām, kas tagad bija melni svītrotas, jo saule pašreiz taisījās rietēt. Ieslīpajā apgaismojumā, kas ainavu padarīja sevišķi drūmu, retumis zem zemu lidojošās mašīnas aizslīdēja nelieli! krāteri, līdz malām pilni smiltīm. Daži bija redzami, vienīgi pateicolies koniskajam paaugstinājumam centrā,kas bija palicis no kādreiz izdzisuša vulkāna. Mazpamazām apvidus, paceļoties augstāk, vērtās aizvien daudzveidīgāks. No smilšu viļņiem iznira augstu klinšu grēdas, veidojot dīvaini robotu kalnu sistēmu. Šur tur izslējušies vientuli klinšu stabi atgādināja sagrautu kuģu korpusus vai gigantiskas cilvēku figūras. Nogāzēs asi iezīmējās plaisu līnijas, ko pildīja nogruvumu drupas. Beidzot smiltis pazuda pavisam, dodot vietu skarbai stāvu klinšu un nogruvumu veidotai ainavai. Šur tur, sašķeldamas planētas garozu, vijās tektonisko plaisu radītās gravas, kas no tālienes līdzinājās upēm. Reljefs sāka atgādināt Mēness reljefu. Vienlaikus pasliktinājās televīzijas sakari; traucējumi izpaudās kā oscilācija un ainas sinhronizācijas pārtraukumi. Tika dota pavēle palielināt raidītāja jaudu, taču tas redzamību uzlaboja tikai uz īsu brīdi.
Palsās klintis kļuva aizvien tumšākas. Zem izlūkmašīnas slīdošo krauju blīvējumi bija brūngani ar indīgu, metālisku spīdumu; šur tur varēja manīt melnus, samtainus plankumus, it kā tur, uz kailiem akmeņiem, augtu biezi, bet nedzīvi krūmāji. Pēkšņi ierunājās līdz šim klusējusī pirmā mašīna. Pilots uzsauca, ka dzird darbojamies automātiskos pozīcijas raidītājus, ar kuriem bija apgādāta ekspedīcijas vadošā mašīna. Tomēr vadības kabīnē stāvošie dzirdēja tikai viņa balsi, vāju un it kā dziestošu, kad viņš sāka izsaukt Regnara grupu.