Dažuviet starp šiem «krūmiem» bija redzamas ieejas alās. No vienām izplūda šauras ūdens strūkliņas, citas bija sausas vai šķita izžuvušas. Ailās, kuru ieejas atradās zemu, Rohana cilvēki mēģināja ielūkoties, spīdinādami ar starmešiem. Vienā no šādām alām viņi atrada krietni daudz sīku, trīsstūrainu kristāliņu, kurus pa daļai bija applūdinājis no griestiem pilošais ūdens. Rohanam kabatā bija vesela sauja šo kristāliņu.
Viņi brauca kādu puskilometru pa aizu.
Ceļš kļuva aizvien stāvāks. Līdz šim mašīnu kāpurķēdes kāpumu lieliski pārvarēja. Tā kā divās vietās sakaltušajās dūņās strautiņa malā viņi atkal atklāja pēdu nospiedumus, tad bija pārliecināti, ka brauc īstajā virzienā, Aiz kāda pagrieziena radiosakari, kas līdz šim tika uzturēti ar superkopteru, manāmi pasliktinājās, un Rohans nodomāja, ka tas izskaidrojams ar metāla brikšņu ekranējošo iedarbību. Abpus aizai, kas augšā bija divdesmit, bet lejā — kādus divpadsmit metrus plata, vietām slējās gandrīz vertikālas sienas, ko līdzīgi stīvam, melnam kažokam klāja krūmveidīga stiepļu masa. Aizas abās malās šo krūmu bija tik daudz, ka tie veidoja nepārtrauktu biezokni, kas sniedzās līdz pat aizas malām.
Mašīnu kavalkāde izbrauca caur diviem diezgan platiem klinšu vārtiem; tam bija jāpatērē zināms laiks, jo spēka lauka tehniķiem vajadzēja ļoti precīzi sašaurināt tā rādiusu, lai netiktu skartas klintis. Tā kā tās bija stipri sadēdējušas un erodētas, tad jebkurš enerģētiskā lauka trieciens varēja izraisīt veselu akmeņu lavīnu. Protams, viņi nebaiļojās par sevi, bet gan par pazudušajiem, kurus šāds nogruvums — ja tie atrastos tuvumā. — varētu ievainot vai nonāvēt.
Bija pagājusi apmēram stunda kopš radiosakaru pārtrūkšanas, kad magnētisko indikatoru ekrānos parādījās bieži zibšņi. Likās ka peilētāji ir sabojājušies, jo, kad viņi gribēja pēc tiem nolasīt impulsa virzienu, tie radīja uzreiz visas debess puses. Tikai ar sprieguma skaitītāju un polarizatoru palīdzību izdevās konstatēt, ka magnētiskā lauka svārstību avots ir metāla brikšņi uz aizas sienām. Tad tikai viņi pamanīja arī, ka te brikšņi izskatās citādi nekā tai aizas daļā, kas bija palikusi aiz muguras: tos vairs neklāja rūsas kārtiņa, krūmi bija kļuvuši augstāki, lielāki un it kā melnāki, jo to stieples jeb arī atvasītes bija nosētas ar dīvainiem paresninājumiem. Rohans neuzdrošinājās tos izpētīt, jo negribēja riskēt un atvērt ieeju spēka laukā.
Viņi sāka braukt mazliet ātrāk. Vienlaikus impulsometri un magnētiskie indikatori rādīja arvien daudzveidīgāku aktivitāti. Paceļot acis uz augšu, varēja manīt, kā gaiss šur un tur virs tumsnējā biezokņa vibrē, it kā būtu ārkārtīgi sakarsis. Aiz otrajiem klinšu vārtiem viņi ievēroja, ka virs krūmiem vijas tikko jaušamas, gaistošas dūmakainas strūkliņas. Taču tas bija tik augstu uz nogāzes, ka sīkāk neko nevarēja saskatīt pat ar tālskati. Tiesa gan, Jargs, kas vadīja Rohana mašīnu un kam acis bija ka vanagam, apbalvoja, ka šīs «strūkliņas» atgādinot sīku kukainīšu spietus.
Rohans kļuva jau mazliet nemierīgs, jo brauciens turpinājās ilgāk, nekā viņš bija cerējis, bet līkumotās aizas gals arvien vēl nebija redzams. Toties tagad varēja braukt ātrāk, — klinšu krāvumi strauta dibenā bija izzuduši. Arī pats strauts, paslēpies dziļi starp nogruvumiem, gandrīz vairs nebija manāms, un tikai, mašīnām apstājoties, neparastajā klusumā varēja dzirdēt neredzamā ūdens klusos čukstus.
Pēc kārtējā pagrieziena parādījās klinšu vārti, kas bija šaurāki par iepriekšējiem. Veikuši mērījumus, tehniķi noteica, ka ar ieslēgtu spēka lauku tiem nevarot izbraukt cauri. Kā zināms, šāds lauks nevar pieņemt jebkurus apveidus, bet vienmēr ir rotācijas ķermeņa, tātad lodes, elipsoīda vai hiperboloīda variants. Pirmīt viņiem bija izdevies izspraukties cauri, aizas sašaurinājumam, saspiežot aizsarglauku līdzīgi saplacinātam stratosfēras balonam, kas, protams, bija neredzams.
Taču tagad tas neizdotos, lai arī kā viņi manevrētu. Rohans apspriedās ar fiziķi Tomani un abiem lauka tehniķiem, un visi kopīgi nolēma, ka riskēs braukt cauri, uz acumirkli — turklāt tikai daļēji — izslēdzot aizsegu. Pirmajam biia jābrauc energobotam bez cilvēkiem ar izslēgtu lauka emitoru; tūlīt aiz klinšu vārtiem bija paredzēts to iedarbināt, lai tas nodrošinātu pilnu priekšējo aizsegu izliekta vairoga veidā. Četrām lielajām mašīnām un mazajai Rohana izlūkmašīnai braucot caur šauro eju, cilvēki paliktu tikai bez augšējā aizsega; pēdējam energobotam, kas noslēdza kolonu, vajadzēja tūlīt aiz klinšu; vārtiem savienot savu «vairogu» ar pirmā energobota «vairogu», tādējādi atjaunojot pilnu aizsegu.
Viss notika saskaņā ar šo projektu, un pēdējā no četrām kāpurķēžu mašīnām tieši atradās starp klinšu stabiem, kad gaisu satricināja neparasts trieciens — nevis skaņa, bet gan trieciens, it kā kaut kur tuvumā būtu sabrukusi kāda klints — sukai līdzīgās aizas sienas iekūpējās, no tām izlīda melns mākonis un ārprātīgā ātrumā metās virsū kolonai.
Rohans, kas bija nolēmis palaist lielos transportierus savai amfībijai pa priekšu, tobrīd stāvēja, gaidīdams, līdz garām pabrauks pēdējā mašīna. Pēkšņi viņš ieraudzīja melni kūpošās aizas sienas un milzīgu uzliesmojumu priekšā; tur pirmais energobots, kas atradās jau viņpus klinšu vārtiem, bija ieslēdzis lauku, kurā sadega uzbrūkošā mākoņa mutuli; taču tā lielākā daļa pārlidoja pāri liesmām un drāzās virsū uzreiz visām mašīnām. Viņš uzkliedza Jargam, lai tas nekavējoties iedarbina pakaļējo energobotu un savieno tā emitēto lauku ar priekšējo, jo šai situācijā klinšu nogruvuma briesmām vairs nebija nozīmes. Jargs centās to izdarīt, taču ieslēgt lauku neizdevās. Acīmredzot — kā vēlāk atzīmēja Galvenais Inženieris — aparatūras klistroni bija pārkarsuši. Ja tehniķis būtu tos paturējis zem ierosinošās strāvas dažas sekundes ilgāk, lauks būtu «aizķēries», bet Jargs bija apjucis, vairs atkārtoti necentās lauku ieslēgt un izlēca no mašīnas. Rohans satvēra viņu aiz kombinezona, bet bailēs vai prātu zaudējušais Jargs izrāvās un metās bēgt pa aizu uz leju. Kad Rohans pats pieskrēja pie aparatūras, bija jau par vēlu.
Transportieros pārsteigtie cilvēki lēca ārā no tiem un, mutuļojošā mākoņa virpuļos gandrīz neredzami, izklīda uz visām pusēm. Šis skats bija tik neticams, ka Rohans nemēģināja vairs neko uzsākt. (Bet tas jau arī vairs nebija iespējams — ieslēdzot lauku, viņš būtu trāpījis cilvēkiem, jo tie pūlējās pat rāpties augšup pa nogāzi, it kā meklēdami patvērumu metāla brikšņos. Pasīvi stāvēdams pamestajā mašīnā, viņš gaidīja, kad viņu piemeklēs tāds pats liktenis. Aiz muguras Terners, līdz pusei izliecies no sava šaujamtorņa, vālēja ar saspriegtiem lāzeriem uz augšu, bet šai ugunij nebija nozīmes, jo mākoņa (lielākā daļa jau atradās pārāk tuvu. Rohana amfībiju no pārējās kolonas šķīra ne vairāk kā sešdesmit metru. Šajā ceļa gabalā, it kā melnu liesmu pārņemti, raustījās un vārtījās pa zemi nelaimīgie, droši vien kliegdami, bet viņu kliedzienus tāpat kā visas citas skaņas, ieskaitot priekšējā energobota dārdoņu, kura spēka lauka zibošajā liesmā joprojām sadega veseli uzbrucēju miriādi, noslāpēja mākoņa stieptā, dobjā dūkoņa.
Rohans aizvien vēl stāvēja, līdz pusei izslējies no savas amfībijas, pat nemēģinādams paslēpties tajā, nevis aiz izmisīgas drosmes, kā pats to vēlāk apgalvoja, bet gan vienkārši tāpēc, ka par to — un vispār par neko — nedomāja.
Šī aina, ko viņš nekad vairs nespēja aizmirst — uzbrukuma pārsteigtie cilvēki zem melnās lavīnas, pēkšņi brīnumainā kārtā pārvērtās. Viņi pārstāja vārtīties pa klintīm, bēgt, līst stiepļu brikšņos. Nelaimīgie lēnām cēlās kājās vai apsēdās, bet mākonis, sadalījies piltuvju rindā, izveidoja virs katra no viņiem it kā virpuli, ar vienu pieskārienu apjoza augumu vai tikai galvu, pēc tam aizmutuļoja projām un starp aizas sienām aizdunēja aizvien augstāk, līdz aizsedza krēslainās debesis, lai tad, ar stieptu, dziestošu troksni ielīdis klintīs, iekristu melnajos džungļos un pazustu; tikai sīki melni punktiņi, kas šur un tur mētājās starp sastingušajiem augumiem, liecināja par nule notikušo.