Saule jau bija pavisam zemu. Tās asiņainajā gaismā mašīnai priekšā parādījās melna siena, kas, gubodamās līdzīgi mākonim, sniedzās no klinšu virsmas līdz tūkstoš metru augstumam. Viss, kas atradās aiz sienas, bija neredzams. Ja šīs vietām piķa melnās, vietām purpurvioletās metāliski spīdošās sienas gubainie izbilīdumi laiski, vienmērīgi nekustētos, to varētu noturēt par neparastu kalnu formāciju. Horizontālajos saules staros sienā pavērās alas, ko pildīja neizskaidrojama acumirklīga mirga, it kā tur aizrautīgi riņķotu vizuļojošu, melnu ledus kristālu spieti. Pirmajā mirklī skatītājiem likās, ka mākonis virzās pretī lidojošajai mašīnai taču tā bija ilūzija; tieši otrādi, lidojošais šķīvis ar iepriekšējo ātrumu tuvojās dīvainajam šķērslim.
— LŠ ceturtais bāzei. Vai man jāpaceļas virs mākoņa? Pieņemšana, — atskanēja pilota apslāpētā balss. Pēc sekundes daļas astrogators atbildēja:
— Pirmais LS ceturtajam. Apstājies mākoņa priekšā!
— LŠ ceturtais bāzei. Bremzēju, — pilots nekavējoties atbildēja, un Rohanam likās, ka viņa vārdos dzirdams atvieglojums. Vairs tikai daži simti metru šķīra mašīnu no neparastā veidojuma, kas pletās uz abām pusēm, it kā ieskaudams apvārsni. Tagad gandrīz visu ekrānu piepildīja gigantiskas, neiespējamas — vertikālas, ogļu melnas jūras virsma. Attiecībā pret šo veidojumu mašīna it kā apstājās, bet pēkšņi, iekams kāds paspēja bilst kaut vārdu, no smagi viļņojošās masas izšāvās gari, plīvojoši stabi un aizmigloja ainu, kas tūlīt saļodzījās, sāka trīsēt un, arvien vājāku izlādēšanās pavedienu caurausta, pazuda.
— LŠ ceturtais, LŠ ceturtais! — sauca telegrāfists.
— Šeit LŠ astotais, — pēkšņi atsaucās pilots no otrās mašīnas, kura līdz šim bija kalpojusi vienīgi par pārraidītāju pirmajai.— LŠ astotais bāzei. Vai man dot attēlu?: Pieņemšana!
— Bāze LŠ astotajam, dod attēlu!
Ekrāns pildījās ar kaisli virmojošu melnu
strūklu haosu. Ta bija tā pati iepriekšējā aina, tikai skatīta no četru kilometru augstuma. Bija redzams, ka mākonis kā gara, monolīta josla stiepjas gar kalnu grēdas atzarojumu, it kā sargādams pieeju tam. Mākoņa virsma kūtri kustējās kā stingstoša, pa pusei recekļaina substance, taču pirmo mašīnu, ko mākonis nule bija aprijis, neizdevās saskatīt.
— Bāze LŠ astotajam. Vai dzirdi LŠ ceturto? Pieņemšana.
— LŠ astotais bāzei. Nedzirdu, pāreju uz interferences diapazonu. Uzmanību, LŠ ceturtais! Šeit LŠ astotais, atsaucies, LS ceturtais, LŠ ceturtais! — viņi dzirdēja pilota balsi.
— LŠ ceturtais neatbild. Pāreju uz infrasarkano diapazonu. Uzmanību, LŠ ceturtais, šeit LS astotais, atsaucies. LŠ ceturtais neatbild, mēģināšu zondēt mākoni ar radiolokatoru …
Krēslainajā vadības kabīnē nebija dzirdami pat cilvēku elpas vilcieni. Visi pamira gaidās. Uz ekrāna redzamā aina nemainījās, klints mugura melnajā jūrā rēgojas kā piķa okeānā iegremdēta sala. Augstu debesīs izplēnēja dūnām līdzīgi, ar zeltainu vizmu pielijuši mākoņi, saules disks jau skāra horizontu, pēc dažām minūtēm vajadzēja iestāties tumsai.
— LŠ astotais bāzei, — atskanēja pilota balss, kura dažās klusēšanas sekundēs šķita pārvērtusies. — Radiolokators rāda pilnmetālisku atstarojumu. Pieņemšana!
— Bāze LŠ astotajam. Pārslēdz radiolokācijas ainavu uz televīzijas attēlu. Pieņemšana!
Ekrāns satumsa, nodzisa, kādu brīdi zaigoja tukšs, tad kļuva zaļš, mirgodams miljardos dzirksteļu.
— Šis mākonis ir no dzellzs, — sacīja vai, pareizāk, izdvesa kāds Rohanam aiz muguras.
— Jazon! — iekliedzās astrogators. — Vai šeit ir Jazons!?
Esmu šeit, — kodolfiziķis panācās! priekšā.
— Vai es varu to uzsildīt? … — astrogators mierīgi ievaicājās, norādīdams uz ekrānu, un visi viņu saprata. Jazons vilcinājās.
— Vajadzētu brīdināt LŠ ceturto, lai tas maksimāli paplašinātu spēka lauka rādiusu …
— Nerunājiet niekus, Jazon. Mums nav sakaru …
— Līdz četriem tūkstošiem grādu… ar nelielu risku …
— Pateicos, Blār, dodiet mikrofonu! LŠ astotais! Runā pirmais, sagatavo lāzerus uz mākoni, ar mazu jaudu, līdz biliergam epicentrā, nepārtrauktu uguni pa azimutu!
— LŠ astotais! Nepārtrauktu uguni līdz biliergam, — nekavējoties atbildēja pilota balss. Kādu sekundi nenotika nekas. Pēc tam nozibsnīja un centrālais mākonis, kas piepildīja ekrāna lejasdaļu, mainīja krāsu. Vispirms tas it kā izplūda, tad kļuva sarkans un uzvirda; tanī izveidojās tāda kā liesmojoša piltuve, kurā, šķiet, kāda iesūkti, gāzās iekšā mākoņa tuvākie slāņi. Pēkšņi šī kustība norima, mākonī atvērās milzīgs logs un pa to kļuva redzams haotisks klinšu krāvums, tikai sīki, melni putekļi kā vēja dzenāti sodrēji vēl lidinājās gaisā.
— Pirmais LŠ astotajam! Nolaidies līdz uguns maksimālās efektivitātes distancei!
Pilots atkārtoja pavēli. Mākonis, ar satraukti vibrējošu valni apjozis radušos plaisu, mēģināja to aizpildīt, bet ikreiz, kad izvirzītie taustekli sadūrās ar lāzera staru un uzliesmoja, ievilka tos atpakaļ. Tas ilga vairākas minūtes. Šādu situāciju nevarēja vilkt garumā. Astrogators neuzdrošinājās pret mākoni raidīt pilnu izstarotāja jaudu, jo kaut kur tā dzīlēs atradās otra mašīna — LŠ ceturtais. Rohans uzminēja, kas Horpaham bija padomā: tas cerēja, ka otrā mašīna izkļūs attīrītajā laukā. Taču LŠ ceturto arvien vēl neredzēja. LŠ astotais gandrīz nekustīgi karājās virs mākoņa, triekdams žilbinošās lāzeru strēles melnā apļa mutuļojošajās malās. Debesis virs tā vēl bija diezgan gaišas, bet klintis zem mašīnas pamazām grima aizvien tumšākās ēnās. Saule rietēja. Pēkšņi ielejā sabiezējušo krēslu caurstrāvoja baismīgs mirdzums. Netīri sarkans, nokaitēts kā vulkāna rīkle, kas iegailējās caur izvirduma mutuļiem, tas ar kustīgfi plīvuru nosedza visu redzeslauku. Bija redzama tikai blīva tumsa, kuras dzīlēs virda un sprakstēja uguns. Tur mākoņa substance, lai kas tā arī būtu, metās uzbrukumā pirmajai sagūstītajai mašīnai un sadega tās spēka lauka aizsega drausmīgajā svelmē.
Rohans uzlūkoja astrogatoru. Horpahs stāvēja kā pamiris ar stingu seju, ko apgaismoja blāzmas nedrošais atspulgs. Meilnais mutulis un tā dzīlēs zaigojošais ugunsgrēks, reizēm sastingdams liesmu ceros, ieņēma ekrāna centru. Tālē bija redzama augstas klints virsotne. Purpursarkana tā slējās aukstas blāzmas pēdējā atspīdumā, kas šobrīd neizsakāmi atgādināja Zemes gaismu. Jo neticamāks šķita skats, kas pavērās mākoņu dzīlēs. Rohans gaidīja; astrogatora seja nepauda neko. Bet viņam bija jāpieņem lēmums: vai nu pavēlēt augšējai mašīnai doties palīgā pirmajai, vai arī, pametot to likteņa varā, likt izlūkam lidot tāllāk uz ziemeļaustrumiem.
Un atkal notika kaut kas negaidīts. Vai nu apakšējās, mākonī iestrēgušās mašīnas pilots bija apjucis, vai arī uz tās klāja bija notikusi avārija, bet cauri melnajam mutulim izspraucās zibsnis ar žilbinošu kvēli; garas sprādziena saraustītā mākoņa strēles izšāvās uz visām pusēm, bet trieciena vilnis bija tik varens, ka viss attēls salīgojās un sāka lēkāt tāpat kā brāzmas mētātais LŠ astotais. Pēc tam tumsa atgriezās, sabiezēja, un bez šī melnuma nebija vairs itin nekā.