— Pat ja tam būs lemts notikt, tad ne agrāk kā pēc simtiem tūkstošiem vai, drīzāk gan, pēc miljoniem gadu. Jūs, astrogator, arvien vēl, bīstos, spriežat tā, it kā mēs stāvētu aci pret aci ar domājošu pretinieku. Tas, kas reiz bijis saprātīgu būtņu darba rīks, pēc viņu izzušanas kļuvis patstāvīgs un miljonu gadu gaitā faktiski pārvērties par planētas dabas spēku sastāvdaļu. Dzīvība palikusi okeānā, jo tur mehāniskā evolūcija nesniedzas, taču tā neļauj šīs dzīvības formām iznākt uz sauszemes. Tādēļ atmosfērā ir zināms skābekļa daudzums, ko izdala okeāna aļģes, un kontinenti ir tuksnešaini, jo mehāniskie veidojumi neko neceļ, nerada nekādas vērtības, viņiem nav nekādas civilizācijas, nav vispār nekā, izņemot viņus pašus, tāpēc mums jāizturas pret viņiem kā pret dabas spēku. Daba arī nepazīst ne vērtējumus, ne vērtības. Šie veidojumi vienkārši pastāv paši par sevi, viņi pastāv un rīkojas tā, lai turpinātu pastāvēt…
— Kā jūs izskaidrojat lidmašīnu bojā eju? Tās taču sargāja spēka lauks …
— Spēka lauku var sagraut ar citu spēka lauku. Bez tam, astrogator, lai sekundes daļā iznīcinātu visu atmiņu, kas mājo cilvēka smadzenēs, vajag mirklī ap viņa galvu radīt magnētisko lauku ar tādu spriegumu, kādu būtu grūti nodrošināt pat mums, izmantojot visus uz kuģa esošos līdzekļus. Tam būtu vajadzīgi gigantiski pārveidotāji, transformatori, elektromagnēti…
— Un jūs domājat, ka viņiem tas viss ir?
— Nebūt nē! Viņiem nekā nav. Tie vienkārši ir ķieģelīši, no kuriem nepieciešamība uzcel visu, kas vajadzīgs. Pienāk signāls: «Briesmas!» Uzradies kaut kas, ko ļauj atklāt izraisītās vides izmaiņas, piemēram, elektrostatiskā lauka izmaiņas … Lidojošais spiets nekavējoties izveido šīs «mākoņsmadzenes», un to kolektīvā atmiņa pamostas: tādas būtnes jau bijušas, ar tām vajadzējis rīkoties tā un tā, un tad tās gājušas bojā … Un viņi atkal rīkojas, kā jau rīkojušies toreiz.
— Labi, — sacīja Horpahs, kas jau ilgāku laiku vairs nedzirdēja vecā biologa vārdus. — Es atlieku startu. Tagad sasauksim padomi; es to labprāt nedarītu, jo sagaidāma plaša diskusija, uzliesmos zinātniskas kaislības, bet cita padoma neredzu. Pēc pusstundas galvenajā bibliotēkā, doktor Lauda…
— Lai mani pārliecina, ka es maldos, un tad uz kuģa jums būs par vienu patiesi apmierinātu cilvēku vairāk … — doktors mierīgi sacīja un tikpat klusu, kā bija ienācis, atstāja kajīti. Horpahs izslējās, piegāja pie sienas informatora un, nospiedis iekšējā skaļruņu tīkla slēdzi, izsauca pēc kārtas visus zinātniekus.
Izrādījās, ka vairumam zinātnieku bija padomā līdzīgas hipotēzes kā Laudam; viņš tikai bija pirmais, kas savu formulēja tik kategoriski. Strīdi uzliesmoja vienīgi jautājumā par «mākoņa» saprātīgumu. Kibernētiķi drīzāk bija noskaņoti atzīt to par domājošu sistēmu, kas apveltīta ar spēju stratēģiski darboties. Laudam asi uzbruka; Horpahs apzinājās, ka šo uzbrukumu kaislīgumam par iemeslu ir ne tik daudz Laudas hipotēze kā tas, ka viņš pārspriedis to nevis ar kolēģiem, bet gan ar pašu komandieri. Par spīti ciešajām saitēm, kas tos vienoja ar komandu, zinātnieki kuģī tomēr veidoja tādu kā «valsti valstī» un ievēroja noteiktu nerakstītu rīcības kodeksu.
Galvenais kibernētiķis Kronotoss iejautājās, kādā veidā, pēc Laudas domām, «mākonis», kaut gan tas nav apveltīts ar saprātu, iemācījies uzbrukt cilvēkiem.
— Bet tas taču pavisam vienkārši, — atteica biologs. — Miljoniem gadu tas nav darījis nekā cita. Te es domāju cīņu ar planētas pirmatnējiem iedzīvotājiem, proti, ar dzīvniekiem, kam bijusi centrālā nervu sistēma. Mākonis iemācījies uzbrukt viņiem tāpat, kā Zemes kukainis uzbrūk savam upurim. Un dara to ar analoģisku precizitāti, ar kādu lapsene prot izšļākt indi sienāža vai vaboles nervu ganglijos. Tas nav saprāts, bet gan instinkts …
— Bet kādā veidā mākonis uzzināja, kā jāuzbrūk lidmašīnām? Ar lidmašīnām tas līdz šim nebija sastapies …
— To mēs nevaram zināt, kolēģi. Šie mehānismi cīnījušies, kā es jau tiku jums teicis, divās frontēs. Ar Regis iedzīvotājiem — dzīvajiem un nedzīvajiem, tas ir, ar citiem automātiem. Tādējādi šiem automātiem gribot negribot nācās izmantot dažādus enerģijas veidus aizsardzībai un uzbrukumam …
— Bet ja nu viņu vidū nebija lidojošo…
— Man šķiet, es saprotu, kas doktoram padomā, — piezīmēja Galvenā Kibernētika vietnieks Saurahans.
— Šie lielie automāti, makroautomāti, sazinājušies cits ar citu, lai apvienotos un darbotos kopīgi, un visvieglāk bijis tos iznīcināt izolējot, sadalot; bet te vislabākā metode bija sakaru bloķēšana …
— Runa nav par to, vai var izskaidrot «mākoņa» izturēšanās atsevišķas formas, nebalstoties uz hipotēzi par tā saprātu, — atteica Kronotoss, — jo Okhema bārdas nazis mūs neierobežo. Mūsu uzdevums, vismaz patlaban, nav vis radīt hipotēzi, kas visekonomiskākiem līdzekļiem izskaidrotu visu, bet gan tādu, kas garantētu visdrošāko rīcību. Tāpēc drīzāk gan jāatzīst, ka «mākonis» var būt apveltīts ar saprātu, jo tas būtu piesardzīgāk. Tad mēs rīkosimies uzmanīgāk. Turpretī, ja piekristu Laudam, ka mākonim nav ; saprāta, bet patiesībā tas viņam būtu, tad mēs riskējam par šo kļūdu samaksāt augstu cenu … Es saku to nevis kā teorētiķis, bet pirmām kārtām kā stratēģis.
— Nezinu, ko tu gribi pārliecināt — mākoni vai mani, — mierīgi atbildēja Lauda.Es nebūt neesmu piesardzības pretinieks, bet mākoņa saprāts neatšķiras no kukaiņa, vai pareizāk, nevis no atsevišķa kukaiņa, bet, teiksim, no skudru pūžņa saprata. Taču, ja būtu bijis citādi, mēs vairs nebūtu starp dzīvajiem.
— Pierādi to.
— Mēs nebijām mākonim pirmais homo tipa pretinieks, jo tam jau bijusi saskare ar tādiem: atgādinu, ka pirms mums šeit bija «Kondors». Tad nu, lai iekļūtu spēka laukā, šim mikroskopiskajām «mušiņām» pietika ierakties smiltīs, jo ilauks sniedzas tikai līdz smilšu virsmai. Mākonis pazina «Kondora» spēka lauku, tātad tam varēja iekrist prātā šāds uzbrukuma veids. Tomēr nekā līdzīga tas neizdarīja. Tātad vai nu «mākonis» ir mujķis, vai arī tas darbojas instinktīvi …
Kronotoss negribēja padoties, bet te iejaucās Horpahs, ierosinādams atlikt tālāko diskusiju. Viņš palūdza iesniegt konkrētus priekšlikumus, kuri izrietētu no tā, kas ir noteikts ar pietiekamu varbūtību. Nīgrens iejautājās, vai nevarētu ekranēt cilvēkus, uzliekot viņiem metāla ķiveres un tā novēršot magnētiskā lauka iedarbību. Tomēr fiziķi secināja, ka tas nedos efektu, jo ļoti spēcīgs lauks rada metālā virpuļveida strāvas, kas sakarsē ķiveri līdz augstai temperatūrai. Kad ķivere sāks dedzināt, neatliks nekas cits, kā noraut to no galvas, bet sekas ir zināmas iepriekš.
Bija jau nakts. Vienā zāles kaktā Horpahs sarunājās ar Laudu un ārstiem, atsevišķā pulciņā stāvēja kibernētiķi.
— Tas tomēr ir neparasti, ka būtnes ar augsti attīstītu intelektu, šie makroautomāti, nav guvušas uzvaru, — kāds sacīja. — Tas būtu izņēmums likumam, ka evolūcija iet komplikāciju, homeostāzes pilnveidošanās virzienā … informācijas jautājumi, tās izmantošana …