Rohans, arvien vēl neticēdams, ka ir izglābies, nedz arī saprazdams, kā lai to izskaidro, meklēja ar skatienu Terneru. Taču šaujamtornis bija tukšs; bocmanis acīmredzot bija izlēcis no tā, nezin kā un kad; Rohans ieraudzīja viņu guļam turpat netālu kopā ar lāzeriem, kuru laidņus viņš arvien vēl spieda pie krūtīm, stingu skatienu lūkodamies sev priekšā.
Rohans izkāpa no mašīnas un metās no viena pie otra, pie trešā… Tie nepazina viņu. Arī neatbildēja neviens. Vairums šķita esam mierīgi; tie gūlās vai sēdās uz akmeņiem, bet divi trīs piecēlās un, tuvodamies mašīnām, lēnām, neveiklām kustībām kā akli sāka aptaustīt to sānus.
Rohans ieraudzīja, ka lieliskais radiolokācijas speciālists, Jarga draugs Genliss, gluži kā mežonis, kas pirmo reizi dzīvē ieraudzījis mašīnu, pavēris muti, mēģina pakustināt transportiera lūkas kloķi.
Nākamajā brīdī Rohanam kļuva skaidrs, ko nozīmē apaļais caurums, kas bija izdedzināts vienā no «Kondora» vadības kabīnes šķērssienām. Kad viņš, nometies ceļos, satvēra aiz pleciem doktoru Balminu un kratīja to ar izmisīgu spēku, it kā būdams pārliecināts, ka tā izdosies atgriezt to pie samaņas, tepat līdzās viņa galvai ar spalgu troksni iezibējās mēļa liesma. Tur viens no tālāk sēdošajiem, izņēmis no maksts Veira izstaro tāju, nejauši bija nospiedis tā gaili. Rohans uzkliedza viņam, taču cilvēks nepievērsa tam ne mazākās vērības. Varbūt zibsnis bija tam iepaticies kā uguns mazam bērnam, jo viņš sāka šaut, iztukšodams atommagazīnu, līdz gaiss iesēcās no karstuma, un Rohanam, kas bija nokritis garšļaukus, nācās ierāpties kādā spraugā starp klinšu bluķiem. Šai brīdī atskanēja skaļa dipoņa un no aizas līkuma izskrēja Jargs, aizelsies, sviedriem klātu seju. Tas skrēja taisni virsū neprātim, kas rotaļājās, šaudams ar izstarotāju. «Stāt! Gulties! Gulties!!!» pilnā kaklā iekliedzās Rohans, taču, pirms dezorientētais Jargs apstājās, lādiņš ar briesmīgu spēku ķēra viņa kreiso plecu. Rohans redzēja viņa seju, kad norautā roka uzlidoja gaisā, bet no drausmīgā ievainojūma sāka šļākties asinis. Šāvējs, liekas, to nemanīja, bet Jargs, neparasti izbrīnījies, palūkojās vispirms uz asiņojošo stumbeni, tad uz norauto roku, sagrīļojās un pakrita.
Cilvēks ar Veiru piecēlās kājās. Rohans redzēja, kā sakaitētā izstarotāja nepārtrauktā liesma šķīla klintīs krama dzirkstis, kas oda pēc dūmiem. Šāvējs ļodzīgi kustējās, tieši kā mazulis, kas tur rokā grabuli. Liesma sašķēla gaisu starp diviem līdzās sēdošiem cilvēkiem, kas žilbinošajā gaismā pat nepievēra acis; vēl mazs brītiņš, un viens no tiem būtu saņēmis pilnu lādiņu sejā. Rohans — tas atkal nebija lēmums, bet gan reflekss — izrāva no maksts savu Veiru un izšāva tikai vienu reizi. Cilvēks ar Veiru atvēzējies ar abām saliektajām rokām iezvēla sev pa krūtīm, ierocis nokrita uz akmeņiem, bet viņš pats knūpus uzgāzās tam virsū.
Tad Rohans uzrausās kājās. Krēsloja. Vajadzēja visus pēc iespējas ātrāk nogādāt uz bāzi. Viņam bija tikai paša mazā amfībija, bet, kad viņš gribēja iedarbināt kādu no transportieriem, izrādījās, ka divi no tiem saskrējušies klinšu ejas visšaurākajā vietā un tos varētu izšķirt tikai ar celtņiem. Atlika vēl pakaļējais energobots, kurš varētu paņemt lielākais piecus cilvēkus, bet viņu — dzīvu, kaut arī bez samaņas — bija deviņi. Rohans nodomāja, ka vislabāk būtu savākt visus kopā, sasiet, lai viņi nevarētu aizbēgi vai nodarīt sev ko ļaunu, ieslēgt abu energobotu laukus, kas viņus sargātu, un pašam braukt pēc palīdzības. Rohans negribēja ņemt līdz nevienu, jo viņa mazā apvidus mašīna bija pavisam neaizsargāta, tāpēc uzbrukuma gadījumā gribēja labāk riskēt tikai pats.
Bija jau pavisam tumšs, kad viņš pabeidza šo baismīgo darbu; cilvēki ļāva sevi sasaistīt, neizrādot ne mazāko pretestību. Viņš pabrauca nostāk pakaļējo energobotu, lai ar amfībiju varētu izbraukt brīvajā laukumā, uzstādīja abus emitorus, ar tālvadību ieslēdza spēka lauku, tādējādi nosedzot visus sasaistītos, bet pats devās atceļā.
Tā divdesmit septītajā dienā pēc nolaišanās gandrīz puse «Neuzvaramā» komandas bija izvesta no ierindas.
Sakāve
Kā ikviens patiess stāsts, Rohana izklāsts bija dīvains un nesakarīgs. Kāpēc mākonis nebija uzbrucis ne viņam, ne Jargam? Kāpēc tas neskāra arī Terneru, pirms viņš nebija izlēcis no amfībijas? Kāpēc Jargs sākumā bēga, bet pēc tam atgriezās? Atbildēt uz pēdējo jautājumu bija samērā viegli. Viņš atgriezās, domājams, kad bija atguvies no paniskajām bailēm un apjaudis, ka no bāzes viņu šķir ap piecdesmit kilometru, kurus viņš nespētu noiet ar to skābekļa krājumu, kas viņam bija.
Taču pirmie jautājumi palika bez atbildes, kaut gan tā varēja kļūt par izšķirošu visiem cilvēkiem cīņā uz dzīvību vai nāvi. Tāpēc spriedelējumu un hipotēžu vietā vajadzēja sākt darboties.
Horpahs uzzināja par Rohana grupas likteni pēc pusnakts, pusstundu vēlāk viņš startēja.
Pārsviest kosmisko kreiseri no vienas vietas uz otru, kas atrodas tikai divsimt kilometrus tālu, ir nepateicīgs uzdevums. Kuģis visu laiku jāvada, turot to vertikāli uz uguns staba, ar samērā mazu ātrumu, bet tas rada ievērojamu degvielas patēriņu. Tā kā dzinēji šādam darba režīmam nebija piemēroti, bija nepieciešama nemitīga elektronisko automātu iejaukšanās, taču arī tad tērauda milzenis naktī virzījās, viegli grīļodamies, it kā to turētu liegi viļņojoša jūras virsma. Novērotājam, kas atrastos uz planētas Regis III, tas droši vien būtu neparasts skats — šis izsviesto liesmu atblāzmā tikko saskatāmais veidols, kas peldēja tumsā kā ugunīga kolona.
Ieturēt pareizo kursu arī nebija viegli. Nācās pacelties virs atmosfēras, pēc tam ar pakaļgalu pa priekšu ienirt tajā atpakaļ.
Tas viss pilnīgi saistīja astrogatora uzmanību, it īpaši tāpēc, ka meklētais krāteris slēpās zem plānas mākoņu segas. Beidzot vēl pirms rītausmas «Neuzvaramais» nolaidās krāterī divus kilometrus no Regnara vecās bāzes; līdz ar to superkopters, mašīnas un barakas atradās kreisera spēka laukā, bet spēcīgi apbruņota glābšanas grupa ap pusdienas laiku atveda visus Rohana cilvēkus, veselus, bet nesamaņā. Slimnīcai nācās nodot divas papildu telpas, jo kuģa īstajā slimnīcā jau vairs nebija vietu. Tikai pēc tam zinātnieki sāka iztirzāt noslēpumu, kas bija izglābis Rohanu un — ja nebūtu noticis traģiskais gadījums ar izstarotāju neprātīgā rokās — būtu izglābis arī Jargu.
To nekā nevarēja saprast, jo abi tiklab pēc apģērba, apbruņojuma, kā arī pēc izskata nemaz neatšķīrās no pārējiem. Droši vien nevarēja būt nozīmes arī tam, ka viņi trijatā ar Terneru bija atradušies mazajā apvidus mašīnā.
Tanī pašā laikā Horpahs stāvēja dilemmas priekšā, ko darīt tālāk. Situācija bija skaidra tiktāl, ka viņš varētu atgriezties bāzē ar datiem, kas attaisnoja atkāpšanos un reizē izskaidroja «Kondora» traģisko galu. Tas, kas visvairāk intriģēja zinātniekus — metāla pseidokukaiņi, to simbioze ar mehāniskajiem «augiem», kas bija apmetušies uz klintīm, beidzot jautājums par mākoņa «saprātu» (bet nebija pat zināms, vai ir tikai viens vai vairāki mākoņi un vai, beidzot, mazāki mākoņi var apvienoties monolītā vienībā) — tas viss kopā nebūtu piespiedis viņu palikt uz Regis III ne stundu ilgāk, ja aizvien vēl netrūktu četru cilvēku no Regnara komandas, ieskaitot viņu pašu.