Astrogators noliecās un kaut ko tik klusu pateica pie mikrofoniem sēdošajam telegrāfistam, ka Rohans nesadzirdēja viņa vārdus; bet telegrāfists tūdaļ tos atkārtoja, gandrīz vai kliegdams:
— Sagatavo antipronus! Ar pilnu jaudu mākonī, nepārtrauktu uguni!
Pilots atkārtoja pavēli. Pēkšņi viens no tehniķiem, vērodams sānu ekrānu, kurš rādīja visu, kas notika aiz mašīnas, iesaucās:
— Uzmanību! LŠ astotais! Uz augšu! Uz augšu! Uz augšu!!!
No rietumiem, kas līdz tam bija bijuši skaidri, kā viesuļvētra tuvojās virmojošs melns mākonis. Sākumā tas vēl bija lielā mākoņa pamalē, bet tad atrāvās no tā un, atstādams aiz sevis straujajā lidojumā radušās švīkas, drāzās stāvus augšup. Pilots, kas bija to pamanījis sekundes daļā pirms brīdinājuma, uzšāvās vertikāli gaisā, arvien augstāk, taču mākonis dzinās tam pakaļ, izgrūzdams debesīs mellnus stabus. Pilots pārnesa uguni no viena staba uz otru; trāpīts pašā centrā, tuvākais melnais kamols sadalījās uz pusēm, satumsa. Pēkšņi viss attēls sāka trīcēt.
Mirkli, kad mākoņa daļa jau sāka ieiet radioviļņu joslā, traucējot mašīnas sakarus ar bāzi, pilots acīmredzot pirmo reizi lika lietā antimatērijas izstarotāju. Lādiņa trāpīta, visa planētas atmosfēra pārvērtās par vienu vienīgu ugunsjūru; saulrieta purpursarkanā atblāzma pazuda, it kā kāds to būtu nopūtis, caur traucējumu līkločiem brīdi vēl rēgojās mākonis un virs tā kūpošie stabi, kas piepūzdamies blāvi zaigoja, bet tad savus kvēlojošos ugunskritumus pāri klinšu mudžeklim, kas izgaisa tvaika un gāzu mutuļos, brāza otrs, vēl briesmīgāks sprādziens. Tas tad arī bija pēdējais, ko viņi redzēja, jo nākošajā sekundē viss attēls, izlādēšanās dzirksteļu caurstrāvots, sāka krampjaini raustīties un pazuda. Krēslainajā vadības kabīnē zaigoja vienīgi tukšs, balts ekrāns, padarīdams cilvēku sejas spokaini bālas.
Horpahs lika radiotelegrāfistiem izsauk: abas mašīnas, bet pats kopā ar Rohanu, Jazonu un citiem pārgāja uz līdzās esošo navigācijas kabīni.
— Kā jūs domājat, kas tas par mākoni? — viņš vaicāja bez jebkāda ievada.
— Tas sastāv no metāla daļiņām. Kaut kas līdzīgs suspensijai, ko vada no vienota tālvadības centra, — sacīja Jazons.
— Gārb?
— Es domāju tāpat.
— Vai ir kaut kādi priekšlikumi? Nav? Jo labāk. Galvenais Inženier, kurš superkopters ir labākā stāvoklī, mūsējais vai tas, ko mēsj paņēmām no «Kondora»?
— Abi ir kārtībā, astrogator. Bet es personiski labāk ņemtu mūsējo.
— Labi. Rohan, ja nemaldos, jūs vēlējāties pamest spēka lauku. Tagad jums ir tāda iespēja. Dabūsiet astoņpadsmit cilvēkus, divkāršu automātu komplektu, kontūrlāzerus un antipronus… Vai mums ir vēl kaut kas?… (Neviens neatbildēja.) Nu jā, pagaidām nekas labāks par antimatēriju nav izgudrots… Jūs startēsiet pulksten 4.31, tas ir, saulei lecot, un pacentīsieties atrast ziemeļaustrumu virzienā krāteri, par kuru runāja Regnars pēdējā ziņojuma. Tur jūs nolaidīsieties atklātā spēka laukā. Pa ceļam lūdzu visu, kas liekas kaut vai mazliet šaubīgs, apšaudīt no maksimālas distances. Nekādās nogaidīšanas, novērojumu, eksperimentu. Nekādas jaudas taupīšanas apšaudei. Ja pazaudēsiet sakarus ar mani, lūdzu dariet savu darbu tālāk. Kad atradīsiet krāteri, nolaidieties, bet uzmanīgi, lai neuzsēstos virsū cilvēkiem… Domāju, ka tie ir kaut kur šajā apvidū … — un viņš norādīja kādu punktu uz kartes, kas aizņēma visu sienu.
— Šai sarkani svītrotajā joslā. Tā ir tikai skice, bet nekā labāka man nav.
— Ko man darīt pēc nolaišanās, astrogatora kungs? Vai meklēt viņus?
— To es atstāju jūsu ziņā. Lūdzu tikai iegaumēt vienu: jūs nedrīkstat apšaudīt nekādus mērķus jau piecdesmit kilometru attālumā no krātera, jo lejā var būt mūsu ļaudis.
— Nekādus mērķus uz zemes?
— Vispār nekādus. Līdz šai robežai, — un astrogators ar žestu sadalīja platību uz kartes divās daļās, — jūs varat lietot iznīcināšanas līdzekļus uzbrūkot. Sākot no šīs līnijas, ļiīs drīkstat vienīgi aizsargāties ar spēka lauku. Jazon! Cik var izturēt superkoptera lauks?
— Pat miljonu atmosfēru uz kvadrātcentimetra.
— Ko nozīmē «pat»? Vai jūs gribat man to pārdot, vai? Es jautāju, cik? Piecus miljonus? Divdesmit?
Horpahs to visu teica pilnīgi mierīgi. Šāds komandiera noskaņojums kuģa ļaudis baidīja visvairāk. Jazons nokrekšķinājās.
— Lauks ir izmēģināts uz divarpus …
— Tā ir cita lieta. Vai jūs dzirdat, Rohan! Ja mākonis atspiedīs jūs līdz šai robežai bēdziet. Vislabāk uz augšu. Bet galu galā visu es nevaru jums pateikt priekšā … — viņš palūkojās pulkstenī.
— Astoņas stundas pēc starta es jūs izsaukšu visos diapazonos. Ja tas būs nesekmīgi, mēģināsim nodibināt sakarus ar Trojas pavadoņiem vai arī optiski. Mēs lāzerēsirn ar morzes ābeci. Neesmu vēl dzirdējis, ka arī tas varētu nedot rezultātus. Taču mēģināsim paredzēt vairāk par to, ko zinām.» Ja arī lāzeri neiedarbosies, pēc nākamajām trim stundām jūs startēsiet un atgriezīsieties. Ja manis šeit nebūs …
— Jūs esat nodomājis startēt?
— Nepārtrauciet mani, Rohan. Nē. Es nedomāju startēt, bet ne viss ir atkarīgs no mums. Ja manis šeit nebūs, lūdzu, izejiet orbītā ap planētu. Vai jūs to jau esat darījuši superkopterā?
— Jā, divas reizes, Līras deltā.
— Labi. Tātad jūs zināt, ka tas ir mazliet sarežģīti, taču pilnīgi iespējami. Orbītai jābūt stacionārai, precīzus tās datus pirms starta jums iedos Strēms. Šajā orbītā jūs gaidīsiet mani 36 stundas. Ja pa šo laiku nebūšu devis jums nekādu ziņu par sevi, atgriezīsieties uz planētas. Aizlidosiet līdz «Kondoram» un pamēģināsiet to iedarbināt. Es zinu, kādas ir izredzes. Tomēr nekas cits jums neatliks. Ja jums tas izdosies, lūdzu atgriezties ar «Kondoru» uz bāzi un sniegt pārskatu par notikušo. Vai jums ir vēl kaut kādi jautājumi?
— Jā. Vai es varu mēģināt stāties sakaros ar šiem — ar šo centru, kas vada mākoni, gadījumā, ja man izdotos to atklāt?
— Arī to es atstāju jūsu ziņā. Lai nu kā, risks nedrīkst pārsniegt saprāta robežas. Es, protams, neko nezinu, taču man šķiet, ka vadības centrs neatrodas uz planētas virsmas. Bez tam tā esamība man vispār šķiet problemātiska . ..
— Kā jūs to domājat?
— Mēs taču uztveram radiopārraides visā elektromagnētiskajā spektrā. Ja kāds būtu vadījis šo mākoni ar staru palīdzību, mēs būtu reģistrējuši attiecīgus signālus.
— Centrs varētu atrasties pašā mākonī.
— Iespējams. Nezinu. Jazon, vai no elektromagnētiskajiem viļņiem neatkarīgi televadīšanas paņēmieni ir iespējami?
— Jūs gribat zināt manas domas? Nē. Tādu paņēmienu nav.
— Jūsu domas? Bet ko gan citu es varu jautāt?
— Tas, ko es zinu, nav līdzvērtīgs tam, kas pastāv. Kas var pastāvēt. Mēs tādus paņēmienus nezinām. Tas ir viss.
— Telepātija… — piezīmēja kāds, kas stāvēja aizmugurē.
— Par šo tematu man nav nekas sakāms, — sausi noteica Jazons. — Lai kā tas arī būtu, izpētītajā kosmosa daļā nekas tamlīdzīgs nav atklāts.
— Kungi, mēs nevaram zaudēt laiku tukj šās diskusijās. Ņemiet savus ļaudis, Rohan, un sagatavojiet superkopteru. Orbītas ekliptiskos datus jums pēc stundas dos Strēms. Kolēģi Strēm, lūdzu aprēķināt pastāvīgu orbītu ar apogeju pieci tūkstoši.