— Šiem automātiem nebija izredžu tieši tāpēc, ka tie jau pašā sākumā bijuši tik augsti attīstīti un sarežģīti, — attrauca Saurahans. — Saproti jel, tie bijuši augsti specializēti sadarbībai ar saviem konstruktoriem, līriešiem, bet, kad līrieši izzuda, automāti kļuva it kā par kropļiem, jo bija zaudējuši vadību. Turpretī tās formas, no kurām radušās tagadējās «mušiņas» (es nebūt neapgalvoju, ka tās eksistējušas jau toreiz, uzskatu to pat par neiespējamu, tām vajadzēja rasties vēlāk), bijušas relatīvi primitīvas, un tāpēc tām pavērušies daudzi attīstības ceļi.
.— Varbūt bijis pat vēl svarīgāks faktors, — piebilda doktors Sakss, pienākdams pie kibernētiķiem. — Runa ir par mehānismiem, bet tiem nekad nepiemīt tādas pašremontēšanās tendences kā dzīvam dzīvniekam, dzīviem audiem, kas pēc ievainojuma paši spēj atjaunoties. Makroautomātam, pat ja tas spētu salabot citu automātu, šim nolūkam nepieciešami instrumenti, vesels mašīnu parks. Tāpēc vajadzēja tikai makroautomātus nošķirt no tādiem instrumentiem, un tie kļuva bezspēcīgi. Un tad viņi kļuva par gandrīz neaizsargātu laupījumu lidojošiem veidojumiem, kas bija daudz nejūtīgāki pret bojājumiem …
— Tas ir neiedomājami interesanti, — pēkšņi pateica Saurahans. — No tā izriet, ka automāti, lai tie patiešām būtu universāli, jābūvē pavisam citādi, nekā mēs to darām: pamatā jāņem mazi elementāri ķieģelīši, pseidošūnas, kas spēj cita citu aizstāt…
— Tas nav nekas īpaši jauns, — pasmaidīja Sakss, — jo dzīvo formu evolūcija notiek tieši tā, un nav nekāda nejaušība… Tāpēc arī nav nejaušība, ka «mākonis» sastāv no šādiem apmaināmiem elementiem … Tas ir materiāla jautājums: bojātam makroautomātam nepieciešamas rezerves daļas, ko var ražot tikai augsti attīstīta rūpniecība, turpretī sistēma, kas sastāv no pāris kristāliņiem, termistoriem vai citām vienkāršām detaļām, šāda sistēma var iet bojā, un tas neko nekaitēs, jo to nekavējoties aizstās viena no miljardiem līdzīgajām.
Redzēdams, ka no viņiem nekas daudz nav gaidāms, Horpahs atstāja sapulcējušos, kuri, nogrimuši diskusijā, to gandrīz nepamanīja. Viņš devās uz vadības kabīni, lai informētu Rohana komandu par «nedzīvās evolūcijas» hipotēzi. Kad «Neuzvaramais» uzņēma sakarus ar superkopteru, kas atradās krāterī, bija jau tumšs. Pie mikrofona pienāca Gārbs.
— Man šeit ir palikuši tikai septiņi cilvēki, — viņš sacīja, — tai skaitā divi ārsti pie šiem nelaimīgajiem. Pārējie pašreiz guļ, vienīgi telegrāfists sēž ar mani. Jā … mums ir pilns spēka ilauks. Bet Rohans vēl nav atgriezies.
— Vēl nav atgriezies?! Kad viņš izbrauca?
— Ap sešiem pēc pusdienas. Viņš paņēma sešas mašīnas un visus pārējos cilvēkus… norunājām, ka viņš atgriezīsies pēc saules rieta. Saule norietējusi pirms desmit minūtēm.
— Vai jums ar viņu ir radiosakari?
— Esmu tos pazaudējis pirms stundas.
— Gārb! Kāpēc jūs par to man neziņojāt tūlīt?!
— Rohans taču teica, ka sakari uz laiku pārtrūks, jo viņi iebrauks kādā no šīm dziļajām aizām, jūs zināt. To nogāzes ir apaugušas ar šiem metāla draņķiem, kas dod tādu atstarojumu, ka praktiski nevar būt ne runas par signālu uztveršanu .. .
— Lūdzu man nekavējoties paziņot, kad Rohans atgriezīsies … viņš par to atbildēs … tā mēs ātri vien varam pazaudēt visus …
Astrogators vēl runāja, kad viņu pārtrauca Gārba sauciens:
— Viņi brauc šurp, astrogator! Redzu ugunis, tās virzās pa nogāzi uz augšu, tas ir Rohans … viena — divas — nē, tur ir tika: viena mašīna … tūlīt es uzzināšu visu ..
— Es gaidu.
Gārbs, redzēdams starmešu ugunis, kas šūpojās virs pašas zemes, ik pa brīdim skardamas nometni un atkal pazuzdamas ieplakās, satvēra raķešu pistoli, kas mētājās turpat līdzās un divas reizes izšāva gaisā. Efekts bija lieilisks — visi gulošie acumirklī uzrausās kājās, mašīna pa to laiku apmeta slaidu loku, telegrāfists, kas dežurēja centrālē, atvēra eju enerģētiskajā sienā, pa zilām spuldzēm iezīmētu joslu ieripoja putekļiem klāta kāpurķēžu mašīna un sastinga kāpas pakājē, uz kuras atradās superkopters. Sev par izbīli Gārbs atbraucējā pazina mazo trīsvietīgo izlūkamfībiju, radiomašīnu. Steidzīgi iestādināto starmešu gaismā viņš kopā ar citiem metās pretī mašīnai, kas vēl nebija apstājusies, kad no tās izlēca cilvēks saplēstā kombinezonā ar tik briesmīgi dubļiem un asinīm notraipītu seju, ka Gārbs nepazina viņu, iekams cilvēks nebija sācis runāt.
— Gārb, — tas ievaidējās, satverdams zinātnieku aiz pleciem, un kājas tam saļodzījās. Klāt pieskrēja citi, atbalstīja viņu, saukdami:
— Kas noticis?! Kur pārējie …?
— Nav… vairs… pārējo … neviena …—izdvesa Rohans, un, zaudēdams samaņu, atkrita viņiem uz rokām.
Ap divpadsmitiem naktī ārstiem izdevās atgriezt viņu pie samaņas. Gulēdams zem barakas alumīnija jumta, skābekļa teltī, viņš pastāstīja to, ko pusstundu vēlāk Gārbs paziņoja pa radio «Neuzvaramajam».
Rohana grupa
Kolona, ko vadīja Rohans, sastāvēja no diviem lieliem enargobotiem, četrām apvidus kāpurķēžu mašīnām un mazas amfībijas. Tajā atradās Rohans kopā ar vadītāju Jargu un bocmani Terneru. Viņi virzījās ierindā, kādu paredzēja trešās pakāpes procedūras reglaments. Pirmais ripoja energobots bez cilvēkiem, aiz tā brauca Rohana izlūkamfībija, tad — četras mašīnas, kurās atradās pa divi cilvēki, bet kolonu noslēdza otrais energobots; visu grupu aizsargāja abu energobotu spēka lauki.
Rohans bija izšķīries par šo braucienu, jo vēl krāterī viņam bija izdevies ar «elektrisko suņu» — olfaktometrisko indikatoru — palīdzību atrast četru pazudušo Regnara grupas cilvēku pēdas. Bija skaidrs: ja viņus neatradīs, tad viņi. maldīdamies klinšu labirintos vēl bezpalīdzīgāki par bērniem, aizies bojā no bada vai slāpēm. Pirmos kilometrus Rohana ļaudis veica, paļaudamies uz indikatoru rādītājiem. Pie ieejas kādā no platajām un šajā vietā seklajām aizām, kurām tie brauca garām, ap pulksten septiņiem viņi atklāja pūstoša strauta dūņās iemītas skaidras pēdas. Viņi izšķīra trīs cilvēku pēdu nospiedumus, kas bija lieliski saglabājušies mīkstajās, dienas laikā tikai mazliet iekaltušajās dūņās; bija tur arī ceturtās pēdas, visai neskaidras, jo tās jau bija izskalojis ūdens, kas pamazām sūcās starp klinšu bluķiem. Šie nospiedumi ar raksturīgām kontūrām liecināja, ka, dodoties aizā, tos bija atstājušas Regnara grupas cilvēku smagi apautās kājas. Mazliet tālāk, uz klintīm, pēdas pazuda, taču tas, protams, nelika Rohanam mainīt nodomu, jo viņš redzēja, ka aizas nogāzes kļūst arvien stāvākas. Skaidrs, ka atmiņu zaudējušie bēgļi nespētu pa tām uzrāpties. Rohans cerēja, ka tūdaļ pat atradīs viņus aizā, kuru daudzo aso pagriezienu dēļ nevarēja pārskatīt. Pēc īsas apspriedes kolona devās tālāk, līdz sasniedza vietu, kur uz abām nogāzēm auga savādi, ārkārtīgi biezi metāla krūmi. Sie smagnējie, otām līdzīgie veidojumi apmēram viena līdz pusotra metra augstumā spraucās ārā no kailo klinšu plaisām, ko pildīja tumšas dūņas. Sākumā tie auga pa vienam, tad nepārtrauktā mudžeklī, kas līdzīgi rūsainai sukai klāja abas aizas nogāzes gandrīz līdz pašam dibenam, kur, slēpdamies starp lieliem klinšu bluķiem, vijās ūdens pavediens.