Programma paredzēja pazudušo meklēšanu. Pēc to atrašanas «Ciklopam» vajadzēja ievest viņus mašīnā; vispirms vajadzēja apjozt gan viņus, gan pašam sevi ar otru, ārēju spēka lauku, kas atrastos mašīnu sargājošā spēka lauka ārpusē, un tikai šī vairoga aizsegā atvērt eju iekšējā laukā. Bez tam mašīnai bija jāievāc prāvs daudzums tai uzbrūkošo kristāliņu. Antimatērijas izstarotāju bija paredzēts izmantot vienīgi ārkārtējā gadījumā, ja izrādītos, ka mākonis apdraud enerģētisko aizsarglauku, jo anihilācijas reakcija, protams, radītu teritorijas radioaktīvo piesārņojumu; bet tas varētu kļūt bīstams pazudušo dzīvībai, kuri, iespējams, varētu atrasties netālu no kaujas vietas.
«Ciklops» bija astoņus metrus garš un ari attiecīgi «plecīgs» — korpusa diametrs pārsniedza četrus metrus. Ja kāda klinšu pilaisa būtu pārāk šaura, «Ciklops» varēja to paplašināt, gan darbojoties ar «tērauda roku», gan atstumjot klintis un sagraujot tās ar spēka lauku. Arī lauka izslēgšana nevarēja tam kaitēt, jo vanādijkeramikas bruņas bija cietas kā dimants.
«Ciklopa» kabīnē ievietoja automātu, kam bija jārūpējas par atrastajiem: viņiem sagatavoja arī guļas vietas. Beidzot, kad visas ierīces bija pārbaudītas, tērauda milzenis neparasti viegli noslīdēja pa nobrauktuvi un, it kā neredzama spēka cilāts, nemaz nesaceļot putekļus, pat virzoties ar maksimālu ātrumu, izbrauca caur «Neuzvaramā» spēka laukā ar zilām ugunīm iezīmēto eju un drīz izzuda pie kuģa pakaļgala sapulcējušos cilvēku acīm.
Kādu stundu radiotelevīzijas sakari starp «Ciklopu» un vadības kabīni darbojās nevainojami. Pēc liela, nogāztam baznīcas tornim līdzīga obeliska, kas daļēji aizsprostoja plaisu klinšu sienā, Rohans pazina uz ekrāna ieeju aizā, kur bija noticis uzbrukums.
Pirmajā lielo bluķu nogruvuma vietā āt» rums mazliet samazinājās. Cilvēki, kuri atradās pie ekrāniem, dzirdēja pat, kā čalo zem klinšu krāvumiem paslēpies strauts, — tik klusu darbojās «Ciklopa» atomdzinēji.
Sakarnieki uztvēra attēlu un skaņu līdz pulksten diviem četrdesmit, kad, pārvarējis aizas seklāko un vieglāk pieejamo daļu, «Ciklops» nokļuva rūsējošo brikšņu labirintā. Pateicoties radiotehniku pūliņiem, pēc tam abos virzienos izdevās noraidīt vēl četrus ziņojumus, bet piektais pienāca jau tiktāl pārveidots, ka tā saturu varēja vienīgi uzminēt: «Ciklopa» elektronsmadzenes ziņoja, ka tas veiksmīgi virzās uz priekšu.
Tad saskaņā ar izstrādāto plānu Horpahs izsūtīja no «Neuzvaramā» lidojošu zondi, kas bija apgādāta ar televīzijas raidītāju. Zonde, paceldamās stāvus augšup, pazuda dažās sekundēs. Centrālē sāka pienākt tās signāli — vienlaikus parādījās no jūdzes augstuma skatīta gleznaina ainava ar asi šķautnainām klintīm, ko sedza rudi un melni brikšņu plankumi. Pēc minūtes viņi bez grūtībām saskatīja lejā «Ciklopu», kas virzījās pa lielās aizas dibenu, laistīdamies kā tērauda dūre. Horpahs, Rohans un speciālistu grupu vadītāji stāvēja pie ekrāniem vadības kabīnē. Uztveršana bija laba, tomēr viņi paredzēja tās pasliktināšanās iespēju, tāpēc startam sagatavotas gaidīja citas zondes, kuras viņi bija iecerējuši izmantot par adapteriem. Galvenais Inženieris uzskatīja, ka uzbrukuma gadījumā sakari ar «Ciklopu» noteikti pārtrūks, bet vismaz tā braucienu būs iespējams novērot.
Ciklopa elektriskās acis to nevarēja pamanīt, bet pie ekrāniem stāvošie, kuru skatieniem ar augstu lidojošās telezondes starpniecību tagad atklājās visai plašs redzes lauks, redzēja, ka vairs tikai daži simti metru šķir mašīnu no klinšu vārtos pamestajiem transportieriem, kas aizsprostoja tālāko ceļu. «Ciklopam» pēc uzdevuma izpildes atceļā vajadzēja paņemt trosē arī divas sadursmes rezultātā saāķējušās kāpurķēžu mašīnas.
Pamestie transportieri no augšas izskatījās kā zaļganas kastītes; pie viena no tiem bija redzama daļēji pārogļojusies figūriņa, cilvēks, kuru ar izstarotāju bija nošāvis Rohans.
Pie paša pagrieziena, aiz kura rēgojās klinšu vārtu smailes, «Ciklops» palēnināja gaitu un tuvojās metāla brikšņiem, kas sniedzās gandrīz vai līdz aizas dibenam. Ar milzīgu uzmanību viņi sekoja tā kustībām. Tam nācās priekšā atvērt savu spēka lauku, lai pa šauru eju izvadītu inhausteru, kas līdzinājās pagarinātam lielgabala stobram ar zobotu delnu galā. Izlīdis no savas čaulas, tas aptvēra krūmu ceru un, kā likās, bez jebkādas piepūles izrāva to no akmeņainās pamatnes, pēc tam atkāpās un atmuguriski nošļūca aizas dibenā.
Visa operācija tika paveikta veikli un precīzi. Ar telezondi, kura lidinājās virs aizas, izdevās nodibināt radiosakarus ar «Ciklopa» smadzenēm, kas ziņoja viņiem, ka «paraugs», kurā mudžēja melnie kukaiņi, ir ieslēgts tilpnē.
«Ciklops» atradās simt metru no katastrofas vietas. Tur, ar tērauda pakaļgalu piekļāvies klintij, stāvēja Rohana grupas pēdējais energobots. Pašā klinšu ejā bija iestrēguši saāķējušies transportieri, bet tālāk tiem priekšā bija redzams otrais energobots. Tikko jaušamas gaisa trīsas liecināja, ka spēka lauks, kuru pēc savas nodaļas sakāves bija ieslēdzis Rohans, joprojām pastāvēja. «Ciklops» vispirms no tālienes izslēdza šī energobota Diraka emitoru, bet pēc tam, palielinājis reaktīvo jaudu un pacēlies gaisā, veikli pārslīdēja sašķiebušos transportieru mugurām un nolaidās atkali uz klinšu bluķiem, šoreiz jau viņpus ejas. Tieši šai mirklī kāds no skatītājiem pie ekrāna brīdinoši iekliedzās. Kliedziens atskanēja «Neuzvaramā vadības kabīnē, kas atradās sešdesmit kilometru no aizas, kad tur iekūpējās nogāžu melnais apspalvojums un vāliem sāka brāzties virsū Zemes mašīnai ar tādu spēku, ka pirmajā brīdī tā pazuda pavisam, it kā to būtu pārklājusi no augšas uzmesta darvainu dūmu sega. Taču tūlīt pat uzbrūkošo mākoni visā tā biezumā caurstrāvoja žuburots zibens. «Ciklops» nelaida darbā savu drausmīgo ieroci: tur tikai mākoņa radītie enerģētiskie lauki sadūrās ar mašīnas spēka aizsegu. Tagad šķita, ka tas pēkšņi ir materializējies, aplipis ar biezu, verdošu, melnu slāni. Te tas piepūtās kā milzīgs lavas burbulis, te atkal saruka, un šī neparastā rotaļa ilga krietnu brīdi. Skatītājiem radās iespaids, it kā viņu acīm apslēptā mašīna pūlētos atgrūst miriādes uzbrucēju, kuru saradās arvien vairāk un vairāk, jo uz aizas dibenu līdzīgi lavīnai joprojām vēlās jauni mākoņi. Vairs jau nebija redzams pat enerģētiskās sfēras zaigojums, nāves klusumā turpinājās vienīgi divu nedzīvu, bet varenu spēku baismīgais cīniņš. Beidzot kāds no tiem, kas stāvēja pie ekrāna, nopūtās: pulsējošais melnais spēka lauka pūslis pavisam nozuda zem tumšās piltuves; mākonis bija pārvērties par tādu kā milzu virpuli, kas pacēlās pāri visaugstāko klinšu virsotnēm un, ar pamatni aizķēris neredzamo pretinieku, augšā rotēja trakos apgriezienos, zilgani opalescējot kā kilometru garš Malstrēms. Neviens nebilda ne vārda, visi saprata, ka mākonis tādā veidā cenšas sagraut spēka lauka pūsli, kurā kā sēkla apvalkā bija paslēpta mašīna.