— Tagad es nokāpšu lejā un kaut ko iekodīšu. Bet jūs parūpējieties par stereotipu, Rohan! — pagurušā balsī pēkšņi ierunājās Horpahs, atrāvies no ekrāna.
— Vai no distances?
— Ja vēlaties, varat aizsūtīt kādu … vai arī aiziet pats.
To pateicis, astrogators atbīdīja durvis un izgāja ārā. Rohans vēl brīdi redzēja viņa profilu blāvi apgaismotajā liftā, kas nedzirdami slīdēja lejup, tad palūkojās lauka rādītāju diskā. Nulle. «Patiesībā vajadzētu sākt ar fotometrēšanu,» Rohans nodomāja. Riņķot ap planētu tik ilgi, kamēr tiks uzkrāts pilns uzņēmumu komplekts. Varbūt tā izdotos kaut ko atklāt. Jo vizuālajiem novērojumiem no orbītas nav diez cik liela vērtība; kontinenti nav jūra, un novērotāji pie teleskopiem, lai cik arī to būtu, nav nekādi matroži masta galā. Tas, ka uzņēmumu komplekta iegūšanai būtu vajadzīgs turpat vai vesels mēnesis, jau ir cits jautājums.
Lifts atgriezās. Viņš iekāpa un nobrauca uz sesto stāvu. Plašajā platformā pie ieejas barokamerā drūzmējās cilvēki, kuriem patiesībā te nekas nebija darāms, vēl jo vairāk tāpēc, ka jau kopš kādas ceturtdaļstundas atkārtojās četri signāli, vēstot, ka klāt ir galvenā ēdienreize. Rohanu ieraugot, cilvēki pašķīrās.
— Jordan un Blank! Jūs nāksiet man līdz uz stereotipu.
— Vai skafandros, navigator?
— Nē. Paņemiet. tikai skābekļa aparātus. Un vienu robotu. Vislabāk kādu no arktaniem, lai tas mums neiestigtu šais velnišķīgajās smiltīs. Bet kādēļ jūs visi šeit stāvat? Ēstgribu esat zaudējuši, vai?
— Gribētos izkāpt, navigatora kungs … uz sauszemes.
— Kaut vai uz pāris minūtēm …
Sacēlās kņada.
— Mieru, puiši. Gan pienāks laiks ekskursijām. Pagaidām mums ir trešā pakāpe.
Cilvēki izklīda nelabprāt. Pa tam no kravas lifta izspraucās celtnis ar robotu, kas bija galvas tiesu garāks par vislielāko vīru. Jordans un Blanks, jau ar skābekļa aparātiem, atgriezās elektrokārā — viņš redzēja tos, atslējies pret margām gaitenī, kas tagad, kad raķete bija nostādīta uz pakaļgala, bija pārvērties par vertikālu šahtu, kura sniedzās līdz pat pirmajai mašīntelpu šķērssienai. Virs un zem sevis Rohans juta plašus metāla stāvus, kaut kur pašā apakšā strādāja klusgaitas transportieris, bija dzirdama hidraulisko vadu rāmā čāpstināšana, bet no četrdesmit metru dziļās šahtas, no mašīntelpas klimatizatoriem vienmērīgi plūda auksta, attīrīta gaisa strāva.
Divi cilvēki no kameras apkalpes atvēra viņu priekšā durvis. Rohans mehāniski pārbaudīja siksnu stāvokli un maskas hermētiskumu. Jordans un Blanks iegāja viņam pakaļ, tad skārds smagi nodunēja zem robota soļiem. Spalgi, stiepti iesēcās no barokameras kuģī pārsūknētais gaiss. Atvērās ārējā lūka. Mašīnu nobrauktuve atradās četrus stāvus zemāk. Lai nokļūtu lejā, cilvēki izmantoja mazo liftu, kurš jau agrāk bija izstumts ārā. Lifta režģi sniedzās līdz pat kāpas virsotnei. Tā sprosts bija vaļā visās četrās pusēs. Gaiss tur bija tikai mazliet aukstāks nekā «Neuzvaramajā». Viņi iekāpa četratā, magnēti izslēdzās. Līgani slīdot lejup no vienpadsmit stāvu augstuma, viņi pabrauca garām kuģa korpusa kārtējām sekcijām. Rohans neapzināti vēroja tās. Iespēja apskatīt kuģi no ārpuses, ja vien tas neatrodas dokā, nerodas sevišķi bieži. «Nostrādājies gan,» viņš domāja, ieraudzīdams švīkas, ko bija atstājuši meteorīti. Vietām apvalka bruņu plāksnes bija zaudējušas spīdumu, it kā tās būtu izkodinājusi stipra skābe.
Lifts, beidzis īso lidojumu, liegi nosēdās uz sanesto smilšu vaļņa. Izlēkuši āra, viņi tūlīt iegrima pāri ceļiem. Vienīgi robots, kas bija konstruēts pētījumiem sniegotos klajumos, jokainā, grīļīga, taču drošā gaitā soļoja ar savām komiski saplacinātajām pēdām. Rohans pavēlēja tam apstāties, bet pats kopā ar biedriem uzmanīgi apskatīja visas kuģa pakaļgala sprauslas, cik nu tas no ārienes bija iespējams.
— Derētu mazliet patīrīt un izpūst, — viņš sacīja.
Tikai izkļuvuši no kuģa apakšas, viņi redzēja, cik milzīgu ēnu meta «Neuzvaramais». Kā plats ceļš tā stiepās pāri kapām, ko apspīdēja jau stipri uz vakarpusi nosliekusies saule. Smilšu viļņu regulārais izkārtojums viesa īpašu mieru. Kāpu ieplakās krājās zilgas ēnas, to virsotnes sārtoja vakarblāzma, un šis siltais, liegais rožainums atgādināja Rohanam kādreiz bērnībā bilžu grāmatā redzētas krāsas. Tik nereāli maigs tas bija. Viņa skatiens lēnām klīda no kāpas uz kāpu, atklādams arvien jaunas rožainās gaismas nokrāsas, kas jo tālāk, jo kļuva rudākas, melnu sirpjveida ēnu sašvīkotas, līdz, saplūzdamas iedzeltenā pelēkumā, ieskāva draudoši izslietās kailo vulkānisko klinšu radzes. Tā viņš stāvēja un vēroja, bet viņa palīgi nesteigdamies veica parastos mērījumus, ieslēdza mazās tvertnēs gaisa un smilšu paraugus,_mērīja grunts radioaktivitāti ar portatīvo zondi, kuras Urbjķermeni balstīja arktans. Palīgu automātiskās kustības liecināja par gadiem ilgo pieredzi. Rohans viņu izdarībām nepievērsa ne mazākās uzmanības. Maska sedza tikai degunu un muti, acis viņam bija brīvas un visa galva arī, jo viņš bija noņēmis seklo aizsargķiveri. Viņš sajuta vēja pūsmu matos, juta, kā sīki smilšu graudiņi nosēžas uz sejas, kā tie kņudinādami iespiežas starp plastmasas apmali un vaigiem. Nemierīgas vēja brāzmas raustīja virsvalka bikšu staras, liels, it kā pietūcis saules disks, kurā kādu sekundi varēja raudzīties bez ļaunām sekām, tagad atradās tieši aiz raķetes smailes. Vējš stiepti gaudoja, spēka lauks neaizkavēja gāzu kustību, tāpēc Rohans vispār nevarēja pamanīt, kur no smiltīm paceļas lauka neredzamā siena. Skatienam pieejamais milzīgais plašums bija nedzīvs, it kā to nekad nebūtu minušas cilvēka kājas, it kā tā nebūtu planēta, uz kuras bija pazudis «Neuzvaramā» klases kuģis ar astoņdesmit cilvēku komandu, milzīgs, pieredzes bagāts tukšuma vagotājs, kas spēja sekundes daļā attīstīt miljardiem kilovatu lielu jaudu, pārvērst to spēka laukos, kurus nespēj pārvarēt neviens materiāls ķermenis, vai koncentrēt to visu iznīcinošos staros, kam ir zvaigžņu temperatūra un kas var saberzt pīšļos kalnu grēdu vai iztvaicēt okeānu. Un tomēr te bija gājis bojā šis uz Zemes radītais tērauda organisms, daudzus gadsimtus ilgā tehnoloģijas uzplaukuma auglis, un pazudis mīklainā kārtā, neatstājis nekādu pēdu, nenoraidījis SOS signālu, it kā tas būtu izgaisis šai rudajā, pelēcīgajā tuksnesī.
«Un viss šis kontinents izskatās tāpat,» Rohans nodomāja. Viņš to labi atcerējās. No augšas viņš bija redzējis krāteru baku rētas un vienīgo kustību starp tām — nemierīgi, lēni slīdošos mākoņus, kas meta ēnas pāri nebeidzamām kāpu rindām.
— Aktivitāte? — nepagriezdamies atpakaļ, viņš iejautājās.
— Nulle, komats, nulle divi, — atbildēja Jordans, kas bija stāvējis uz ceļiem un tagad piecēlās kājās. Seja viņam bija piesārtusi, acis spulgoja. Maska izkropļoja viņa balsi.
«Tas ir vēl mazāk nekā nekas,» Rohans nodomāja. Bet galu galā tie tur nevarēja iet bojā tik rupjas nepiesardzības dēļ, automātiskie indikatori būtu sacēluši trauksmi pat tad, ja neviens nebūtu parūpējies par pētījumu stereotipu.
— Atmosfēra?
— Slāpekļa septiņdesmit astoņi procenti, argona divi procenti, oglekļa dioksīda nulle, metāna četri procenti, pārējais — skābeklis.