— Kāpēc?
— Nezinu. Esmu ķēries pie dažādiem aprēķiniem. Var būt, ka pēdējo trīs miljonu gadu laikā planētas Regis III saule atdzisusi ātrāk nekā iepriekš, tā ka šie lielie vietsēžu «organismi» vairs nav spējuši saņemt no tās pietiekamus enerģijas daudzumus. Bet tie ir tikai miglaini minējumi.
— Pieņemsim, ka viss ir tā, kā jūs sakāt. Vai domājat, ka šiem «mākoņiem» ir kāds vadības centrs virs zemes vai planētas dzīlēs?
— Domāju, ka nekā tamlīdzīga nav. Var būt, ka šie mikromehānismi, savienodamies noteiktā kārtībā, paši kļūst par šādu centru, par kaut ko «nedzīvām smadzenēm» līdzīgu. Dalīšanās tiem var nākt par labu. Tie veido brīvus, paretus spietus, tāpēc var pastāvīgi atrasties saules gaismā vai arī sekot negaisa mākoņiem, jo nav izslēgts, ka šie mehānismi smeļas enerģiju no atmosfēras lādiņiem. Taču briesmu vai — plašāk ņemot — pēkšņu izmaiņu brīdī, kad tiek apdraudēta to eksistence, tie apvienojas …
— Tomēr kaut kam taču ir jāizraisa šī apvienošanās reakcija, bez tam, kur «spietošanas» laikā atrodas visas sistēmas neparasti komplicētā atmiņa? Elektronu smadzenes taču ir «gudrākas» par visiem saviem elementiem, Lauda. Ja smadzenes demontētu, vai tad šie elementi varētu pēc tam paši ieņemt attiecīgās vietas? Vispirms vajadzētu sastādīt visu smadzeņu plānu …
— Tas nav obligāti. Pietiktu, ja katrs elements «atcerētos», ar kādiem citiem elementiem tas tieši savienojas. Piemēram, elementa numur viens noteiktām virsmām jāsakļaujas ar sešiem citiem elementiem; savukārt ikviens no tiem tāpat «zina» savus kaimiņus. Tādējādi informācijas daudzums, kas ietverts atsevišķā elementā, var būt loti niecīgs, bet bez tās ir vajadzīgs tikai zināms ierosinātājs, zināma tipa signāls «uzmanību! briesmas!», pēc kura visi elementi izkārtojas attiecīgajās konfigurācijās, un acumirklī rodas «smadzenes». Bet tā ir tikai primitīva shēma, astrogator. Domāju, ka jautājums ir sarežģītāks, kaut vai tāpēc vien, ka šādi elementi, bez šaubām, diezgan bieži iet bojā. Tomēr tas nedrīkstētu ietekmēt veselā darbību …
— Labi. Mums nav laika ilgāk iztirzāt šāda veida detaļas. Vai jūs savā hipotēzē saskatāt kādus konkrētus un mums noderīgus secinājumus?
— Zināmā nozīmē jā, bet tikai negatīvus. Miljoniem gadu ilgā mehāniskā evolūcija ir parādība, ar kādu cilvēks līdz šim Galaktikā nav sastapies. Lūdzu pievērst uzmanību pamatproblēmai. Visas mums zināmās mašīnas kalpo nevis pašas sev, bet kādam citam. Tādējādi no cilvēku viedokļa planētas Regis vairojošos metāla brikšņu vai tās dzelzs mākoņu pastāvēšana ir bezjēdzīga — tiesa gan, par tikpat «bezjēdzīgiem» var nosaukt, piemēram, kaktusus Zemes tuksnešos. Lietas būtība slēpjas tajā apstāklī, ka šie mehānismi lieliski piemērojušies cīņai ar dzīvajām būtnēm. Man radies iespaids, ka tie nonāvējuši savus pretiniekus tikai šīs cīņas pašos sākumos, kad uz sauszemes kupli zēlusi dzīvība. Izrādījās, ka patērēt enerģiju nokaušanai nav ekonomiski. Tāpēc tie liek lietā citas metodes, kuru sekas bija gan «Kondora» katastrofa, gan gadījums ar Kertelenu, gan, beidzot, — Regnara grupas bojā eja …
— Kādas tad ir šīs metodes?
— Es noteikti nezinu, kas ir to pamatā. Varu vienīgi izteikt savu personisko uzskatu: Kertelena casus taču nav nekas cits kā gandrīz visas informācijas iznīcināšana, ko satur cilvēka smadzenes. Droši vien arī dzīvnieka. Tā sakropļotām dzīvām būtnēm neizbēgami jāiet bojā. Bet vienlaikus tā ir vienkāršākā, ātrāka, ekonomiskāka metode nekā nonāvēšana … Mans secinājums, kas no tā izriet, diemžēl, ir pesimistisks. Varbūt tas vēl par daudz mīksti teikts … Mēs esam nesalīdzināmi sliktākā situācijā par viņiem un turklāt vairāku iemeslu dēļ. Vispirms, iznīcināt dzīvu būtni var daudz vieglāk nekā mehānismu vai tehnisku iekārtu. Tālāk, tās attīstījušās tādos apstākļos, ka vienlaikus cīnījušās ar dzīvajām būtnēm un ar saviem metāla «brāļiem», ar saprātīgajiem automātiem. Tātad viņi karojuši vienlaikus divās frontēs, cenšoties iznīcināt gan jebkurus dzīvo organismu adaptācijas mehānismus, gan arī saprātīgu mašīnu inteliģences izpausmes. Šāda miljoniem gadu ilga cīņa vainagojusies ar iznīcinātājas darbības neparastu universālismu un pilnīgumu. Baidos, ka viņus uzvarēt mēs varētu tikai tai gadījumā, ja tos visus iznīcinātu, bet tas ir gandrīz neiespējami…
— Jums tā šķiet?
— Jā. Tas nozīmē, ka acīmredzot, attiecīgi koncentrējot līdzekļus, varētu iznīcināt visu planētu … bet tas taču nav mūsu uzdevums, nemaz nerunājot par to, ka mums nepietiks spēku. Situācija patiešām ir savā ziņā vienreizēja, jo — kā es to saprotu — mēs īstenībā intelektuāli esam pārāki. Sie mehānismi nebūt nereprezentē prāta varenību, tie vienkārši ir lieliski pielāgoti pilanētas apstākļiem … lai iznīcinātu visu saprātīgo un visu dzīvo. Turpretī tie paši ir nedzīvi. Tāpēc tas, kas tiem ir nekārtīgs, mums var izrādīties nāvējošs.
— Bet kā jūs varat būt pārliecināts, ka tiem nav saprāta?
— Es varētu izvairīties no atbildes, aizbildinoties ar neziņu, bet tomēr pateikšu. Ja vispār esmu par kaut ko pārliecināts, tad tieši par to. Kāpēc viņi nav intelektuāls spēks? Skaidrs! Ja viņi tāds būtu, jau sen viņi būtu tikuši ar mums galā. Ja jūs domās izsekosiet pēc kārtas visiem notikumiem uz planētas Regis kopš mūsu nolaišanās brīža, tad ievērosiet, ka viņi darbojas bez jebkāda stratēģiska plāna. Viņi uzbrūk, kā un kad vien pagadās.
— Nu … tas, kādā veidā viņi pārtrauca Regnara sakarus ar mums un pēc tam uzbruka izlūkmašīnām …
— Bet viņi taču vienkārši dara to pašu, ko darījuši pirms gadu tūkstošiem. Augstākie automāti, kurus viņi ir iznīcinājuši, taču ari savstarpēji droši vien sazinājās tieši ar radioviļņu palīdzību. Izjaukt šādas informācijas apmaiņu, pārtraukt sakarus — tas bija viens no mehānisko veidojumu pirmajiem uzdevumiem. Atrisinājums radās zināmā mērā nevilšus, jo metāla mākonis ekranē tik labi kā nekas cits visā pasaulē. Bet tagad? Kas mums jādara tālāk? Mums jāsargās pašiem un jāsargā automāti, mašīnas, bez kurām mēs nebūtu nekas, — turpretī viņiem ir pilnīga manevrēšanas brīvība, vietēji, praktiski neizsmeļami atjaunošanās avoti, viņi var vairoties, ja mēs iznīcināsim daļu no viņiem, turklāt nekādi līdzekļi, kas ir nāvējoši dzīvībai, viņiem nevar kaitēt. Nekas cits neatliks, kā laist darbā mūsu visvarmācīgāko ieroci: antimatēriju … bet iznīcināt viņus visus šādā veidā nav iespējams. Vai ievērojāt, kā viņi rīkojas pēc trieciena? Vienkārši izklīst… turklāt mums pastāvīgi jāatrodas aizsegā, bet tas ierobežo mūsu stratēģiju, kamēr viņi var pēc patikas dalīties, pārvietoties no vienas vietas uz citu … un, ja mēs viņus sakautu šajā kontinentā, viņi pārceltos uz citu. Lai gan galu galā iznīcināt viņus visus nav mūsu uzdevums. Es uzskatu, ka mums jālido projām.
— Ak tā gan …
— Jā. Ja jau mums ir darīšana droši vien ar apsihiskiem nedzīvās evolūcijas veidojumiem, tad nevaram apspriest tādus jautājumus kā atriebību vai atmaksu par «Kondoru», par tā komandas likteni. Tas būtu tas pats, kā nopērt okeānu par to, ka tas noslīcinājis kuģi un cilvēkus.
— Jūsu vārdos būtu daudz taisnības, ja īstenībā viss būtu tieši tā, — Horpahs pieceldamies teica. Viņš ar abām rokām atbalstījās uz sašvīkotās kartes. — Taču galu galā tā ir hipotēze, bet mēs nevaram atgriezties ar hipotēzēm. Vajadzīga pārliecība. Nevis atriebība, bet gan pārliecība. Precīza diagnoze, noskaidroti fakti. Ja mēs tos noskaidrosim, ja man «Neuzvaramā» tilpnēs būs ieslēgti šīs … šīs lidojošās mehāniskās faunas paraugi, ja tāda patiešām eksistē, tad, protams, es atzīšu, ka te mums vairāk nekas nav darāms. Lai tad bāze nosaka tālāko rīcību. Starp citu, nav nekādas garantijas, ka šie radījumi paliks uz planētas, varbūt viņi turpinās attīstīties, līdz beidzot apdraudēs arī kosmonautiku šajā Galaktikas rajonā.