— Kas tur ir? — nepacēlis galvu, jautāja Horpahs.
— Gribēju jums kaut ko pateikt.
— Vai tas ir tik steidzīgi? Pēc 15 minūtēm mēs startējam.
— Nezinu. Man šķiet, mēs sākam saprast, kas te notiek … — sacīja Lauda.
Astrogators nolika cirkuļus pie malas. Viņu skatieni sastapās. Biologs nemaz nebija jaunāks par komandieri. Savādi, ka viņam vēl atjāva lidot. Acīmredzot viņš to ļoti gribēja. Viņš atgādināja drīzāk vecu mehāniķi nekā zinātnieku.
— Jums tā šķiet, doktor? Es klausos.
— Okeānā ir dzīvība, — biologs teica. — Okeānā ir, bet uz sauszemes nav.
— Kāpēc? Uz sauszemes arī bijusi dzīvība. Balmins taču atradis tās pēdas.
— Jā. Bet tās ir vairāk nekā piecus miljonus gadu vecas. Pēc tam viss, kas dzīvojis uz sauszemes, ticis iznīcināts. Tas, ko es teikšu, skan fantastiski, astrogator, un man patiesībā nav nekādu pierādījumu, taču … tas tā ir. Pieņemsim, ka kādreiz, pirms miljoniem gadu, šeit nolaidusies raķete no citas sistēmas. Varbūt no Novas apgabala.
Tagad viņš runāja ātrāk, bet joprojām tikpat mierīgi:
— Mēs zinām, ka pirms Līras dzetas eksplozijas šīs sistēmas sesto planētu apdzīvojušas saprātīgas būtnes. Tām bijusi augsti attīstīta tehnoloģiska tipa civilizācija. Iedomāsimies, ka šeit nolaidies līriešu izlūkkuģis un ka notikusi katastrofa vai arī kāds cits nelaimes gadījums, kurā visa komanda gājusi bojā. Nu, teiksim, reaktora sprādziens, ķēdes reakcija … vārdu sakot, vrakā, kas nolaidies uz planētas Regis, nepalicis vairs nevienas dzīvas būtnes. Izglābušies vienīgi… automāti. Ne tādi, kā mūsējie. Ne cilvēkveidīgi..
Līrieši, cik var spriest, arī nav bijuši cilvēkveidīgi. Tātad šie automāti izglābušies un atstājuši kuģi. Tie bijuši augsti specializēti homeostatiski mehānismi, kas spēja pārciest vissmagākos apstākļus. Tagad nebiia vairs neviena, kas tiem pavēlētu. Tā viņu daļa. kas pēc domāšanas struktūras bijusi vislīdzīgākā līriešiem, varbūt centusies salabot kuģi, kaut gan situācijā, kāda bija radusies, tam nebija nekādas jēgas. Bet jūs jau zināt, kā tas ir. Remontrobots darīs savu darbu, vienalga, vai tas kādam vaiadzīgs vai ne. Taču pēc tam virsroku guvuši citi automāti. Tie kļuvuši neatkarīgi no pirmējiem. Varbūt vietēiā fauna mēģinājusi tiem uzbrukt. Šeit eksistējuši ķirzakveidīgi rāpuļi, tātad bijuši arī plēsoņas, bet zināma tipa plēsonis irzbrūk visam, kas kustas. Automāti sākuši ar tiem cīnīties un pieveikuši tos. šai cīņai automātiem vajadzēja pielāgoties. Tie pārveidojās tā, lai vislabāk piemērotos planētas apstākļiem. Vissvarīgākais, manuprāt, ka šie automāti nepieciešamības gadījumā bija spējīgi producēt citus. Tātad, sacīsim, lidojošo ķirzaku apkarošanai bija vajadzīgi lidojoši mehānismi. Nekādas konkrētas detaļas man, protams, nav zināmas. Es tikai iedomājos līdzīgu situāciju dabiskas evolūcijas apstākļos. Varbūt te nebija lidojošu ķirzaku, varbūt bija pazemes rāpuļi, kas raka alas. Nezinu. Lai kā tas arī būtu, laikam ritot, šie mehānismi, kas eksistējuši uz sauszemes, lieliski piemērojušies apstākļiem un tiem izdevies uzvarēt visu planētas dzīvnieku valsti. Un augu ari.
— Augu arī? Kā jūs to izskaidrojat?
— Lāgā nezinu. Es varētu izvirzīt pat vairākas atšķirīgas hipotēzes, bet labāk nedarīšu to. Bez tam nepateicu visbūtiskāko. Eksistējot uz planētas, šie pēcteču mehānismi pēc daudziem simtiem paaudžu vairs nelīdzinājās tiem, no kā bija radušies, tas ir — līriešu civilizācijas produktiem. Jūs saprotat? Tas nozīmē, ka bija sākusies nedzīva evolūcija. Mehānisku iekārtu evolūcija. Kas ir liomeostata pamatprincips? Saglabāties mainīgos, pat visnaidīgākos, vissmagākos apstākļos. Šīs homeostatisko metāla sistēmu evolūcijas tālākajām formām galvenās briesmas nebūt nedraudēja no vietējiem dzīvniekiem vai augiem. Tām bija jāatrod enerģijas un materiālu avoti, no kā producēt rezerves daļas un pēcteču organismus. Tāpēc, meklējot, metālu rūdas, bija attīstījies kaut kas līdzīgs kalnrūpniecībai. Iesākumā to priekštečiem, kas te ieradās ar hipotētisko kuģi, bez šaubām, bija radiācijas enerģijas dzinēji. Taču uz planētas Regis vispār nav radioaktīvo elementu, un tātad šis enerģijas avots tiem bija slēgts. Nācās meklēt citu. Acīmredzot radās asa enerģētiska krīze, un tad, manuprāt, šo iekārtu savstarpēja cīņa. Vienkārši cīņa par saglabāšanos, par eksistenci. Uz tās taču arī balstās evolūcija. Uz selekcijas. Iekārtas, kas intelektuālā ziņā stāvējušas augstu, bet nav varējušas saglabāties, teiksim, savu gabarītu dēļ, kuri, savukārt, prasījuši ievērojamus enerģijas daudzumus, nav varējušas izturēt konkurenci ar intelektuāli mazāk attīstītām, bet ekonomiskākām un enerģētiski produktīvākām iekārtām …
— Pagaidiet jel. Lai nu paliek fantastika, bet evolūcijā taču, evolūcijas spēlē vienmēr laimē būtne ar vairāk attīstītu nervu sistēmu, vai ne? Šai gadījumā nervu sistēmas vietā bijusi, teiksim, kāda elektronu sistēma, bet princips paliek tas pats.
— Tas ir pareizi tikai attiecībā uz viendabīgiem organismiem, kas radušies uz planētas dabiskās evolūcijas ceļā, taču ne uz tiem, kas ieradušies no citām sistēmām.
— Nesaprotu.
— Gluži vienkārši — dzīvības funkcionēšanas bioķīmiskie apstākļi uz Zemes ir un vienmēr ir bijuši gandrīz vienādi. Aļģu, amēbu, augu, zemāko un augstāko dzīvnieku pamatā ir gandrīz identiskas šūnas, tiem ir gandrīz vienāda, proti, olbaltumu vielmaiņa, un tik līdzīgos starta apstākļos par diferencējošo faktoru kļūst tas, kuru jūs minējāt. Tas nav vienīgais faktors, taču katrā ziņā viens no vissvarīgākajiem. Bet šeit bija citādi. Visaugstāk attīstītie mehānismi, kas bija nolaidušies uz planētas Regis, smēlās enerģiju no pašu radioaktīvajām rezervēm, bet vienkāršākajām iekārtām, kaut vai kādām remontsistēmām, varēja būt ar saules enerģiju lādējamas baterijas. Tādā gadījumā šīs vienkāršās iekārtas būtu ārkārtīgi privileģētas, salīdzinot ar pirmējām.
— Bet šie, tas ir, augstāk stāvošie mehānismi, taču tieši varēja tām nolaupīt saules baterijas… un galu galā, kurp ved šis strīds? Varbūt nav vērts par to diskutēt, Lauda?
— Nē, tā ir būtiska problēma, astrogator, tas ir loti svarīgs punkts, tāpēc ka, pēc manām domām, te izraisījusies ļoti savdabīga; nedzīva evolūcija, ko ievadījuši ārkārtēji, sagadīšanās radīti apstākļi. īsi sakot,, es iedomājos to šādi: šajā evolūcijā uzvarējušas, pirmkārt, iekārtas, kas spējušas sekmīgāk miniaturizēties, un, otrkārt, vietsēži. No pirmajām radušies tā saucamie melnie mākoņi. Es personiski domāju, ka tie ir loti mazi pseidokukaiņi, kas vajadzības gadījumā, savā ziņā pašu interesēs, var apvienoties lielās augstākas kārtas sistēmās. Tieši mākoņu veidā. Tādu ceļu gājusi kustīgo mehānismu evolūcija. Turpretī vietsēžu mehānismi ievadījuši to dīvaino metāla veģetācijas veidu, kuru pārstāv šķietamo pilsētu drupas …
— Tātad, pēc jūsu domām, tās nav pilsētas?
— Protams, nē. Tās nav nekādas pilsētas, bet gan vietsēžu — nedzīvu veidojumu — lieli konglomerāti, kuri spēj vairoties, bet saules enerģiju smejas ar īpašu orgānu palīdzību … tādas, manuprāt, ir šīs trīsstūrainās plāksnītes …
— Tātad jūs uzskatāt, ka šī «pilsēta» joprojām veģetē?
— Nē. Man ir tāds iespaids, ka mums nezināma iemesla dēļ šī «pilsēta» vai, pareizāk, šis «metāla mežs» cīņu par eksistenci zaudējis un tagad tie ir vienīgi rūsējoši lūžņi. Saglabājusies tikai viena forma: kustīgās iekārtas, kas sagrābušas visus planētas kontinentus.