— Būs darīts, astrogatora kungs.
Astrogators pavēra vadības kabīnes durvis.
— Terner, kas jauns? Nekā?
— Nekā, astrogatora kungs. Tikai sprakšķi. Daudz atmosfērisko traucējumu, vairāk nekā.
— Nekādu emisijas spektra pēdu?
— Nekādu …
«Tas nozīmē, ka neviena no lidojošajām mašīnām vairs nelieto savus ieročus, ka tās beigušas cīnīties,» nodomāja Rohans. «Ja tās liktu lietā lāzeru uguni un kaut vai tikai indukcijas izstarotājus, «Neuzvaramā» indikatori būtu atklājuši to vairāku simtu kilometru attālumā.»
Rohanu dramatiskā situācija bija pārāk aizrāvusi, lai viņš uztrauktos par uzdevumu ko bija saņēmis no astrogatora. Bez tam viņam arī pietrūktu laika. Tonakt Rohans nedabūja ne acu aizvērt. Bija jāpārbauda visasi koptera iekārtas, jāiekrauj degviela, jāpaņem pārtikas krājumi un ieroči, tā ka viņi tikko paspēja līdz noteiktai stundai visu paveikt. Kad sarkanā saules diska mala parādījās pie apvāršņa, gaisā pacēlās septiņdesmit tonnu smagā mašīna trīsstāvu nama augstumā.
Saceldama smilšu mākoņus, tā devās tieši uz ziemeļaustrumiem. Tūlīt pēc starta Rohans uzņēma piecpadsmit kilometru augstumu; stratosfērā viņš varēja attīstīt maksimālu ātrumu, bez tam varbūtība sastapt melno mākoni tur bija mazāka. Tā vismaz viņš domāja. Varbūt viņam bija taisnība, bet varbūt tas vienkārši bija laimīgs gadījums, taču jau pēc nepilnas stundas, ieslīpu saules staru apspīdēti, viņi nolaidās aizbērtajā krāterī, kura dibenu vēl klāja tumsa.
Sakaitēto gāzu lejup šļācošās strūklas vēl nebija paguvušas uzsviest gaisā smilšu mākoņus, kad videosakaru operatori sacēla trauksmi, ziņodami uz navigācijas kabīni, ka krātera ziemeļu daļā redzams kaut kas aizdomīgs. Smagā (lidojošā mašīna apstājās, viegli trīsēdama, it kā to turētu neredzama, savilkta atspere, un no piecsimt metru augstuma tika veikti šīs vietas sīki novērojumi. Uz palielinātāja ekrāna pelēki rūsganā fona bija redzami sīki taisnstūrīši, kas ar ģeometrisku precizitāti grupējās aplī ap lielāku tēraudpelēku taisnstūri. Rohans reizē ar Gārbu un Balminu, kas kopā ar viņu stāvēja pie vadības pults, pazina Regnara ekspedīcijas mašīnas.
Viņi nekavējoties nolaidās ne visai tālu, ievērojot visus drošības pasākumus. Koptera izbīdāmās «kājas» vēl nebija beigušas darboties, saliekdamās, locīdamās un iztaisnodamās vienmērīgos pietupienos, kad viņi izmeta trapu un izsūtīja divas izlūkmašīnas kustīga spēka llauka aizsardzībā. Krātera! iekšpuse atgādināja plakanu bļodu ar robotām malām. Vulkānisko konusu, kas pacēlās; centrā, klāja melnbrūna lavas garoza.
Lai nobrauktu pusotra kilometra — apmēram tāds bija attalums — kustīgajiem izlūkiem bija vajadzīgas dažas minūtes. Radiosakari bija lieliski. Rohans sarunājās ar Gārbu, kas atradās priekšējā transportierī.
— Kāpums izbeidzas — tūlīt mēs viņus redzēsim, — vairākas reizes atkārtoja Gārbs. Pēc brīža viņš iekliedzās:
— Ir! Es redzu viņus!!!
Un mierīgāk:
— Liekas, viss ir kārtībā. Viena, divas, trīs, četras — visas mašīnas ir savās vietās — tikai kāpēc tās stāv saulē?
— Bet cilvēki? Vai jūs viņus redzat? —taujāja Rohans, kas, acis samiedzis, stāvēja pie mikrofona.
— Jā. Tur kaut kas kustas … tie ir divi cilvēki… rau, kur vēl viens … un kāds guļ ēnā … es redzu viņus, Rohan!
Balss attālinājās. Rohans dzirdēja, kā Gārbs kaut ko teica savam mašīnas vadītājam. Atskanēja truls troksnis — tātad tikai izšauta dūmu raķete. Gārba balss atkal kļuva dzirdama:
— To mēs viņiem sveiciena vietā … dūmus vējš aizpūta mazliet uz viņu pusi… tūlīt tie izklīdīs … Jarg … kas tur ir? Kas! Kā tā .. Hei! Jūs tur!
Viņa kliedziens uzreiz piepildīja visu kabīni un pēkšņi aprāvās. Rohans izšķīra apklustošo motoru rūkoņu, dzirdēja skrejošu cilvēku soļus, apslāpētus saucienus, dažus kliedzienus, tad iestājās klusums.
— Hallo! Gārb! Gārb! — Rohans atkārtoja sastingušām lūpām. Pa smiltīm tuvojās smagi soji, skaļrunis iečirkstējās.
— Rohan! — svešādi skanēja Gārba sēcošā balss. — Rohan! Tas pats, kas ar Kertelenu! Viņi ir bezsamaņā, nepazīst mūs, neko nerunā … Rohan, vai jūs mani dzirdat?!
— Dzirdu … un vai visi tāpat? …
— Tā man liekas … es vēl nezinu, Jargs un Terners apstaigā visus pēc kārtas …
— Kā tad tā? Un lauks?
— Lauks ir izslēgts. Tā nav. Nezinu. Acīmredzot viņi izslēguši.
— Vai ir manāmas kādas cīņas pēdas?
— Nē, nekādu. Mašīnas stāv — visas veselas, nebojātas, bet viņi vai nu guļ, vai sēž, viņus var kratīt.. . Ko? Kas tur ir?!
Rohans saklausīja neskaidru skaņu, ko pārtrauca stiepta smilkstēšana. Viņš sakoda žokļus, bet nevarēja pārvarēt nelabuma sajūtu, kaš kāpa uz augšu.
— Ak debess, tas ir Gralevs! — atskanēja Gārba kliedziens. — Gralev! Veco zēn! Vai tu nepazīsti mani?!
Viņa elpas vilcieni, skaļruņa pastiprināti, pēkšņi piepildīja visu kabīni.
— Gralevs arī… — Gārbs izdvesa. Viņš brīdi klusēja, it kā sakopojot spēkus.
— Rohan… es nezinu, vai mēs paši tiksim galā… Viņi visi jādabū no šejienes, projām. Atsūtiet vēl cilvēkus …
— Tūlīt.
Pēc stundas zem superkoptera metāla korpusa apstājās drausmīgs gājiens. No divdesmit diviem cilvēkiem, kas bija devušies ceļā, atgriezās tikai astoņpadsmit; četru liktenis nebija zināms. Vairums ļāva sevi vest, bet piecus nācās vilkt ar varu, jo tie negribēja kustēties no vietas. Improvizētajā slimnīcā koptera apakšējā klājā tika nogādātas piecas nestuves. Pārējos trīspadsmit vīrus, kuru sastingusī sejas izteiksme atstāja šausmīgu iespaidu, ieveda atsevišķā telpā. Tur tie bez mazākās pretestības ļāva sevi noguldīt uz kojām. Viņus nācās izģērbt, novilkt zābakus, jo viņi bija bezpalīdzīgi kā zīdaiņi. Rohans, šī skata mēmais liecinieks, stāvēdams ejā starp guļvietu rindām, ievēroja, ka vairums atrasto joprojām saglabā pasīvu mieru, bet tie pieci kurus atveda ar varu, — gaudo un raud drausmīgā balsī.
Viņš atstāja tos ārsta ziņā, bet pats pazudušo meklēšanai izsūtīja visas mašīnas, kas bija viņa rīcībā. To tagad bija diezgan daudz, jo viņš lika iedarbināt pamestās mašīnas un norīkoja uz tām savus ļaudis. Pēdējā patruļa bija tikko izsūtīta, kad informators aicināja viņu uz kabīni; superkopteru izsauca «Neuzvaramais».
Rohans pat nebrīnījās, ka bija izdevies uzņemt sakarus, jo, šķita, nebija spējīgs vairs par kaut ko brīnīties. Viņš īsumā sniedza Horpaham pārskatu par visu notikušo.
— Kuru cilvēku trūkst? — gribēja zināt astrogators.
— Paša Regnara, Benigsena, Korotkas un Meada. Kas ir ar lidmašīnām? — savukārt vaicāja Rohans.
— Man nav nekādu ziņu.
— Un mākonis?
— No rīta es izsūtīju patruļu triju cilvēku sastāvā. Tā atgriezās pirms stundas. Tur no mākoņa nav ne vēsts.
— Nekā? Vispār nekā?
— Nekā.
— Arī lidmašīnu nav?
— Nekā nav.
Laudas hipotēze
Doktors Lauda pieklauvēja pie astrogatora kabīnes durvīm. Iegājis iekšā, viņš ieraudzīja doktoru rasējam uz fotogrammometriskās kartes.