Pazudušo pēdas ievilināja Rohana grupu aizā. Nebija šaubu, ka šie neaizsargātie cilvēki ies tur bojā, pat ja planētas nedzīvie iemītnieki liks viņus mierā. Tāpēc vajadzēja pārmeklēt apkārtni, jo nelaimīgajiem, kas bija zaudējuši spēju darboties loģiski,, varēja palīdzēt tikai «Neuzvaramais».
Vienīgais, ko izdevās noteikt ar apmierinošu tuvinājumu, bija meklējumu rādiuss, jo šie alu un aizu valstībā pazudušie nevarēja attālināties no krātera vairāk par dažiem desmitiem kilometru. Skābekļa viņu aparātos vairs nebija daudz, taču ārsti apgalvoja, ka planētas gaiss nekādā ziņā neapdraud dzīvību, bet reibonim, ko rada asinīs izšķīdušais metāns, tādā stāvoklī, kādā šie cilvēki atradās, protams, nebija kaut cik nopietnas nozīmes.
Meklējumu teritorija nebija no plašajām, taču neparasti grūta un nepārskatāma. Visu iedobumu, plaisu, pārkaru un alu «ķemmēšana» pat labvēlīgos apstākļos varētu ilgt nedēļām. Zem līkumoto aizu un ieleju klintīm, tikai vietumis ar tām saistīdamās, slēpās otra pazemes gaiteņu un alu sistēma, ko bija izskalojis ūdens. Bija pilnīgi iespējams, ka pazudušie uzturas kaut kur vienā no šādām slēptuvēm, bez tam nevarēja pat cerēt, ka tos visus atradīs vienkopus. Atmiņu zaudējuši, viņi bija bezpalīdzīgāki par bērniem, jo tie vismaz būtu turējušies kopā. Turklāt šis apvidus bija melno mākoņu mājoklis. «Neuzvaramā» varenais apbruņojums un tā tehniskie līdzekļi meklējumos neko daudz nevarēja palīdzēt. Visdrošāko aizsardzību — spēka lauku — planētas pazemes gaiteņos nevarēja izmantot. Tā nu atlika alternatīva — vai nu nekavējoties atgriezties, līdz ar to nolemjot pazudušos nāvei, vai arī uzsākt diezgan riskantus meklējumus. Reālas izredzes tie varētu dot tikai dažu tuvāko dienu, varbūt nedēļas laikā. Horpahs zināja, ka tālākos meklējumos varētu atrast vienīgi šo cilvēku mirstīgās atliekas.
Nākamās dienas rītā astrogators uzaicināja pie sevis speciālistus, iepazīstināja ar situāciju un paziņoja, ka cer uz viņu palīdzību. Zinātnieku rīcībā bija saujiņa «metāla insektu», ko blūzes kabatā bija atnesis Rohans. To izpētei tika veltīta gandrīz vai vesela diennakts. Horpahs gribēja zināt, vai pastāv radikāla iespēja šos veidojumus padarīt nekaitīgus. Vajadzēja arī noskaidrot, kas bija izglābis Jargu un Rohanu no «mākoņa» uzbrukuma.
«Gūstekņi» apspriedes laikā ieņēma goda vietu slēgtā stikla traukā galda vidū. To bija tikai nepilni divi desmiti, jo pārējie tika iznīcināti pētīšanas procesā. Šie veidojumi ar izteiktu trejādu simetriju atgādināja burtu Y, tiem bija trīs smaili zari, kuru savienošanās vietā izveidojās centrālais paresninājums; dienas gaismā tie likās melni kā ogles, bet atstarotajā — zilzaļi, opalescējoši, līdzīgi dažu Zemes kukaiņu apvalkiem. To sieniņas veidoja ļoti sīkas virsmas, kas atgādināja rozetveidīgu briljanta slīpējumu, ietverot mikroskopisku, bet vienmēr piilnīgi vienādu konstrukciju, Virsmas elementi, kas bija simtām reižu sīkāki par smilšu graudiņiem, veidoja kaut ko līdzīgu autonomai nervu sistēmai, kurā varēja izšķirt daļēji patstāvīgas struktūras.
Mazākā no tām, kas atradās burta Y augšējo atzarojumu iekšpusē, veidoja sistēmu, kas pārzināja «kukaiņa» kustības; atzarojumu mikrokristāliskajā struktūrā bija tāds kā universāls akumulators un reizē arī enerģijas transformators. Atkarībā no tā, kā mikrokristāli tika saspiesti, tie radīja gan elektrisko, gan magnētisko, gan mainīgu enerģētisko lauku, kas varēja samērā stipri sasildīt centrālo daļu; tad uzkrātais siltums izstaroja vienā virzienā. Tādējādi radusies gaisa kustība, kaut kas līdzīgs reaktīvai strāvai, ļāva «kukainim» lidināties jebkurā virzienā. Atsevišķs kristāliņš ne tik daudz lidoja, cik spurdza, un nespēja, vismaz laboratorijas apstākļos, precīzi vadīt savu lidojumu. Turpretī, atzarojumu galiem saskaroties, veidojās agregāti, kuru aerodinamiskās spējas bija jo lielākas, jo lielāks bija savienojušos kristāliņu skaits.
Katrs kristāliņš savienojās ar trim citiem; bez tam atzarojuma gali varēja sakļauties ar cita kristāliņa centrālo dalu, tā rezultātā izveidojās šādi augošu kopu daudzslāņu struktūra. Lai rastos savienojums, kristāliņiem nebija obligāti jāsaskaras, pietika, ja cits citam tuvojās gali, — tad radās magnētiskais lauks, kas uzturēja visu veidojumu līdzsvara stāvoklī. Kad «insektu» skaits sasniedza zināmu robežu, agregāts sāka izrādīt daudz likumsakarību: reaģējot uz ārējiem kairinājumiem, tas varēja mainīt kustības virzienu, formu, apveidus, iekšējo pulsāciju frekvenci. Tiem noteiktā kārtā izmainoties, lauka zīmes mainījās uz pretējām un metāla kristāliņi vairs nepievilkās, bet gan atgrūdās, pārejot «individuālas izkliedes» stāvoklī.
Bez sistēmas, kas pārzināja šīs kustības, katrā melnajā kristāliņā atradās vēl otra savienojumu sistēma vai, pareizāk, tās fragments, jo likās, ka tā ir kādas lielākas vienības daļa. Šī augstākās kārtas vienība, kas, jādomā, radās, savienojoties milzīgam elementu daudzumam, bija mākoņa darbības īstenais dzinējspēks. Taču te pētnieku zināšanas beidzās. Viņi neorientējās augstākās kārtas sistēmu augšanas iespējās, bet īpaši neskaidra viņiem bija «mākoņa saprāta» problēma. Kā pieļāva Kronotoss, jo grūtāka problēma šiem veidojumiem jāatrisina, jo vairāk to apvieifojas vienā kopā. Tas skanēja diezgan pārliecinoši, taču ne kibernētiķi, ne informācijas speciālisti nepazina nevienu šādas konstrukcijas, tas ir, «patvaļīgi augošu smadzeņu», ekvivalentu, kas savus izmērus mainītu atkarībā no ieceru vēriena.
Daļa no Rohana atnestajiem veidojumiem bija bojāti. Taču citi reaģēja tipiski. Atsevišķs kristāliņš varēja spurgt, turēties gandrīz nekustīgi gaisā, krist lejup, tuvoties kairinājuma avotam vai arī vairīties no tā, bet citādi tas bija pavisam nekaitīgs, pat ja tam draudēja iznīcināšana (bet iznīcināt tos mēģināja ar ķīmiskiem līdzekļiem, karsēšanu, spēka laukiem un radiāciju), tas neizdalīja nekādus enerģijas veidus un to varēja samalt pīšļos kā visniecīgāko Zemes vabolīti — atšķirība bija tikai tā, ka kristāliski metāliskās bruņas nebija tik viegli saspiežamas. Turpretī, savienojoties jau samērā nelielā agregātā, «kukaiņi», tos pakļaujot magnētiskā lauka iedarbībai, sāka radīt savu lauku, kas anulēja iepriekšējo; kad tos karsēja, tie centās atbrīvoties no siltuma, emitējot infrasarkano starojumu. Eksperimentus turpināt nebija iespējams, jo zinātnieku rīcībā bija tikai sauja kristāliņu.
Uz astrogatora jautājumu Galveno vārdā atbildēja Kronotoss. Zinātnieki pieprasīja laiku tālākiem pētījumiem — pirmām kārtām viņi vēlējās iegūt lielāku daudzumu kristāliņu un šai nolūkā ieteica uz aizu aizsūtīt ekspedīcijiu, kas, meklējot pazudušos, vienlaikus varētu piegādāt vismaz vairākus desmittūkstošus pseidokukaiņu.
Horpahs tam piekrita. Tomēr viņš atzina, ka ar cilvēku dzīvībām riskēt vairs nedrīkst. Un nolēma aizsūtīt uz aizu mašīnu, kas līdz šim vēl nebija piedalījusies nevienā akcijā. Tas bija astoņdesmit tonnu smags speciālu uzdevumu veikšanai paredzēts pašgājējs, ko lietoja vienīgi augsta radioaktīvā piesārņojuma, milzīgu spiedienu un augstas temperatūras apstākļos. Sī mašīna, kuru parasti, lai gan neoficiāli, sauca par «Ciklopu», atradās paša kreisera dibenā, stingri piestiprināta pie kravas lūkas celtņiem. Principā šādas mašīnas nelaida darbā uz planētas virsmas, bet, taisnību sakot, «Neuzvaramais» vispār vēl nekad nebija iedarbinājis savu «Ciklopu». Situācijas, kad šāda galējība kļūtu nepieciešama, varēja — pat attiecībā uz visiem lidojošās bāzes kuģiem — saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Kaut kur aizsūtīt «Ciklopu» komandas izpratnē nozīmēja to pašu, ko uzticēt uzdevumu pašam velnam: līdz šim neviens nebija dzirdējis, ka «Ciklops» būtu cietis neveiksmi. Mašīnu ar celtņu palīdzību nostādīja uz nobrauktuves, kur ap to sāka rosīties tehniķi un programmētāji. Bez parastās Diraka emitoru sistēmas, kas rada spēka lauku, tai bija antimatērijas lodveida izstarotājs, tātad tā varēja raidīt antiprotonus jebkurā virzienā vai arī vienlaikus visos virzienos. Apakšējās bruņās iebūvētais reaktīvais dzinējs ļāva «Ciklopam», pateicoties spēka lauku interferencei, pacelties pat dažus metrus virs zemes, tāpēc tas varēja pārvietoties neatkarīgi no reljefa, bez riteņiem vai kāpurķēdēm. Priekšā bruņas bija atveramas, bet pa atveres lūku izvirzījās saliekamai «rokai» līdzī gs inhaustors, kas varēja izdarīt lokālus urbumus, ievākt minerālu paraugus un veikt daudz citu darbu. «Ciklops» bija apgādāts ar spēcīgu radiostaciju un televīzijas raidītāju, bet, tā kā to vadīja elektronsmadzenes, tas bija pielāgots arī patstāvīgai darbībai. Tehniķi no inženiera Petersena operatīvās grupas ievadīja šajās smadzenēs attiecīgi sagatavotu programmu, jo astrogators rēķinājās ar to, ka aizā viņš pazaudēs sakarus ar mašīnu.